Pieaugušajiem jauniešiem
Kļūt emocionāli noturīgiem
Autore dzīvo Seviļā, Spānijā.
Līdz brīdim, kad atgriezos mājās no misijas, es nekad nebiju jutusi trauksmi, tāpēc nezināju, kā turpināt dzīvot.
Fotogrāfijā pozē modele
Dzīve ritēja saskaņā ar plānu.
Es tuvojos savas misijas noslēgumam. Pēdējo 18 mēnešu laikā mana liecība bija nostiprinājusies, un mans redzējums par glābšanas ieceri bija paplašinājies. Es nekad nebiju jutusies tuvāka savam Glābējam un savam Debesu Tēvam. Dzīve vienkārši šķita svētlaimīga.
Protams, mēs ar ģimeni piedzīvojām zināmus pārbaudījumus, bet kopumā es jutos patīkami satraukta un man bija daudz nākotnes plānu. Taču tad es pārrados mājās. Pārmaiņas bija diezgan ievērojamas. Man bija grūti no jauna pielāgoties ikdienas dzīvei. Es pastāvīgi uztraucos par labu izvēļu veikšanu un nevainojamu paklausību. Es uz sevi izdarīju ļoti lielu spiedienu, lai paliktu augstā garīgā līmenī, kādā es biju visu misijas laiku, tādēļ es baidījos, ka, ja to nedarīšu, es garīgi regresēšu.
Kad spiediens, ko pret sevi vērsu, pieauga, es sāku izjust trauksmi un panikas lēkmes. Tās kļuva arvien biežākas, un beigu beigās es jutos tā, it kā slīktu.
Diemžēl es slēpu savas sajūtas no ģimenes un draugiem. Es zināju, ka trauksme un depresija nav nekas tāds, par ko man būtu jākaunas, taču es biju tik lielā mērā zaudējusi kontroli un tik apjukusi, ka pat nezināju, kā pastāstīt par to, ko piedzīvoju, lai meklētu palīdzību.
Par laimi, Tas Kungs vienmēr ir līdzās, lai mūs vadītu, kad mēs pie Viņa vēršamies. Pēc dažām pārdomām un lūgšanām es sajutu pamudinājumu par to pastāstīt brālim un viņa sievai. Viņi palīdzēja man apzināties, ka neesmu tik „traka”, kā domāju, un ka ar emocionālām grūtībām var saskarties jebkurš.
Māsa Reina I. Aburto, otrā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā, liecināja par šo patieso principu: „Manas dārgās draudzenes, tā var gadīties ar ikvienu no mums — it īpaši tad, ja, ticot laimes iecerei, mēs apkraujam sevi ar nevajadzīgu slogu, uzskatot, ka mums jau tagad ir jābūt nevainojamām. Šādas iedomas var atstāt nomācošu iespaidu. Pilnības iemantošana ir process, kas norit gan mūsu laicīgajā dzīvē, gan pēc tās, īstenojoties tikai un vienīgi caur Jēzus Kristus labvēlību.”1
Iedvesmots mācību kurss
Lūdzot, lai Debesu Tēvs mani vada, es aptvēru, ka man ir jāizmanto resursi, ko Viņš mums ir sagādājis, un man ir jāmācās un jāmainās uz labo pusi. Par laimi, tajā laikā man bija iespēja apmeklēt Baznīcas emocionālās noturības kursu. Šķita, ka šī iespēja nāk tieši īstajā brīdī, un es nedomāju, ka tā bija sagadīšanās.
Kursa rokasgrāmatā emocionālā noturība tiek definēta šādi:
-
„Spēja pielāgoties emocionāliem izaicinājumiem — ar drosmi un ticību, kas vērsta uz Jēzu Kristu.
-
Palīdzēt sev un citiem tik labi, cik jūs spējat.
-
Papildu palīdzības meklēšana, kad tas ir nepieciešams.”2
Citiem vārdiem sakot, emocionālā noturība ir kaut kas, kas ir vajadzīgs mums visiem.
Manuprāt, šis iedvesmotais kurss ir skaidra zīme tam, ka Debesu Tēvs zina par pārbaudījumiem, ar ko mēs mūsdienās saskaramies, būdami Jēzus Kristus Baznīcas locekļi. Viņš vēlas mums palīdzēt turpināt virzīties uz priekšu pa ceļu atpakaļ pie Viņa. Saskatot šī kursa daudzos brīnišķīgos aspektus, es apzinājos, cik pamatīgi Debesu Tēvs pazīst katru no mums un mūsu individuālās vajadzības, un, kad es sāku studijas, es uzreiz sajutu mieru. Šajā kursā tiek mācīti skaidri un spēcīgi mūžīgās patiesības principi, ko mēs varam pielietot dzīvē, risinot garīgās veselības jautājumus, — mūsu pašu vai kāda, kuru mēs mīlam.
Viena no mācībām, kas mani pārsteidza, ir atrodama 9. nodaļā — „Citu stiprināšana”. Šī nodaļa man beidzot palīdzēja meklēt papildu palīdzību. Tajā tiek mācīts savstarpējas kalpošanas princips. Es mācījos, cik svarīgi ir kalpot citiem, pieņemot viņu sajūtas, emocijas un uzskatus un izturoties pret viņiem ar empātiju un izpratni. Turklāt es sapratu, ka man ir jāuzticas citiem, lai viņi man varētu palīdzēt manās grūtībās.
Kad es varēju šīs idejas īstenot praksē un atklāt savas garīgās veselības problēmas saviem tuviniekiem un draugiem, es biju pārsteigta, ka viņi bija ļoti līdzjūtīgi un nenosodoši. Viņi mani ļoti atbalstīja.
Es domāju — ja es nebūtu dalījusies savās grūtībās ar saviem mīļajiem, mana trauksme būtu kļuvusi dziļāka un ļaunāka. Šī pieredze man palīdzēja pasniegt roku un izrādīt līdzjūtību arī citiem viņu raizēs un problēmās.
Mēs varam raudzīties nākotnē ar cerību
Man šķiet jocīgi, ka, atgriežoties no misijas, es biju tik ļoti noraizējusies par „garīgā pamata” zaudēšanu, ko biju ieguvusi misijas laikā, jo tagad es saprotu, ka atgriešanās mājās bija tikai sākums jaunai dzīves nodaļai, kurā man bija jāatrod jauni ticības stiprināšanas veidi.
Manas personiskās attiecības ar Debesu Tēvu un Jēzu Kristu kopš atgriešanās mājās ir tik ļoti pilnveidojušās un padziļinājušās — jo īpaši to principu dēļ, ko es apguvu emocionālās noturības kursā, un pateicoties paļāvībai uz Debesu Tēva un Glābēja palīdzību. Es izjūtu Viņu klātbūtni daudz patiesāk savā ikdienas dzīvē.
Es esmu iemācījusies un pieņēmusi, ka mēs kā Dieva bērni pastāvīgi maināmies, mācāmies un pilnveidojamies. Un tomēr mūsu dzīves pārmaiņās Debesu Tēvs paliek nemainīgs. Viņš negaidīja, ka es misijā būšu nevainojama, un Viņš to nesagaida arī tagad. Viņš vienkārši mīl mani un vēlas, lai es turpinātu Viņam tuvināties un līdzināties un darītu visu iespējamo, ejot pa ceļu atpakaļ pie Viņa.
Tas, ka es izgāju šo emocionālās noturības kursu gan nenozīmē, ka man vairs nav trauksmes vai panikas lēkmju vai brīžu, kad mani pārņem bailes par nākotni. Dažkārt es to visu piedzīvoju. Taču tagad es apzinos, ka tas ar mani notiek, un esmu apguvusi metodes, kas palīdz to labāk risināt, uzlabojot manas ikdienas dzīves kvalitāti.
Galu galā šis kurss man iemācīja paņēmienus, ko izmantot tajos brīžos, kad izjūtu trauksmi un saskaros ar grūtībām. Tas man iemācīja būt pacietīgai un līdzjūtīgai pret sevi un saviem trūkumiem. Turklāt es iemācījos saprast, kā Dievs mani redz, un nebaidīties no nezināmās nākotnes.
Gan ar profesionālu, gan ar Debesu palīdzību es esmu sapratusi, ka mums ir vajadzīgie paņēmieni, lai zinātu, kā ar savām emocijām un sajūtām rīkoties pašiem un nevis lai ar mums rīkotos (skat. 2. Nefija 2:26), kamēr mēs turpinām tuvoties Kristum.