Nāciet, sekojiet Man!
Radīšana
Jēzus Kristus Debesu Tēva vadībā radīja Zemi, lai mums būtu vieta, kur dzīvot, mācīties un izmantot savu rīcības brīvību, lai veiktu labas izvēles (skat. Ābrahāma 3:24–26).
Pravietis Džozefs Smits mācīja, ka „radīšana … nenozīmē radīt no nekā; tas nozīmē — savākt vienkopus (organizēt); līdzīgi, kā cilvēks savāktu materiālus, lai uzbūvētu kuģi”.1 Vārds „radīt” ebreju valodā nozīmē — izveidot, piešķirt veidolu, organizēt un sakārtot (skat. 1. Mozus 1:1; Ābrahāma 3:24).
Prezidents Rasels M. Nelsons skaidroja, ka „fiziskās Radīšanas norise bija ieplānota secīgos laika periodos”, nevis kalendārās dienās. „Neatkarīgi no tā, vai šie posmi tiek dēvēti par dienām, laikiem vai laikmetiem, katrs no tiem ir noteikts [Radīšanas] laika periods starp diviem konkrētiem notikumiem — mūžības sadaļām.”2
Pirmā diena: gaisma un tumsa
„Dievs sacīja: „Lai top gaisma!””, un Viņš „šķīra gaismu no tumsas”, radot dienu un nakti (skat. 1. Mozus 1:3–5).
Otrā diena: ūdeņi un debesis
Dievs nošķīra ūdeņus no debesīm. „Dievs sacīja: „Lai top velve ūdeņu vidū, kas lai šķir ūdeņus no ūdeņiem.” … Un Dievs nosauca velvi: debesis.” (Skat. 1. Mozus 1:6–8.)
Trešā diena: okeāni un zeme
„Dievs nosauca sausumu: zeme, — bet ūdeņu krājumu nosauca: jūras” (1. Mozus 1:10). Zeme tad bija sagatavota augu valstībai (skat. 1. Mozus 1:11–12).
Ceturtā diena: saule un gadalaiki
Dievs radīja sauli, mēnesi un zvaigznes, „lai šķirtu dienu no nakts, un tie lai ir par zīmēm un laikiem, un dienām, un gadiem” (skat. 1. Mozus 1:14–16).
Piektā diena: dzīvie radījumi
Dievs radīja „visus dzīvus radījumus” (1. Mozus 1:21). Šiem radījumiem tika pavēlēts vairoties un piepildīt zemi un jūras (skat. 1. Mozus 1:22).
Sestā diena: Ādams un Ieva
Dievs turpināja radīt dzīvību: „zemes zvērus”, „lopus” un „katru rāpuli” (Ābrahāma 4:24–25). Tad Viņš radīja Ādamu un Ievu „pēc Sava ķermeņa tēla” (Mozus 6:9) un pavēlēja viņiem: „Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi … un valdiet pār … katru dzīvu radījumu” (1. Mozus 1:28).
Septītā diena: atpūtas diena
Pabeidzot Savus darbus, Dievs septītajā dienā atpūtās. „Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis” (1. Mozus 2:3).
Vēlāk Dievs arī mums pavēlēja: „Piemini sabata dienu, ka tu to svētī” (2. Mozus 20:8).
Mēs varam svētīt sabata dienu, veltot laiku tam, lai apmeklētu baznīcu, pieņemtu Svēto Vakarēdienu un atcerētos Glābēju. Tas Kungs mācīja: „Jo patiesi, šī ir diena, kas tev nolikta, lai tu atpūstos no saviem darbiem un lai veltītu savas lūgšanas Visuaugstākajam” (Mācības un Derību 59:10).
Sabata dienā „mūsu domas, rīcība un izturēšanās ir zīme Dievam un mūsu mīlestības pret Viņu apliecinājums”.3