Došanās pa laimes ceļu
Elders Kventins L. Kuks
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Mēs varam izaudzināt taisnīgus, cerības pilnus bērnus jebkur pasaulē, ja viņiem ir drošs pamats Glābējā.
Džima Lilivaita fotogrāfija
Pirms daudziem gadiem daži no maniem jaunākajiem radiniekiem tika norīkoti veikt kalpošanas projektu mūsu vectētiņa Krozēra Kimbala saimniecībā. Kā atlīdzība viņiem tika apsolīta 1 fantastiskā vecmāmiņas Klāras mājās gatavotā kūka.
Pabeiguši savus pienākumus, viņi devās uz virtuvi, lai saņemtu savu atlīdzību. Taču vectētiņš aizšķērsoja virtuves durvis. Mana māsīca Keitija Galoveja, kura tolaik bija aptuveni 14 gadus veca, atceras, ka viņš apsēdās uz klavieru soliņa un aicināja radiniekus apsēsties uz grīdas. Viņš pateicās par cītīgi paveikto darbu un tad teica, ka viņam esot kaut kas svarīgs, ar ko dalīties, pirms viņi ēd kūku.
Viņš teica: „Jūsu dzīvē pienāks brīdis, kad jums vajadzēs zināt un rīkoties atbilstoši tam, ko es jums tūlīt teikšu.”
Viņš paskaidroja, ka viņa vectēvs Hibers Č. Kimbals (1801–1868) un citi pionieri bija saskārušies ar grūtiem fiziskiem izaicinājumiem. Vectētiņš teica, ka pionieri ātri vien iemācījās, ka, lai izdzīvotu, viņiem ir jāstrādā kopā, jāmīl citam citu un savstarpēji jākalpo.
„Šis ir viens no dižākajiem mantojumiem, ko viņi jums ir atstājuši!” viņš teica, asarām ritot pār vaigiem.
„Kad es kā patriarhs un jūsu vectēvs raugos nākotnē, … man sāp sirds par jums,” viņš teica. „Jūs saskarsities ar tādiem emocionāliem un garīgiem izaicinājumiem, ko vairums jūsu pionieru senču nekad nebūtu varējuši pat iedomāties.”
Viņš piebilda: „Ja vien jaunā paaudze negodās pionieru diženo mīlestības un kalpošanas mantojumu, daudzi no jums cietīs neveiksmi, jo jūs nespēsiet izdzīvot vieni paši.”
Tad vectētiņš Kimbals, dziļi personīgi un garīgi uzrunājot katru no mums, noslēdza, sakot: „Mēs cits citam esam vajadzīgi. Mūsu pienākums ir ne tikai savstarpēji dalīties savā liecībā par evaņģēliju, bet arī mīlēt, kalpot, stiprināt, audzināt, atbalstīt un gādāt citam par citu, … jo īpaši savā ģimenē. Lūdzu, atcerieties, ka pēdējās dienās jūsu izdzīvošana var būt atkarīga no jūsu vēlmes sadarboties, mīlēt un savstarpēji kalpot. Tagad iesim ēst kūku!”
Mēs cits citam esam vajadzīgi
Vendijas Gibsas Kīleres fotogrāfija
Apkārtesošā pasaulīgā kņada, kā arī vectētiņa Krozēra Kimbala pareģojums uzskatāmi parāda, ka mēs cits citam esam vajadzīgi. Mums ir vajadzīgas mīlošas ģimenes, kalpot apņēmīgi kvorumi un Palīdzības biedrības, kā arī draudzes, bīskapijas un stabi, kas sniedz atbalstu.
„Dievs vēlas, lai mēs strādātu kopā un cits citam palīdzētu,” teica prezidents Nelsons. „Tieši tāpēc Viņš mūs sūta uz Zemes ģimenēs un organizē bīskapijās un stabos. Tieši tāpēc Viņš mūs aicina kalpot cits citam. Tieši tāpēc Viņš mūs aicina dzīvot pasaulē, bet nebūt no pasaules. Mēs daudz vairāk varam paveikt kopā nekā atsevišķi.”2
Dzīve mūsu otrajā stāvoklī ir grūta. Ādama un Ievas Krišanas dēļ mēs saskaramies ar ērkšķiem un dadžiem, pārbaudījumiem un kārdinājumiem. Šādas pieredzes ir daļa no laimes ieceres, taču mums ir jāpalīdz cits citam izturēt dzīves vētras.
Līdzīgi kā Ādams un Ieva, kuri tika „izraidī[ti] … no Ēdenes dārza” (1. Mozus 3:23), arī mēs esam izraidīti no mūsu pirmslaicīgajām sagatavošanās mājām uz šo kritušo Zemi. Un mēs, līdzīgi kā Ādams un Ieva, priecājamies savās zināšanās par Dieva ieceri, kas paredzēta Viņa bērniem:
„Un tanī dienā Ādams svētīja Dievu un tika piepildīts, un sāka pravietot par zemes ģimenēm, sakot: Svētīts lai top Dieva Vārds, jo mana pārkāpuma dēļ manas acis ir tapušas atvērtas, un šinī dzīvē man būs prieks, un miesā es atkal redzēšu Dievu.
Un Ieva, viņa sieva, dzirdēja to visu un bija laimīga, sakot: Ja nebūtu mūsu pārkāpuma, mums nekad nebūtu pēcnācēju, un mēs nekad nepazītu ne labu, ne ļaunu, ne mūsu pestīšanas prieku, ne mūžīgo dzīvi, ko Dievs dod visiem paklausīgajiem” (Mozus 5:10–11; skat. arī 2. Nefija 2:25).
„Viņa dievišķā nodoma daļa”
Īstenot mūsu „nemirstību un mūžīgo dzīvi” ir mūsu Tēva „darbs un … godība” (Mozus 1:39). Prezidents Nelsons mācīja, ka mēs esam „Viņa dievišķā nodoma daļa”.3
Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums ir paziņojis, ka mēs kā garīgie dēli un meitas savā pirmslaicīgajā dzīvē pazinām un pielūdzām Dievu kā savu Mūžīgo Tēvu, un pieņēmām Viņa ieceri, saskaņā ar kuru Viņa bērni varēja iegūt fizisko ķermeni un dzīves pieredzi uz Zemes, lai pilnveidotos un, visbeidzot, īstenotu savu dievišķo sūtību, kļūstot par mūžīgās dzīves mantiniekiem.”4 Prezidents Dalins H. Oukss, pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā, nesen mācīja: „Saskaņā ar mūsu Debesu Tēva ieceri, [Jēzus Kristus] „radīja debesis un zemi” (Mācības un Derību 14:9), lai katrs no mums varētu iegūt laicīgās dzīves pieredzi, kas ir nepieciešama, lai atrastu mūsu dievišķo sūtību.”5
Svētie Raksti un pēdējo dienu pravieši skaidri māca par mūsu fizisko ķermeņu būtisko lomu Dieva iecerē. Mūsu mērķis ir atgriezties pie Viņa ar augšāmceltu, paaugstinātu ķermeni un mūžīgi dzīvot ģimenēs.
„Pateicoties mūsu fiziskajam ķermenim, pieaug mūsu spēja — veidot attiecības ar līdzcilvēkiem, kā arī mūsu spēja — atpazīt un rīkoties saskaņā ar patiesību un paklausīt Jēzus Kristus evaņģēlija principiem un priekšrakstiem,” teica elders Deivids A. Bednārs no Divpadsmit apustuļu kvoruma. „Laicīgās dzīves skolā mēs pieredzam maigumu, mīlestību, laipnību, laimi, bēdas, vilšanos, sāpes un fiziskus ierobežojumus, kas sagatavo mūs mūžībai.”6
Mācīt par Kristu
Šajās šaubu un neziņu dienās zināšanas par laimes ieceri ir ārkārtīgi svarīgas mūsu garīgajai izdzīvošanai. Taču mēs nevaram gaidīt, ka pasaule „pabaros” mūsu bērnus ar mūžīgās laimes principiem. Mums, vecākiem, ir jāmāca saviem bērniem par viņu dievišķo izcelsmi un dievišķo sūtību.
Mēs sākam ar to, ka palīdzam viņiem attīstīt liecību par Jēzu Kristu un Viņa īstenoto Izpirkšanu, kam ir galvenā loma glābšanas iecerē. Es ticu, ka mēs varam izaudzināt taisnīgus, cerības pilnus bērnus jebkur pasaulē, ja viņiem ir drošs pamats Glābējā.
Mājvakaros, ģimenes lūgšanu un Svēto Rakstu studiju laikā, ģimenes pasākumos un tradīcijās, un pat aizrādot bērniem „mēs runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu, mēs sludinām par Kristu …, lai mūsu bērni varētu zināt, pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu” (2. Nefija 25:26).
Mēs palīdzam saviem bērniem saprast, ka glābšanas iecerē grēku nožēlošana ir „visa mūža mācību programma”,7 kas sniedz cerību un dziedināšanu, atvieglojot dvēseli un padarot nākotni gaišāku.
Kad mūsu bērni attīstīs ticību Kristus veiktajai Izpirkšanai, viņi nonāks pie atziņas, ka viss nekad nav zudis un ka Tas Kungs sagaida mūs ar atplestām rokām. Mēs palīdzam viņiem saprast — „lai arī ko [mums] var nākties atstāt aiz muguras, lai dotos pa ceļu, kas ved uz [mūsu] Debesu mājām, kādu dienu tas nemaz nešķitīs kā upuris”.8
Sapulcināt Dieva bērnus
Mēs neīstenojam savu dievišķo sūtību vienatnē. Mums, pēdējo dienu svētajiem, ir īpašs pienākums — aicināt citus pievienoties ceļojumā uz mūsu Debesu mājām. Pasaulei ir vajadzīgi tādi pēdējo dienu svētie, kuri ar savām liecībām, piemēru un vēlmi dalīties evaņģēlijā ļauj spīdēt Atjaunošanas gaismai. Kad mēs starojam, mēs sapulcinām.
„Kad mēs runājam par sapulcināšanu, mēs vienkārši paužam šādu fundamentālu patiesību: ikviens no mūsu Debesu Tēva bērniem priekškara abās pusēs ir pelnījis dzirdēt vēstījumu par atjaunoto Jēzus Kristus evaņģēliju. Viņi paši izlemj, vai viņi vēlas uzzināt vairāk.”9
Un tātad, kā teica vectētiņš Krozērs, mēs dalāmies savās liecībās par Jēzus Kristus evaņģēliju. Mēs mīlam un kalpojam, stiprinām un lolojam, palīdzam un atbalstām savus mīļotos un savus tuvākos.
Palīdzot citiem īstenot viņu dievišķo sūtību, mēs palīdzam šajā ceļā arī paši sev, lai tiktu „pieņemti Tēva valstībā, lai vairs to nepamestu, bet dzīvotu ar Dievu mūžīgi debesīs” (3. Nefija 28:40).