„Cerība un mierinājums Kristū”, Liahona, 2022. gada septembris

Cerība un mierinājums Kristū

Elders Ronalds A. Rasbands

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Attēls

Elders Ronalds A. Rasbands

Turēsimies pie solījuma, ka Tas Kungs atceras un atalgo Savus uzticīgos svētos.

Kā mēs varam stiprināt savu cerību Jēzū Kristū un Viņa īstenotajā Izpirkšanā.

Jensam un Anei Katrīnai Anderseniem bija dziļa un nezūdoša liecība par Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija patiesumu. Neskatoties uz naidīgi noskaņotiem pūļiem un vajāšanu, ko piedzīvoja no vietējās kopienas un draudzes, viņi 1861. gadā pievienojās Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai.

Nākamā gada pavasarī viņi paklausīja Ciānas saucienam un devās 8000 km (5000 jūdžu) tālajā ceļā uz Sālsezera ieleju. Piepulcēšanās Ciānai viņiem nozīmēja pamest savu labiekārtoto dzīvi Dānijā — savus draugus, radiniekus un skaisto fermu, ko vairākās paaudzēs tēvi nodeva saviem vecākajiem dēliem. Ferma, kas atradās Veduma ciematā netālu no Olborgas, auglīgās Jitlandes pussalas Dānijas ziemeļdaļā, bija liela, un tā nesa labu ražu. Fermā tika nodarbināti desmitiem cilvēku, un tā Andersenu ģimenei dāvāja cieņu un ienākumus.

Jenss un Ane Katrīna dalījās šajos ienākumos, nosedzot aptuveni 60 svētajiem viņu emigrācijas izmaksas, lai dotos uz Ciānu. 1862. gada 6. aprīlī Andersenu pāris kopā ar savu 18 gadus veco dēlu Endrjū pievienojās 400 citiem dāņu svētajiem uz maza tvaikoņa ar nosaukumu Albion, kas devās uz Hamburgu, Vācijā. Divas dienas vēlāk viņi ieradās Hamburgā un pievienojās pārējiem svētajiem uz lielāka kuģa, šādi sākot savu ceļojumu pāri Atlantijas okeānam.

Drīz vien prieku par pulcēšanos Ciānā aizstāja bēdas. Vairākiem bērniem, kuri uzkāpa uz kuģa Albion klāja, bija masalas. Slimībai izplatoties imigrantu vidū, 40 bērni un vairāki pieaugušie nomira un tika apglabāti jūras dzelmē. Viņu vidū bija arī 49 gadus vecais Jenss Andersens — mans vecvecvectēvs.

Jensa sapnis — kopā ar savu ģimeni un pārējiem dāņu svētajiem sasniegt un uzcelt Ciānu — pagaisa vien 10 dienas pēc Hamburgas pamešanas. Kāds vēsturnieks rakstīja: „Jenss Andersens no [Veduma] Olborgā bija atbrīvotājs, gluži kā Mozus, kurš nekad nespēra savu kāju apsolītajā zemē. Viņš palīdzēja ap sešdesmit līdzgaitniekiem emigrēt, bet drīz vien pēc došanās prom no [Vācijas], 1862. gadā, viņš Ziemeļjūrā sastapa savu nāvi.”¹

Laicīgās dzīves pārbaudījums

Vai Andersenu ģimenes upuris — savas labiekārtotās fermas pamešana un sava mīļotā vīra un tēva zaudēšana — bija tā vērts? Esmu pārliecināts, ka pasaule teiktu: „Nē!” Taču pasaulei trūkst ticības, tālredzības un „mūžības skatījuma”², ko sniedz Jēzus Kristus atjaunotais evaņģēlijs.

Šī perspektīva mums palīdz saprast mūsu mirstīgo dzīvi un tās daudzos pārbaudījumus. Mēs saskaramies ar bailēm, nodevību, kārdinājumiem, grēku, zaudējumu un vientulību. Mūsu sapņi izgaist, piedzīvojot slimību, nelaimi, depresiju un nāvi. Dažkārt mūsu nastas šķiet par smagu, ko nest.

„Lai arī nianses atšķirsies, katrs no mums saskarsies ar traģēdijām, negaidītiem pārbaudījumiem un likstām — gan fiziski, gan garīgi, jo tāda ir mirstīgā dzīve,” teica elders Nīls L. Andersens no Divpadsmit apustuļu kvoruma. Vēl viņš piebilda: „Mēs meklējam laimi. Mēs ilgojamies pēc miera. Mēs ceram, ka saņemsim mīlestību. Un Tas Kungs izlej pār mums svētības apbrīnojamā pārpilnībā. Taču skaidrs ir viens: pa vidu priekam un laimei būs brīži, stundas, dienas, dažreiz gadi, kad jūsu dvēsele būs ievainota³.”

Mēs drošsirdīgi nogaršojam rūgtumu, lai varētu izgaršot to, kas ir salds (skat. Mācības un Derību 29:39). Pravieša Jesajas vārdiem izsakoties, mēs visi tiekam šķīstīti un izraudzīti „ciešanu kausējamā krāsnī” (Jesajas 48:10).

Izpirkšanas apsolījums

Attēls

Kristus statuja

Alana Brenta Hardera statujas Christus (Kristus) fotogrāfija

Ciešanas ir daļa no mūsu Tēva „diženās laimes ieceres” (Almas 42:8; skat. arī 2. Nefija 2:11). Taču šīs ieceres centrā ir mierinājums un cerība, ko gūstam no „diženās un brīnišķās Izpirkšanas”⁴. Jēzus Kristus ieradās, lai mūs izglābtu caur savu īstenoto Izpirkšanu. (Skat. Almas 36:3.)

Glābējs „nonāca no augstumiem” (Mācības un Derību 88:6), lai varētu uz Sevis uzņemties mūsu grūtības un kļūdas. Viņš zina, kā mums kalpot ar pilnīgu izpratni par to, kur un kāpēc mums sāp.

„Tā kā Glābējs ir izcietis jebko un pilnīgi visu, ko mēs jebkad varētu izjust vai pieredzēt, Viņš var palīdzēt vājajiem kļūt stiprākiem,” teica prezidents Džeimss E. Fausts (1920–2007), otrais padomnieks Augstākajā prezidijā. „Viņš personīgi ir piedzīvojis to visu. Viņš saprot mūsu sāpes un būs mums līdzās pat vistumšākajā stundā”⁵.

Tieši tādēļ mēs varam stiprināt savu cerību Jēzū Kristū un Viņa īstenotajā Izpirkšanā.

„Mēs dzīvojam pesimistiskā un ciniskā pasaulē — tādā, kur lielākoties nav cerības Jēzū Kristū, nedz arī Dieva iecerē cilvēku laimei,” teica prezidents Rasels M. Nelsons. „Kāpēc ir šāds pasaulīgs viedoklis un šāda nomāktība? Iemesls tam ir vienkāršs. Ja nav cerības Kristū, neviens neatzīst dievišķo ieceri cilvēces pestīšanai. Bez šīm zināšanām cilvēki kļūdaini tic, ka pēc tam, kad beigsies mūsu šodiena, tai sekos tikai izmiršana, ka laimei un ģimenes attiecībām ir pagaidu raksturs.”⁶

Es rodu cerību un dziedinājumu Jēzū Kristū, kad apmeklēju templi un klausos mūsdienu praviešu vārdos. Es rodu cerību, kad studēju Svētos Rakstus, kas liecina par Viņu un Viņa īstenoto Izpirkšanu. Kad laicīgā dzīve draud „sirdsmieru mums laupīt”⁷, vērsieties pie tā, ko es saucu par „aizsardzības rakstvietām”. Minēšu dažas no manām mīļākajām:

Vecā Derība

„Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs Tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem.” (Jesajas 25:8.)
„Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas. … Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:4–5.)

Jaunā Derība

„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28.)
„Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa 16:33.)

Mormona Grāmata

„Un Viņš uzņemsies nāvi, lai Viņš varētu atraisīt nāves saites, kas saista Viņa ļaudis; un Viņš uzņemsies viņu vājības, lai Viņš varētu tikt piepildīts ar žēlastību miesā, lai Viņš varētu zināt miesā, kā palīdzēt Saviem ļaudīm viņu vājībās.” (Almas 7:12.)
„Un, kas ir tas, uz ko jūs cerēsit? Lūk, es saku jums, ka jums būs cerība caur Kristus Izpirkšanu un Viņa augšāmcelšanās spēku tikt uzceltiem mūžīgā dzīvē, un tas ir dēļ jūsu ticības Viņam, saskaņā ar solījumu.” (Moronija 7:41.)

Mācība un Derības

„Tādēļ turiet drošu prātu un nebīstieties, jo Es, Tas Kungs, esmu ar jums un stāvēšu jums klāt, un jūs sniegsit liecību par Mani, patiesi Jēzu Kristu, ka Es esmu dzīvā Dieva Dēls, ka Es biju, ka Es esmu un ka Es nākšu.” (Mācības un Derību 68:6.)
„Tādēļ nebīstieties pat no nāves; jo šinī pasaulē jūsu prieks nav pilnīgs, bet Manī jūsu prieks ir pilnīgs.” (Mācības un Derību 101:36).

Šie un daudzi citi panti liecina, prezidenta Boida K. Pekera (1924–2015) no Divpadsmit apustuļu kvoruma vārdiem izsakoties, par „Kristus īstenotās Izpirkšanas apsolījumu”⁸.

Pravieša lūgumi

Attēls

Prezidents Rasels M. Nelsons

Kad mēs saprotam, cik svarīgu lomu Glābējs ieņem mūsu šā brīža laimē un nākamajā dzīvē, mēs saprotam, kāpēc prezidents Nelsons mūs lūdz padarīt Viņu par mūsu dzīves garīgo pamatu.

„Es ļoti lūdzu, lai jūs atvēlētu laiku Tam Kungam! Nostipriniet savu garīgo pamatu, lai tas spētu izturēt laika pārbaudījumu, darot to, kas ļauj Svētajam Garam vienmēr būt kopā ar jums.” Prezidents Nelsons piebilda, ka atvēlēt laiku Tam Kungam nozīmē arī atvēlēt „laiku Tam Kungam Viņa svētajā namā”, kalpojot un pielūdzot templī.⁹

„Katram no jums, kurš ir noslēdzis tempļa derības, es lūdzu — ar lūgšanu un neatlaidību tiecieties izprast tempļa derības un priekšrakstus. …

… Kad vien jūsu dzīvē notiek jebkāds satricinājums, visdrošākā vieta garīgā ziņā ir dzīvošana atbilstoši savām tempļa derībām!

Lūdzu, ticiet man, kad es saku: ja jūsu garīgais pamats ir cieši balstīts Jēzū Kristū, jums nav jābaidās.”¹⁰

Savu roku plaukstās ir iezīmējis

Kas notika ar Ani Katrīnu un viņas dēlu Endrjū? Vai pēc sešu nedēļu ilgā ceļojuma uz Ņujorku viņi krita izmisumā un atgriezās Dānijā? Nē. Paļaujoties uz savu liecību par Glābēju un glābšanas ieceri, kā arī uzticoties Dievam, viņi drošsirdīgi devās tālāk ar vilcienu, tvaikoni un ratiem. Viņi sasniedza Sālsezera ieleju 1862. gada 3. septembrī un pievienojās Ciānas celšanā.

Viņi apmetās Efraimas pilsētiņā, Jūtā, kur Endrjū apprecējās un sāka veidot ģimeni. Vēlāk Endrjū kopā ar savu ģimeni, māti tai skaitā, pārcēlās uz Līhajas pilsētu, Jūtā, kur viņš kļuva par veiksmīgu fermeri, baņķieri un mēru. Viņš trīs gadus kalpoja misijā savā dzimtenē, vairāk nekā divdesmit gadus kalpoja bīskapībās un vairāk nekā trīsdesmit gadus augstajā padomē un augsto priesteru kvorumā. Trīs viņa dēli kalpoja misijā Dānijā un Norvēģijā.

Raugoties ar mirstīgajām acīm, mēs nevaram saredzēt šī asaru pilnā sākuma brīnišķās beigas. Taču ar ticību Kristū mēs varam raudzīties nākotnē ar cerību. Un mēs varam turēties pie solījuma, ka Tas Kungs atceras un atalgo Savus uzticīgos svētos — tostarp Jensu, Ani Katrīnu un Endrjū. Tas Kungs atcerējās par viņiem, un Viņš atcerēsies arī par mums. Viņš ir apsolījis:

„Es tevi neaizmirsīšu.

Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis” (Jesajas 49:15–16).