„Ļaujiet Tam Kungam vadīt jūsu dzīvi”, Liahona, 2022. g. sept.
Jaunajiem pieaugušajiem
Ļaujiet Tam Kungam vadīt jūsu dzīvi
Es ne vienmēr zināju, kā mana dzīve izvērtīsies, taču, kad rīkojos ticībā, Tas Kungs mani svētīja.
Bērnībā reliģija manās mājās nebija populāra. Lai gan vecāki lielāko dzīves daļu bija ļoti reliģiozi, tēva neārstējamā slimība un citi pārbaudījumi lika viņiem pamest reliģiju, kurā viņi tika audzināti. Kad viņš nomira no vēža, man bija četri gadi, es arī biju jaunākais no 13 bērniem, un mana māte — atraitne — nespēja noticēt, ka Dievs ļāva kam tādam notikt ar mūsu ģimeni.
Taču 14 gadu vecumā es sajutu, ka man dzīvē kaut kā pietrūka. Es prātoju, vai man bija paredzēts kāds lielāks dzīves mērķis, par kuru es nezināju. Es jutos līdzīgi Džozefam Smitam, kad „mans prāts bija aizņemts ar nopietnām pārdomām un lielu nemieru” (Džozefs Smits — Vēsture 1:8). Lai gan tolaik es vēl neko nebiju dzirdējis par Džozefu Smitu, es, gluži kā viņš, sāku apmeklēt daudzas baznīcas — cerībā atrast patiesību.
Un es to atradu, kad kādu dienu redzēju divus jaunus vīriešus uzvalkos, kas bija ieradušies manu kaimiņu mājās. Mani māca ziņkārība, un es pajautāju, vai varu pievienoties viņu pārrunām. Kad biju saņēmis savas mātes atļauju, es uzsāku pārrunas ar misionāriem un galu galā pievienojos Baznīcai.
Pievienošanās Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai ir palīdzējusi man atrast savu mērķi, it īpaši jaunības gados, kad man bija jāpieņem daudz lēmumu, attiecībā uz kuriem apkārtējie cilvēki man nepiekrita. Bet, lai gan es zināju savu mērķi un virzienu, kurp dodos, es ne vienmēr zināju, kā mana dzīve iegriezīsies.
Taču, stājoties pretī nenoteiktībai, nezināmajam un tik daudzām pārmaiņām, es vienmēr saņēmu Debesu Tēva vadību, kad vērsos pie Viņa. Es iemācījos paļauties uz Viņu un savu ticību tik daudzos veidos, ka tas man palīdzēja virzīties uz priekšu un atrast savu mērķi.
Virzīties uz priekšu — misijā
Laikā, kad lielākā daļa manu vienaudžu gatavojās studēt augstskolā, es centos izdomāt, kā es varētu doties misijā. Čīlē pirms iestāšanās augstskolā visiem ir jānokārto īpašs eksāmens. To var kārtot tikai reizi gadā, tāpēc, ja es dotos misijā, es atliktu savas studijas ne vien par diviem gadiem, bet gan trīs, jo man būtu jāgaida vēl papildu gads, lai nokārtotu šo eksāmenu.
Mana ģimene, īpaši mana māte, iebilda pret misiju. Viņai bija ļoti svarīgi, lai es iegūtu augstāko izglītību. Taču es ticēju, ka Tas Kungs man palīdzēs paveikt nepieciešamo, tāpēc es sāku lūgt un gatavoties.
Kad pie mums mājās ieradās bīskaps ar manu aizpildīto misijas pieteikumu, lai palūgtu mātes parakstu, viņa bija pārsteigta, jo es nebiju viņai pateicis, ka turpinu virzīties uz priekšu savā iecerē. Bija nepieciešams pielikt pūles, lai viņu pārliecinātu, taču Tas Kungs mīkstināja viņas sirdi un palīdzēja viņai saprast, ka es vēlējos kalpot misijā.
Evaņģēlijs man sniedza pārliecību par to, ka es rīkojos pareizi, taču, tikai virzoties uz priekšu, soli pa solim ticībā — arī attiecībā uz visiem saviem jautājumiem un nenoteiktību —, es turpināju pilnveidoties.
Sekojot atklāsmei pēc atklāsmes
Atgriezties mājās no misijas nozīmēja — atgriezties pie nenoteiktības. Tāpēc lūdzot un gavējot es meklēju Debesu Tēva vadību un saņēmu atklāsmi, ka man ir jāpārceļas uz ASV un jāuzsāk studijas Brigama Janga universitātē, kas šķita gandrīz neiespējams uzdevums.
Es visu darīju pēc labākās sirdsapziņas un spēru nākamos soļus. Dažkārt man šķita, ka es stāvu uz vietas, — es pieliku visas savas pūles, taču droši nevarēju zināt, vai tās man palīdz sasniegt manus mērķus. Tomēr mans galvenais mērķis bija sekot tam, ko Tas Kungs vēlējās, lai es darītu, un šis mērķis man bija ļoti dārgs.
Pieliekot visas pūles, kādu dienu es sajutu iedvesmu uzrunāt savu labu draugu, kurš bija no ASV un dzīvoja manā dzimtajā pilsētā. Tobrīd es nezināju, kā dzīve man iegrozīsies. Es viņu uzrunāju, jo Gars mani tā bija vadījis, taču vēlāk izrādīsies, ka mans draugs un viņa tēvs palīdzēs man uzzināt, kā es varu pieteikties un saņemt vīzu, kas man bija nepieciešama, lai studētu BJU. Ar viņu palīdzību un ar ārkārtīgi lielu upurēšanos no manas mātes puses, kas nosedza manas ceļošanas izmaksas, es tur nokļuvu. Tas bija brīnums.
Mana dzīve turpināja attīstīties līdzīgā veidā. Es paveicu labāko, ko varu, un tad saņēmu iedvesmu, ko darīt tālāk — pa vienam solim uz priekšu. Sekojot šādam paraugam, es iekārtojos darbā misionāru apmācības centrā, atradu veidus, kā samaksāt par savām studijām, izlēmu par studiju virzienu, pabeidzu augstskolu un apprecējos.
Es ne vienmēr saņēmu atbildes uzreiz ar pilnīgi izstrādātu plānu, taču es ieguvu pārliecību, ka Dievs bija apmierināts ar manis izvēlēto virzienu.
Kad atklāsmes nešķiet loģiskas
Dažus gadus vēlāk es uzzināju, cik liela nozīme ir upurēšanai, lai dzīvotu saskaņā ar evaņģēliju. Ja mēs gribam, lai Tas Kungs mums sniedz mērķi un virzienu, tad mums ir jābūt gataviem iet šajā virzienā.
Pēc augstskolas dzīve negāja pēc plāna saistībā ar uzņēmumu, kurā strādāju, līdz ar to mums ar sievu bija jāizvēlas — palikt ASV vai atgriezties Čīlē. Mūs abus pārņēma skaidra sajūta, ka ir jāatgriežas Čīlē. Vēlme atgriezties mājās nav nekas neparasts, taču tobrīd tur bija sarežģīti apstākļi. Čīlē nebija daudz darba iespēju. Man sagādāja grūtības pārdot mūsu māju. No finansiālā un loģiskā skatpunkta, tā nebija labākā izvēle, pat mūsu ģimenes uzskatīja, ka mēs nerīkojamies prātīgi.
Ko darīt, kad atklāsme nonāk pretrunā ar loģiku? Lai gan bija grūti, mēs ar sievu zinājām, ko darīt. Mēs sev atgādinājām, ka, pateicoties evaņģēlijam, mēs esam nokļuvuši tik tālu. Bez Tā Kunga es nebūtu saņēmis iedvesmu kalpot misijā, iegūt izglītību un satikt savu sievu. Mums bija jāpaļaujas, ka pastāv mums nezināmi iemesli tam, kāpēc mums ir jābūt Čīlē.
Mēs atstājām savu māju bīskapam, lai to izīrētu līdz brīdim, kad viņš varētu to pārdot, un mēs pārvācāmies. Tas bija sarežģīti, bet mēs piedzīvojām tik daudz svētību un brīnumu, kad paklausījām Tā Kunga aicinājumam. Tas Kungs zina, kur mēs esam vajadzīgi un kur mēs varam vislabāk kalpot Viņa mērķiem, un Viņš svēta mūs par mūsu paklausību.
Risinājumu meklēšana kopā ar To Kungu
Es ceru, ka jaunie pieaugušie mūsdienās sekos Jareda brāļa piemēram. Lai gan jaredieši zināja, ka viņiem ir jāceļo uz apsolīto zemi, tomēr viņi nezināja, kā tieši viņi tur nokļūs. Kad Jareda brālis „piesauca Tā Kunga Vārdu” (Etera 2:15), Viņš piedāvāja viņam dažus risinājumus. Tas Kungs viņam lika uzbūvēt baržas un sniedza vadību, kā tajās nodrošināt cilvēkus ar gaisu.
Bet tad Tas Kungs uzdeva Jareda brālim šādu jautājumu: „Ko tu gribi, lai Es darītu, lai jums būtu gaisma jūsu kuģos?” (Etera 2:23.) Tā vietā, lai pateiktu Jareda brālim, ko tieši darīt, Tas Kungs lika viņam doties atrast savu risinājumu.
Tieši tā tas ir darbojies arī manā dzīvē. Dažreiz Tas Kungs man sniedz skaidras norādes. Citreiz Viņš gaida, kad es vērsīšos pie Viņa ar savām idejām. Abos gadījumos ir svarīgi, lai es iekļauju Viņu šajā procesā. Gavēšana, lūgšana, apspriešanās ar To Kungu — tie ir soļi, kas katram būtu jāsper, pieņemot savā dzīvē lēmumus.
Katram jaunajam pieaugušajam, kurš meklē augstāku mērķi, es sniedzu šādu padomu — vērsieties pie Tā Kunga, lai saņemtu personīgu atklāsmi. Vērsieties bieži pie savas patriarhālās svētības. Un esiet gatavi savā dzīvē ziedot to, kam ir mazāka nozīme, ja Tas Kungs jums saka, ka Viņam jums ir paredzēts kāds lielāks mērķis.
Es mīlu To Kungu. Evaņģēlijs man nozīmē visu. Es zinu, ka Tas Kungs redz jūsu potenciālu un vēlas jums palīdzēt sasniegt jūsu dievišķo mērķi.