Kā izvairīties no sajūtas, ka esi iestrēdzis

Cenšoties dzīvot pēc evaņģēlija, neprecētiem pieaugušajiem mēdz būt grūti nekoncentrēties uz tām dzīves jomām, kuras mēs gribētu citādākas. Dažkārt šķiet, ka esam nonākuši strupceļā savā attīstībā. Man šī sajūta, ka esmu iestrēdzis dažās dzīves jomās, var uznākt un pāriet, un tā var mani pavadīt vairākas dienas, mēnešus un visbeidzot arī gadus. Es vienmēr esmu atradis iemeslus būt laimīgam un justies labi attiecībā uz savu dzīvi, taču kādā brīdī šī sajūta — it kā es būtu iestrēdzis — mani spēcīgi ietekmēja.

Tobrīd mans pusaugu brāļadēls palūdza pavadīt laiku kopā ar viņu. Viņš saprata, ka viņam dzīvē ir nepieciešami mērķi, un lūdza pēc padoma. Es nejutos gana spēcīgs, lai sniegtu viņam viedu padomu, taču es viņu uzklausīju. Es zināju, ka varu piesaukt Dievu pēc palīdzības (skat. Almas 34:17–27), un es lūdzu par to, lai varētu viņam pateikt kaut ko nozīmīgu. Kā atbilde uz šo lūgšanu man prātā ienāca Lūkas 2:52: „Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.”

Pievēršot uzmanību sava brāļadēla vajadzībām vairāk par savējām, kaut kas manī sāka mainīties. Mēs ar brāļa dēlu runājām par to, kā Kristus auga garīgi, sociāli, fiziski un intelektuāli, un arī mēs varam tā augt. Lai gan mums ar brāļadēlu bija atšķirīgas vajadzības, šīs izaugsmes jomas attiecās uz mums abiem. Pārrunājot šo rakstvietu, es atskārtu, ka tā sniedz atbildi uz manu jautājumu — kā atbrīvoties no šīs sajūtas, ka esi it kā iestrēdzis.

Cenšoties strādāt pie savas izaugsmes, kā to darīja Glābējs, es sāku koncentrēties uz citiem aspektiem, un tas man sniedza papildu svētības. Kā teica prezidents Rasels M. Nelsons: „Priekam, ko mēs jūtam, ir maza saistība ar mūsu dzīves apstākļiem, bet tas ir vistiešākajā mērā saistīts ar to, kam mēs savā dzīvē pievēršamies.”¹ Cenšoties vairāk līdzināties Jēzum Kristum, es spēju vairs tik ļoti nekoncentrēties uz apstākļiem, bet gan vērst savu uzmanību uz tām jomām, pie kurām varēju produktīvi strādāt. Es pārgāju no iekšējām pārdomām uz ārēju rīcību.

Ar patiesu nolūku es apdomāju, kā varētu attīstīties katrā jomā, kas minētas Lūkas 2:52, piemēram, regulārāk apmeklējot templi vai piedaloties garas distances velosipēdu sacīkstēs.

Attēls

Memfisas Tenesī templis

Memfisas Tenesī templis, Džeimsa Vitnija Janga fotogrāfija

Katrā savu mērķu izvirzītajā jomā es veicu dažus novērojumus:

1. Strādājot pie viena mērķa, es bieži sajutu, kā Kristus mani stiprināja garīgi, sociāli, fiziski un intelektuāli, un tas viss — šī viena mērķa ietvaros.

2. Reti, gandrīz nekad neviens mērķis netika sasniegts, neietekmējot pārējās izaugsmes jomas. Tās šķietami ietekmēja un papildināja cita citu. Uzlabojumi vienā jomā veicināja uzlabojumus pārējās jomās. Ja viena joma tika atstāta novārtā, tā ietekmēja arī citas jomas. Es atskārtu, ka katrai jomai ir nepieciešama uzmanība.

3. Gandrīz katrs mērķis ietvēra citus cilvēkus — mācīšanos no viņiem, dalīšanos savās domās vai pieredzēs, un tas nostiprināja mūsu attiecības.

Es turpinu saskatīt citu cilvēku izaugsmi un iedvesmoties no tās, un es ceru, ka varu sniegt viņiem tādu pašu iespēju ar savu piemēru. Es nesen runāju ar kādu neprecējušos draugu, kurš jūtas iestrēdzis un nomākts dažos dzīves apstākļos. Es viņu uzklausīju ar nolūku saprast un varēju dalīties savā pieredzē, kas man palīdzēja, kā arī sasaistīt katru izaugsmes jomu ar Glābēju.

Lai gan ne visas dzīves jomas, kas lika man justies tā, it kā esmu iestrēdzis, gadu laikā ir mainījušās, mainījies esmu es, jo iemācījos vairāk pievērsties Glābējam un censties augt, tāpat kā Viņš. Kā teica prezidents Nelsons: „Ir daudz kā tāda, ko mēs varam kontrolēt. Mēs izvirzām paši savas prioritātes un nosakām, kā izmantojam savu enerģiju, laiku un līdzekļus. … Mēs izvēlamies tos, pie kā mēs vērsīsimies pēc patiesības un vadības.”² Lai arī kādi būtu mūsu apstākļi, Lūkas 2:52 minētās izaugsmes jomas var mums palīdzēt mainīt to, kam mēs pievēršamies, un rast papildu prieku un izaugsmi caur Debesu Tēvu un Glābēju.