„Elders Ezra Tafts Bensons apmeklē svētos Polijā”, Liahona, 2022. g. sept.
Stāsti no grāmatas Svētie 3. sējuma
Elders Ezra Tafts Bensons apmeklē svētos Polijā
Pēc Augstākā prezidija norīkojuma elders Bensons no Divpadsmit apustuļu kvoruma pārraudzīja Baznīcas palīdzības sniegšanu Eiropā pēc Otrā pasaules kara. 11 mēnešu ilgajā ceļojumā viņš pieveica vairāk nekā 96 000 km (60 000 jūdžu). Aiz viņa atrodas izpostītā Varšava, Polijā.
Fotogrāfija publicēta ar laipnu atļauju no Baznīcas Vēstures bibliotēkas, Soltleiksitijā.
Kādā 1946. gada vēsā vasaras svētdienas vakarā Ezra Tafts Bensons kopā ar diviem ceļabiedriem brauca pa baismīgi klusajām Zelvagi pilsētiņas ielām Polijā. Sliktie ceļa apstākļi un stiprie lieti bija nomākuši ceļotājus visas dienas garumā, taču sliktie laikapstākļi beidzot sāka skaidroties, vīriem tuvojoties savam galamērķim.
Kādreiz Zelvagi piederēja Vācijai un to pazina ar nosaukumu — Selbongena. Pēc kara valstu robežlīnijas mainījās, un daudzas Eiropas centrālās un austrumu daļas nonāca Padomju Savienības ietekmes sfērā. 1929. gadā plaukstošā Selbongenas draudze bija uzbūvējusi pirmo pēdējo dienu svēto sanāksmju namu Vācijā. Taču pēc sešus gadus ilgā kara svētie šajā ciematā spēja tik tikko izdzīvot.1
Tas, ka elders Bensons varēja ieceļot Polijā, jau šķita brīnums pats par sevi. Tā kā Polijā nedarbojās telefona sakari, viņam kopā ar saviem līdzbraucējiem bija grūtības sazināties ar ierēdņiem, lai saņemtu atļauju ieceļošanai valstī. Tikai pēc daudzām lūgšanām un atkārtotas sazināšanās ar Polijas valdības pārstāvjiem apustulis saņēma nepieciešamās vīzas.2
Džipam tuvojoties vecajam sanāksmju namam Zelvagī, lielākā daļa cilvēku paklīda no ielām un noslēpās. Elders Bensons un viņa līdzbraucēji apstādināja savu transportlīdzekli un izkāpa no tā laukā. Viņi stādījās priekšā kādai garām ejošai sievietei un jautāja, vai šis ir pēdējo dienu svēto sanāksmju nams. Sievietei acīs sariesās atvieglojuma asaras. „Brāļi ir ieradušies!” viņa iesaucās vāciski.
Uzreiz no aizslēgtām durvīm iznāca ļaudis, raudādami un smaidīdami aiz prieka. Trīs gadu garumā Zelvagi svētie nav spējuši sazināties ar Baznīcas vadītājiem, torīt daudzi no viņiem gavēja un lūdza par to, lai viņus apmeklētu kāds misionārs vai Baznīcas vadītājs. Dažu stundu laikā bija sapulcējušies ap simts svēto, lai dzirdētu apustuli runājam.
Eldera Bensona uzrunas laikā sanāksmju namā ienāca divi bruņoti poļu karavīri. Klātesošie bailēs sastinga, taču apustulis aicināja karavīrus ieņemt sēdvietas ēkas priekšpusē. Savā runā viņš uzsvēra brīvības nozīmību. Karavīri uzmanīgi klausījās, paliekot savās vietās, līdz visi bija nodziedājuši noslēguma dziesmu un bez jebkāda starpgadījuma devās prom. Pēc tam elders Bensons tikās ar draudzes prezidentu un atstāja svētajiem pārtiku un naudu, apliecinot, ka pārējā palīdzība jau ir ceļā.3
Neilgi pēc tam elders Bensons rakstīja Augstākajam prezidijam. Viņš tika mudināts pārraudzīt, kā Baznīcas sniegtā palīdzība sasniegs svētos Eiropā, taču bija satraucies par grūtībām, ar kādām svētie joprojām saskarsies.
„Iespējams, šie un mūsu citi svētie Eiropā nekad neuzzinās par brīnišķīgajiem Baznīcas labklājības programmas labumiem,” viņš rakstīja, „taču bez šaubām mēs esam izglābuši daudzas dzīvības un ievērojami stiprinājuši daudzu mūsu uzticamo Baznīcas locekļu ticību un drosmi”4.
Baznīcas locekļi Selbongenē, Vācijā (pēc kara pārsaukta par Zelvagi, Polijā), sapulcējušies pie sava sanāksmju nama ap 1930. gadu.