„No dienas dienā”, Liahona, 2022. g. sept.
Pēdējo dienu svēto balsis
No dienas dienā
Mēs esam pateicīgi saviem brīnišķīgajiem bīskapijas locekļiem, kuri mums palīdzēja ar dēlu, kuram ir autisms.
Džošs pēdējā tempļa brauciena laikā
Džošua fotogrāfija ar autora laipnu atļauju
Kad dēls bija 18 mēnešus vecs, mēs viņa uzvedībā pamanījām ko dīvainu. Džošs varēja noskaitīt no galvas gandrīz katru vārdu dziesmām no televīzijas raidījumiem, ko viņš skatījās, taču viņa valodas attīstība bija kavēta. Kādu dienu mana sievasmāte pateica, ka Džošam ir autisma pazīmes. To apstiprināja arī speciālisti.
Mana sieva Elizabete sāka padziļināti pētīt literatūru par autismu. Lai Džošam palīdzētu, viņa arī pieteica viņu dažādās programmās. Viņa bija apņēmusies sniegt viņam labāko dzīves sākumu, kādu vien mēs spētu viņam dot.
Tajās dienās, kad mani pārņēma raizes par nākotni, Elizabete mani nomierināja. Viņa teica, ka mums ir jādzīvo no dienas dienā.
„Tā vietā, lai koncentrētos uz nezināmo nākotni, mums ir jānovērtē katra jauna prasme, ko Džošs apgūst,” viņa teica.
Džošam pieaugot, viņu kļuva aizvien grūtāk savaldīt baznīcā. Lai neļautu viņam traucēt Sākumskolas nodarbības vai nodarīt pāri citiem bērniem, es turēju viņu klēpī. Viņš baznīcā cīnījās, skrāpējās, kāvās ar mani visas trīs stundas. Bieži vien es pārrados mājās ar nobrāzumiem un noguris.
„Varbūt mēs varētu viņu nevest uz baznīcu un palikt pēc kārtas ar viņu mājās?” es ierosināju.
„Ja mēs neturpināsim iet ar viņu uz baznīcu,” Elizabete atbildēja, „viņš sapratīs, ka, slikti uzvedoties, viņš var neapmeklēt baznīcu.” Es zināju, ka viņai ir taisnība.
Vienu dienu kāda cita ar autismu sirgstoša bērna māte man pateica: „Kad Džošam paliks astoņi gadi un viņš saņems Svēto Garu, viņš atmaigs.”
Es šaubījos par viņas vārdu patiesumu, taču, kad viņam palika astoņi gadi, viņš saņēma Svēto Garu un tiešām atmaiga — vismaz nedaudz.
Džošam pieaugot, viņš saņēma priesterību. Viņš pasniedza Svēto Vakarēdienu un mācījās, cik svarīgi ir kalpot. Džoša priesterības kvoruma locekļi iemācījās kopā ar viņu kādu deju pie 80. gadu mūzikas un to nodejoja kādā bīskapijas pasākumā.
Mūsu bīskapija brīnišķīgi izturējās pret Džošu. Bīskapijas locekļi smaidīja, kad viņš, pasniedzot Svēto Vakarēdienu, parādīja dažas 80. gadu deju kustības.
Tagad Džošua ir 17 gadi. Viņš ir talantīgs mūziķis, kurš raksta dziesmas. Viņam patīk teātra māksla, un viņš regulāri spēlē skolas un kopienas teātrī.
Mēs esam pateicīgi par to, ka esam Džoša vecāki un varam kopā iet ar viņu pa šo dzīves ceļu. Mēs nezinām, ko mums sniegs nākotne, taču esam apņēmušies nodzīvot ar viņu katru dienu, cik labi vien spējam.