Entuziasma pilna vēlēšanās dalīties evaņģēlijā

No viena gala līdz otram pasaule ir nemierā un moku pārņemta. Vīrieši un sievietes raugās gan šur, gan tur, meklējot, kur viņi varētu rast to, kas viņiem sniegs mieru. … Jēzus Kristus evaņģēlijs ir atjaunots. No debesīm atklātā patiesība ir šeit, un tā ir tā patiesība, tas evaņģēlijs, kas, ja pasaule tikai to zinātu, būtu panaceja visām viņu kaitēm. Tā ir vienīgā lieta, kas sniegs viņiem mieru, kamēr viņi dzīvo uz Zemes.³

Šīs pasaules cilvēkiem ir nepieciešams atgriezties pie pamatiem, ko ielicis debesu un Zemes Meistars — ticības, grēku nožēlošanas un kristīšanās ar iegremdēšanu grēku atlaišanai, un Svētā Gara dāvanas saņemšanas zem to rokām, kuriem ir dievišķas pilnvaras. Lūk tas pasaulei ir nepieciešams. Es patiesi esmu pateicīgs, ka daudzi lūkojas tajā virzienā. Viņi ir akli gājuši pa ceļu, kas vedis uz ciešanām un postu, taču viņu ceļā ir novietots aizsniedzams līdzeklis visām kaitēm — Jēzus Kristus evaņģēlijs. Visiem cilvēkiem ir izplānots ceļš, kas, lai arī ir šaurs un grūti ejams, ved atpakaļ pie mūsu visu Tēva; un nav neviena cita ceļa, kas ved uz turieni.⁴

Pasaules baznīcas savā veidā cenšas mierināt cilvēku sirdis. Tām ir daudzi tikumi un daudzas patiesības, un tās paveic daudz laba, bet tās nav Dieva pilnvarotas. Nevienai no tām nav priesteru, kas būtu dievišķi pilnvaroti.⁵

Pēdējo dienu svētie ir vienīgie, kuriem ir mūsu Debesu Tēva pilnvaras veikt evaņģēlija priekšrakstus. Pasaulei mēs esam nepieciešami.⁶

Pasaulē ir īsts bads pēc Tā Kunga vārdiem, un daudzi godīgi cilvēki nopietni cenšas uzzināt, ko mūsu Debesu Tēvs vēlas no viņiem. Es esmu ticies ar daudziem pasaules baznīcu vadītājiem un viņu starpā esmu atklājis cēlus cilvēkus, kuri ir nodevušies labiem darbiem, taču to starpā, kuri ir aicināti kalpošanai dažādās baznīcas organizācijās, es esmu reti kad saticis cilvēkus, kuriem ir izpratne par savas esamības mērķiem vai kuri saprot, kāpēc mēs esam šeit pasaulē. Cilvēki nevar mācīt to, ko tie paši nezina. Šie labie cilvēki, neizprotot evaņģēliju un nepieciešamību pēc tā priekšrakstiem, savas mācības ļoti ierobežo morālās pamācībās vai psalmu lasīšanā savām draudzēm. Tiek izvēlēti atsevišķi Rakstu panti, lai runātu par tikumību, godīgumu u.c., kas viss ir noderīgi un iedvesmojoši, bet tikai daži sprediķi tiek teikti, izskaidrojot prasības, kas uzliktas katrai dvēselei, pirms mēs varam ieiet Debesu valstībā. Tieši šo informāciju pasaulei vajag visvairāk. Tikai dažiem mācītājiem ir vēstījums savām draudzēm, kas tās iedvesmo ticēt Jēzus Kristus dievišķībai un nepieciešamībai saņemt Viņa noteiktos evaņģēlija priekšrakstus.⁷ [Skat. 2. ieteikumu 126. lpp.]

It visur mūsu Tēva bērni ļoti vēlas uzzināt, kas viņiem būtu jādara, taču viņi tiek maldināti ļaunu ietekmju dēļ, kas izplatījušās uz Zemes; patiesība tiek apslēpta no godājamiem zemes cilvēkiem. … Pretinieks darbojas, un vienīgais spēks, kas var neitralizēt viņa ietekmi, ir Jēzus Kristus evaņģēlijs.⁸

Cilvēki nav vēlējušies uzticēties cits citam. Viņi nav ticējuši tam, ko ir dzirdējuši, un viņi nav vēlējušies rīkoties, kā tas notika ar Filipu, vienu no Glābēja mācekļiem, kurš Nātānaēlam, kad tas bija atnācis pie viņa ciemos, deva šādu padomu. Filips teica: „Tas Kungs ir atnācis.”

Un viņš raksturoja Viņu, un Nātānaēls vaicāja: „No kurienes Viņš nācis?”

Un Filips atbildēja: „No Nacaretes.” Un tad šis labais cilvēks teica: „Vai no Nacaretes var nākt kas labs?” Filips teica: „Nāc un redzi!” (Skat. Jāņa 1:43–46.)

Nātānaēlam bija mācīts ticēt, ka no Nacaretes nevar nākt nekas labs, un tomēr viņš bija tas vīrs, par kuru Glābējs vēlāk teica, ka viņš ir israēlietis, kurā nav viltības — labs cilvēks, taču maldināts dzirdēto stāstu dēļ.

Taču, kad viņš uzzināja, viņš atsaucās mācekļu aicinājumam: „Nāc un redzi!”, un viņš nāca un redzēja.

Mēs esam izjutuši lielu prieku Viņa Gara ietekmē. Mēs vēlamies, lai visi cilvēki baudītu šo svētību, tādēļ, kad viņi ir vaicājuši: „Kas šie ir par cilvēkiem?”, mūsu atbilde ir bijusi: „Nāciet un redziet!”⁹

Mans Debesu Tēvs … ir mani aicinājis doties uz daudzām pasaules daļām, un, kopš es esmu aicināts šajā kalpošanā, es esmu veicis vairāk nekā miljons jūdžu. Es esmu ceļojis pa daudzām zemēm un klimata joslām, un, lai kur es būtu, es esmu atradis labus cilvēkus, dzīvā Dieva dēlus un meitas, kuri ir gaidījuši Jēzus Kristus evaņģēliju, un starp viņiem ir desmitiem, simtiem tūkstošu, miljoniem cilvēku, kuri pieņemtu patiesību, ja vien viņi zinātu to, ko mēs zinām.¹⁰

Pasaulē ir lieliskas baznīcu organizācijas, daudzi dievbijīgi vīrieši un sievietes, kuri atbilstoši savai izpratnei dzīvo saskaņā ar mūsu Debesu Tēva gribu. …

Visu cilvēku, kuri dzīvo pēc tās gaismas, ko Tas Kungs viņiem dod, un kuri meklē Viņu sirsnīgā lūgšanā, sirdis tiks aizskartas, prāti ietekmēti, un viņiem tiks piedāvāta iespēja uzzināt, ka Dievs ir atkal runājis.¹¹ [Skat. 3. ieteikumu 126. lpp.]

Iespējams, ka kādam novērotājam varētu likties, ka Pēdējo dienu svēto starpā pastāv neparasts entuziasms. Kāds vīrs nesen teica: „Man liekas savādi tas, cik priecīgi jūsu ļaudis turpina veikt savu darbu. Neatkarīgi no tā, vai es runāju ar jaunieti vai ar pieaugušu cilvēku, ar dārznieku vai ar policistu, visi jūsu ļaudis ir laimīgi, apmierināti un pārliecināti, ka viņiem ir Jēzus Kristus evaņģēlijs.” …

… Vai tas ir kāds brīnums, ka mūsu pielūgsmē pastāv entuziasms, jo mēs vēlamies dalīties šajās brīnišķīgajās patiesībās ar saviem kaimiņiem? Vai ir jābrīnās, ka tad, kad pienāk laiks, kad mūsu dēli tiek aicināti kalpot misijā vai kad mums tiek lūgts atlikt savus darbus un doties kā dzīvā Dieva kalpiem, apveltītiem ar spēku no augšienes, ar pilnvarām, kas ir piešķirtas šajās pēdējās dienās, un dalīties ar cilvēkiem šajā brīnišķīgajā patiesībā, kas tik ļoti ir bagātinājusi mūsu dzīvi, … ka mēs labprātīgi un ar prieku atsaucamies?¹²

Mēs nesam Jēzus Kristus evaņģēliju. Mūsu sirdīs kvēlo vēlēšanās izglābt cilvēku bērnus. To mēs darām ne tāpēc, lai nostiprinātu sevi vai kļūtu finansiāli nodrošināti; ne tāpēc, lai mūsu vārdi tiktu godināti uz zemes par mūsu sasniegumiem; bet tāpēc, lai Dieva dēli un meitas, lai kur viņi būtu, dzirdētu šo evaņģēliju, kas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic un paklausa tā priekšrakstiem. Un tie, kas tic, rīkosies atbilstoši Glābēja sniegtajam piemēram, kad Viņš Saviem mācekļiem teica: „Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” [Marka 16:16.]¹³

Padomājiet par atbildību, kas gulstas uz mums, ja mēs dzīvojam bezrūpīgi vai vienaldzīgi, necenšoties dalīties dievišķajā patiesībā ar tiem, kurus Tas Kungs mīl tikpat daudz, kā Viņš mīl mūs, un kuri ir dārgi Viņa acīs. Es uzskatu, ka dažiem mūsu Baznīcas locekļiem būtu jāpamostas. Es domāju, ka jāpieliek lielākas pūles, lai dalītos ar mūsu Tēva bērniem visā patiesībā, kas šai Baznīcai ir.¹⁴

Kad kāds cilvēks ir slims un viņš ir mūsu kaimiņš, mēs viņam ar prieku kalpojam; ja viņa ģimenē kāds nomirst, mēs viņu cenšamies mierināt. Taču gadu pēc gada mēs viņam ļaujam iet pa ceļiem, kas viņam liegs mūžīgās dzīves iespēju, mēs viņam paejam garām, it kā viņš būtu niecība.¹⁵

Vai mēs aptveram, ka katrs vīrietis ir radīts pēc Dieva tēla un ir Dieva dēls un katra sieviete ir Viņa meita? Lai kur viņi atrastos, tie ir Viņa bērni, un Viņš mīl viņus un vēlas viņus izglābt. Kā Baznīcas locekļi mēs noteikti nedrīkstam būt dīkdieņi. Mēs nevaram saņemt mūsu Debesu Tēva labvēlību, kas mums ir dāvāta, zināšanas par mūžīgo dzīvi un savtīgi to paturēt, domājot, ka tādējādi mēs tiksim svētīti. Mūsu dzīvi bagātina nevis tas, ko mēs saņemam, bet tas, ko mēs dodam.¹⁶

Būsim pietiekami ieinteresēti cilvēku glābšanā, lai izrādītu svētu dedzību viņu pievēršanā — lai mēs varētu baudīt viņu mūžīgo pateicību un mīlestību, un Debesu Tēva atzinību par mūsu nesavtīgo ieinteresētību Viņa bērnos.¹⁷

Mūsu misija pret Tēva bērniem … ir miera un labas gribas misija pret visiem cilvēkiem. Tā ir spēcīga un entuziasma pilna vēlme dalīties ar visiem mūsu Tēva bērniem tajā labajā, ko Viņš tik dāsni mums ir piešķīris; un tai līdzās ir cerība, ka viņi sapratīs, tādēļ mēs dienu no dienas metamies ceļos un lūdzam, lai viņu sirdis tiktu aizskartas, lai Dieva Gars ienāktu viņu dvēselēs, lai viņi saprastu patiesību, kā tā viņiem tiek dota.¹⁸

Ak, kaut šī varenā Baznīca ar tai doto Dieva spēku spētu ātrāk izplatīt patiesību un izglābt tautas no iznīcības. Kā organizācija mēs augam strauji, taču es priecājos ne tik daudz par skaitlisko pieaugumu, kā par labo ietekmi, ko mēs izplatām, un par to, ka mūsu Tēva bērni, no ziemeļiem līdz dienvidiem un no austrumiem līdz rietumiem, dzird dzīvības un glābšanas vēstījumu, bez kā viņi nevar dzīvot cilvēces Pestītāja klātbūtnē.¹⁹ [Skat. 4. ieteikumu 126. lpp.]

Mēs esam saņēmuši brīnišķīgu dāvanu, taču arī lielu atbildību. Tas Kungs mūs ir svētījis ar zināšanām, kādu nav mūsu līdzcilvēkiem, un līdz ar šīm zināšanām nāk prasība, lai mēs dalītos šajās zināšanās ar Viņa bērniem, lai kur viņi būtu.²⁰

Es nedomāju, ka mēs kalpojam Dievam ar visu savu spēku, ja mēs pametam Viņa bērnus vai ja mēs veltām pārāk daudz sava laika, lai savtīgi sev gūtu labumu, uzkrājot šīs pasaules lietas, un atstājam Viņa bērnus tumsībā, kad mēs viņus varētu izvest gaismā. Manuprāt, vissvarīgākā manas dzīves misija ir: pirmkārt — turēt Dieva baušļus, kā tie man ir mācīti; un pēc tam — mācīt tos mana Tēva bērniem, kuri tos nesaprot.²¹

Nav cita glābšanas evaņģēlija, un mums, mani brāļi, kuriem ir svētā priesterība, ir dota atbildība ne tikai sniegt šo vēstījumu zemes tautām, bet arī ar piemēru ilustrēt to savā dzīvē un mācīt to saviem kaimiņiem, kuri nav no mūsu ticības. Es jūs šodien brīdinu, ka Tas Kungs ir devis mums atbildību piesaukt Viņa bērnus grēku nožēlošanai un izplatīt Viņa patiesību. Ja mēs neizmantojam savas iespējas, lai mācītu šo mūsu Kunga evaņģēliju Dieva dēliem un meitām, kuri nav no mūsu ticības un kuri dzīvo mūsu vidū, Viņš otrā priekškara pusē mūs lūgs atbildēt par to, ko mēs nebūsim izdarījuši.²²

Pēc kāda laika mēs tiksim tiesāti, un, ja mēs esam bijuši uzticīgi, es esmu pārliecināts, ka mūsu visu Tēvs pateiksies mums un svētīs mūs par tik daudzu Viņa dēlu un meitu vešanu pie sapratnes par dzīves mērķi un to, kā to baudīt Viņa Gara ietekmē.²³

Kad mums ir evaņģēlija gars, mēs vēlamies, kaut mēs varētu mācīt tik daudziem mūsu Tēva bērniem, cik vien tas mums ir iespējams, brīnišķīgās patiesības, kas ir nepieciešamas viņu paaugstināšanai; lai tad, kad pienāks laiks un mēs stāvēsim cilvēces Pestītāja priekšā, mēs varētu Viņam teikt: „Ar to spēku, ko Tu man devi, ar to gudrību un zināšanām, ko Tu man sniedzi, es esmu labsirdībā un ar neviltotu mīlestību, ar apņēmību un ar laipnību centies vest pie evaņģēlija zināšanām tik daudzus Tavus bērnus, cik to man bija iespējams darīt.”²⁴ [Skat. 5. ieteikumu 126. lpp.]

Daudzi no mums lielāko daļu sava laika pavada, tiecoties pēc šīs pasaules lietām, kuras mēs būsim spiesti atstāt, kad mēs dosimies prom no šejienes, tajā pat laikā mums visapkārt ir nemirstīgas dvēseles, kuras, ja mēs vēlētos, mēs varētu mācīt un iedvesmot meklēt patiesību, un iedēstīt viņu sirdīs zināšanas, ka Dievs ir dzīvs. Kādas gan citas pasaules bagātības mums varētu būt tik dārgas — jo mums būtu viņu pateicība jau šeit un viņu nebeidzamā un mūžīgā atzinība nākamajā pasaulē. Tā ir vissvarīgākā misija.²⁵

Padomājiet par to, ko tas nozīmētu, ja tā vietā, lai būtu savtīgi, cenšoties izglābt tikai savu nelielo ģimeni, mēs varētu skaitīt desmitiem un simtiem vīriešu un sieviešu, kurus mēs būtu ietekmējuši pieņemt mūsu Kunga evaņģēliju. Tad mēs patiesi jutīsimies svētīti un mūžīgi baudīsim viņu mīlestību un pateicību.²⁶

Kāds gan liels prieks būs priekškara otrā pusē — sastapt tur labus vīriešus un sievietes, kuri pašreiz dzīvo atbilstoši tai gaismai, kas viņiem ir dota, cenšoties veikt savus pienākumus pret Dievu, un, pateicoties mūsu saskarsmei, pateicoties mūsu dedzīgumam un vēlmei dalīties ar viņiem, viņi saņems pārējo informāciju par mūsu Kunga evaņģēliju un pieņems Viņa svētā nama priekšrakstus, un būs sagatavoti būt par celestiālās valstības locekļiem. Cik gan laimīgi jūs jutīsities tad, kad šis laiks pienāks, kad jūs stāvēsiet diženā Soģa priekšā, lai atskaitītos par nedaudzajiem dzīves gadiem, kas pavadīti mirstībā, ja šie mūsu Tēva bērni, kurus Viņš mīl tikpat ļoti, kā Viņš mīl mūs, stāvot mums līdzās, teiks: „Debesu Tēvs, tas bija šis vīrietis, tā bija šī sieviete, kura pirmā sniedza man informāciju par Tavu brīnišķīgo patiesību, kas manī izraisīja vēlēšanos meklēt Tevi dedzīgāk, nekā es to biju darījis iepriekš. Tas bija šis vīrietis vai šī sieviete, kas man deva šo svētību.” Un tas vēl nav viss.

Kad tas laiks būs pienācis un jūs būsiet izgājuši cauri mūžības laikmetiem, kas ir ilgs laiks, jūs sajutīsiet katra vīrieša, sievietes un bērna mīlestību, kuram jūs bijāt palīdzējuši sniegt mūžīgo laimi. Vai tas nav tā vērts? Mēs varam pavadīt savu dzīvi šeit un nopelnīt dažus simtus vai tūkstošus dolāru, mums var būt sīklopu un liellopu ganāmpulki, mājas un zemes, taču mēs nevaram paņemt to sev līdzi uz viņpasauli. Tas nav nepieciešams mūžīgajai dzīvei — tas ir nepieciešams tikai mums šeit, taču, ja mēs izpelnīsimies citu Dieva bērnu pateicību un mīlestību, tā pie mums plūdīs mūžīgi. Padomājiet, ko tas nozīmēs! Kad būs pienācis laiks, kad šī pasaule tiks attīrīta un šķīstīta ar uguni un kļūs par celestiālo valstību, visa netīrība un viss nevēlamais būs aizslaucīts, cik gan patīkami būs atklāt, ka mēs esam kopā ar tiem, kuriem mēs kalpojām mirstībā, ar kuriem mēs būsim līdzmantinieki, un mūs mūžam vadīs Jēzus Kristus, mūsu Kungs, — vai tas nav tā vērts? Vai tā nav priekpilna iespēja?²⁷ [Skat. 6. ieteikumu 126. lpp.]