Mūsu liecība par Jēzu Kristu

Es esmu atklājis, ka pasaulē ir daudz cilvēku, kuri nezina, ka mēs ticam mūsu Kunga dievišķajai misijai, un vairāk nekā vienu reizi es esmu saņēmis pamudinājumu teikt, ka pasaulē nav cilvēku, kuri tik labi izprastu Jēzus Kristus dievišķo misiju, kuri tik pamatīgi tic, ka Viņš bija Dieva Dēls, kuri ir tik pārliecināti, ka pašreizējā brīdī Viņš ir celts tronī lielā slavā pie Sava Tēva labās rokas, kā pēdējo dienu svētie.⁴

Tāpat kā es zinu, ka es dzīvoju, — tāpat arī Viņš bija Dieva Dēls, un, vienīgi pateicoties Viņam, mēs iegūsim paaugstināšanu celestiālajā valstībā, un visi tie, kuri iet Viņa pēdās un dzīvo atbilstoši Viņa dotajām mācībām, būs laimīgi šajā dzīvē un sagatavos sev mājvietu celestiālajā valstībā, kur viņi mājos kopā ar Viņu mūžīgi.⁵

Cilvēces Pestītājs bija vairāk nekā tikai labs cilvēks, kurš nāca pasaulē, lai mums mācītu ētiku. Cilvēces Pestītājam piemita vairāk nekā tikai vidusmēra saprāts. Viņš patiešām bija Dieva Dēls, Dieva vienpiedzimušais miesā. … Viņš aicināja ļaudis nožēlot grēkus, novērsties no saviem nepareizajiem ceļiem. Viņš devās to starpā, pārstāvot Dievu, Mūžīgo Tēvu, pasludinot, ka Viņš ir pēc Sava Tēva tēla un ka tie, kuri ir redzējuši Viņu, ir redzējuši Tēvu, un teica viņiem, ka Viņš ir sūtīts darīt Sava Tēva gribu, un aicināja visus cilvēkus novērsties no maldiem, kas bija iezagušies starp tiem, nožēlot savus grēkus un doties kristīšanās ūdeņos.⁶

Glābēja laikā pretinieks čukstēja ļaudīm, ka Viņš nav Dieva Dēls, ka noteikti Viņš nav jāpieņem, ka Viņš ir tikai parasts cilvēks, tikai Marijas un Jāzepa dēls, un ka Viņš nav lielākā mērā Dieva Dēls kā jūs, un ļaudis klausījās šo viltīgo ļaunprāti un sita krustā cilvēces Pestītāju.⁷

Viņš patiesi bija Dieva Dēls. Viņš darbojās starp [ļaudīm] mīlestībā un laipnībā, bet tie runāja par Viņu ļaunu. … Viņš bija Dieva Dēls, un Viņam bija tiesības runāt Tēva Vārdā. Patiesības, kuras Viņš atnesa uz Zemes, nāca no Tēva; un, lai arī viņi pienagloja Viņu pie krusta, lai arī viņi uzlika Viņam galvā pītu ērkšķu vainagu un ielika Viņa rokās neīstu zizli, lai arī viņi izlēja Viņa asinis, sānos iedurot šķēpu, tomēr vārds, ko Viņš tiem sniedza, bija Tā Kunga vārds, un Viņš patiesi bija Dieva Dēls.⁸

Mēs ne tikai ticam, ka Jēzus no Nācaretes dzīvoja uz Zemes, bet mēs ticam, ka Viņš joprojām dzīvo, nevis kā gars, nevis kā kaut kas bezķermenisks vai netaustāms — mēs ticam Viņam kā paaugstinātam cilvēkam; jo Viņš augšāmcēlās tajā pašā ķermenī, ko Jāzeps no Arimatijas ielika kapā, tajā pašā ķermenī, ko apkopa tie, kuri Viņu mīlēja. Tas pats Jēzus Kristus iznāca no kapa Savā ķermenī, kas bija šķīstīts un attīrīts, … un Viņš bija Savā ķermenī, kad Viņš Jeruzālemē pazuda cilvēku skatienam, kad divi vīri baltās drēbēs teica: „[Viņš] tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” [Skat. Ap. d. 1:10–11.]

Tas ir Jēzus no Nācaretes, kuram tic pēdējo dienu svētie. Mēs arī ticam, ka solījumi, kas doti attiecībā uz cilvēci, tiks piepildīti, ka noliktajā laikā, kad evaņģēlijs būs pasludināts visā pasaulē — katrai tautai, ciltij, valodai un tautībai, kad cilvēkiem nebūs attaisnojuma attiecībā uz to; mēs ticam, ka, pateicoties mūsu Debesu Tēva spēkam, cilvēce saņems brīnišķīgu svētību — augšāmcelšanos no mirušajiem, un cilvēces Izpircējs nāks debesu mākoņos spēkā un godībā, lai mājotu uz šīs Zemes. Mēs ticam, ka Jēzus no Nācaretes nāks dzīvot kopā ar tiem, kuri ir celestiālās godības cienīgi.⁹ [Skat. 2. ieteikumu 29. lpp.]

Jēzus no Nācaretes devās ūdenī un tika Jāņa kristīts, un, kad Viņš iznāca no ūdens, nāca Svētais Gars un nolaidās uz Viņa baloža veidolā. Un balss no debesīm teica: „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” [Skat. Mateja 3:13–17.]

Vai var būt vēl kas skaidrāks par to? Mūsu brīnišķīgā Bībele satur visu šo informāciju un, protams, vēl daudz vairāk. Kad cilvēki saka vai domā, ka mēs neticam Jēzus Kristus dievišķajai misijai, dariet viņiem zināmu, ka mēs ticam visam, ko Bībele māca saistībā ar Viņu. Mēs ticam stāstam par to, kā Viņš organizēja Savus ļaudis un mācīja viņus, un kā galu galā … Viņš tika sists krustā.¹⁰

Mēs bez iebildumiem ticam visu evaņģēlistu liecībai, ko satur Jaunā Derība, attiecībā uz cilvēces Izpircēja augšāmcelšanos. Tā ir tik skaidra, ka, man šķiet, nav tāda cilvēka, kas nespētu to saprast. Fakts ir tāds, ka pēc tam, kad Glābējs tika sists krustā un noguldīts kapā, Viņš piecēlās un četrdesmit dienas Viņš tikās ar Saviem mācekļiem, Viņš ēda kopā ar viņiem zivi un medu, viņi taustīja naglu rētas Viņa rokās un šķēpa rētu — Viņa sānos. Viņš paziņoja viņiem, stāvot viņu vidū: „Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam.” [Skat. Lūkas 24:39–43.] Tas noteikti ir neapstrīdams pierādījums, un tomēr ir daudz mūsu Tēva bērnu, kuri to nesaprot.¹¹ [Skat. 3. ieteikumu 29. lpp.]

Vecajā pasaulē ir ierosināts jautājums, ka Jēzus nav dievišķas izcelsmes, jo Viņš piedzima kā mazs bērns, tika aijāts silītē, Viņa māte bija Marija un Viņa domājamais tēvs Jāzeps bija galdnieks. Daudzi ir atzinuši, ka Viņš bija izcils un labs cilvēks, taču viņi ir vēlējušies Viņam laupīt Viņa piedzimšanas dievišķību.

Tomēr par laimi pēdējo dienu svētajiem, mēs esam saņēmuši liecību, ka šīs lietas ir patiesas; un papildus tam mēs esam saņēmuši liecību, ka Viņš ieradās rietumu puslodē, kā pierakstīts Mormona Grāmatā, un šajā kontinentā kalpoja nefijiešiem. Šajā reizē Viņš nenāca kā mazs bērns, bet Viņš nāca debesu mākoņos; un par Viņa atnākšanu paziņoja balss, kas iedūrās katra cilvēka dvēselē, kas dzīvoja tajā zemē. Šajā reizē Viņš nāca kā cilvēks no debesīm, un viņi redzēja Viņu nākam. Viņi zināja, ka Viņš ir Kristus, jo Viņa atnākšanu bija paredzējuši viņu pravieši. Viņš organizēja Baznīcu, kas pastāvēja Jeruzālemē. Viņš tiem mācīja, ka viņiem jātiek kristītiem, kā Viņš tika kristīts, no tiem, kuriem ir pilnvaras veikt šo priekšrakstu. [Skat. 3. Nefijs 11:1–27.] Tas nebija parasta cilvēka vārds; tas bija Dieva Dēla vārds, kurš bija uzkāpis pie Sava Tēva un kurš bija nācis atkal atpakaļ, lai cilvēku bērniem būtu vēl viena liecība, lai papildinātu tās, kas viņiem bija jau dotas.¹²

Cik gan vēl tiešāka liecība par augšāmcelšanos no mirušiem varētu būt, kā tā, ka Viņš Savā augšāmceltajā ķermenī nāca starp [nefijiešiem] un mācīja viņiem to pašu evaņģēliju, ko Viņš mācīja Jeruzālemē? Un tad Viņš piepildīja apsolījumu, ko Viņš bija devis Jeruzālemē, kad Viņš teica: „Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans.” [Jāņa 10:16.] Viņš atnāca Savā augšāmceltajā ķermenī, lai sniegtu viņiem to informāciju, ko Viņš bija paredzējis sniegt tiem, kuriem Viņš tajā brīdī kalpoja.

Tiem ļaudīm tā bija brīnišķīga pieredze. Pēc viņu mācīšanas visas dienas garumā … Viņš dziedināja viņu slimos un svētīja viņu bērnus, un turpināja sniegt tiem norādījumus Sava evaņģēlija skaistumā. Viņiem nebija nekādu šaubu, ka Viņš ir pasaules Glābējs. Viņi redzēja Viņu nākam no debesīm un bija liecinieki Viņa brīnumainajam spēkam. … Viņš nāca slavā. No debesīm nonāca eņģeļi, un tie bija it kā uguns vidū un ieskāva bērniņus, ka tie tika apņemti it kā ar uguni. Un eņģeļi kalpoja tiem. [Skat. 3. Nefijs 17:6–24.]

Tās nebija halucinācijas, bet tik brīnumaina pieredze, ka tie, kuri to pieredzēja, atcerējās to uz visiem laikiem. Mēs kā pēdējo dienu svētie šo pierakstu uzskatām par Jēzus Kristus, mūsu Kunga, augšāmcelšanās pierādījumu.¹³

Tad laikā un laikmetā, kurā mēs dzīvojam, radās cits cilvēks. … [Džozefam Smitam] bija ne tikai Bībeles liecība, ka Jēzus ir Kristus, bet viņš redzēja Dievu Tēvu stāvam debesu mākoņos, tērptu godībā, un Jēzu Kristu, pasaules Pestītāju, paaugstinātu pie Viņa labās rokas, un viņš dzirdēja Tā Kunga balsi sakām: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!” [Skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:16–17.] Viņš sniedza liecību par šo brīnišķīgo vīziju tiem, ar kuriem viņš tikās. Arī citi saņēma liecību no augšienes. Viņu liecība par Glābēja misiju bija augusi un stiprinājusies, tādēļ tas vairs nebija sens vēstures fakts, ka Dievs dzīvoja un Jēzus bija Kristus; viņi to zināja paši, jo viņi paši bija saņēmuši liecību.¹⁴

Manuprāt, viena no spēcīgākajām liecībām par mūsu Glābēja dzīves dievišķību ir Džozefa Smita liecība, kurš atdeva savu dzīvību kā liecību par Jēzus Kristus evaņģēlija patiesumu.¹⁵ [Skat. 3. ieteikumu 29. lpp.]

Mums ir vēl viena liecība, vēl viens pierādījums, kas ir pat pilnīgāks un pārliecinošāks nekā citas liecības, jo tā ir liecība, kas nāk pie cilvēka, kad viņš izpilda mūsu Debesu Tēva prasības. Tā ir liecība, kas mūsu dvēselēs tiek iededzināta ar Svētā Gara spēku, kad mēs esam paveikuši to darbu, ko Tas Kungs ir teicis, kam jātiek paveiktam, ja mēs vēlamies zināt, vai mācība ir no Dieva vai no cilvēka.¹⁶

Viņš pats ir teicis: „Mana mācība nav Manis paša, bet Tā, kas Mani sūtījis. Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva vai Es runāju pats no Sevis.” (Jāņa 7:16–17) Tas bija Viņa paša apsolījums. Mēs kā kristieši visā pasaulē pieņemam šo apsolījumu, un mums vajadzētu censties pārbaudīt, lai uzzinātu, vai tas ir spēkā vai nē. Daudzi cilvēki to ir izdarījuši. Es saprotu, ka ir … daudzi, kuri ir to pārbaudījuši, daudzi, kuri zina, ka Dievs dzīvo un ka Jēzus ir Kristus, un ka Viņš ir pasaules Glābējs.¹⁷

Tādēļ mums ir ne tikai pierakstu liecība …, mums ir ne tikai labu cilvēku liecība, kuri dzīvojuši uz Zemes mūsdienās, bet, ja mēs esam izpildījuši mūsu Debesu Tēva prasības, ja mums ir ticība Dievam, ja mēs esam nožēlojuši savus grēkus, ja mēs esam pieņēmuši kristīšanos ar iegremdēšanu, ja mēs esam saņēmuši Svēto Garu zem pilnvarotu Tā Kunga kalpu rokām, es saku — ja mēs to visu esam izdarījuši, tad katrā dvēselē ir drošas zināšanas, ko nevar noliegt, ka Dievs dzīvo un ka Jēzus Kristus ir cilvēces Izpircējs. …

… Kā viens no necilajiem šīs Baznīcas locekļiem es sniedzu jums savu liecību, ka es zinu, ka Viņš dzīvo, tāpat kā es zinu, ka es dzīvoju. … Jēzus ir Kristus, un es zinu, ka cilvēku bērniem ir jānāk pie šīm zināšanām, ka viņiem tās ir jāsaņem, un, runājot Tā vārdiem, kurš dzīvo Debesīs, — „katrs celis lieksies un katra mēle atzīsies, [ka Jēzus ir Kristus].” [Skat. M&D 88:104.]¹⁸ [Skat. 4. ieteikumu 29. lpp.]

Es saku jums, pēdējo dienu svētie, ka pasaulē nav citu cilvēku, kuriem būtu tik daudz informācijas attiecībā uz Glābēja dievišķību, kā mums ir; un, ja mēs neticam Viņam, mēs būsim zem lielāka nosodījuma nekā citi cilvēki, kuriem nekad nav bijusi šāda informācija. Un tādēļ mēs bez vilcināšanās varam pasaulei teikt, ka mēs ticam. …

Es jūs apsveicu, ka jūsu dzīvē ir ienākusi šī privilēģija un šī svētība. Un tagad kā jūsu brālis es svinīgi lūdzu, lūdzos kā viens no necilākajiem jūsu vidū — neturiet savu sveci zem pūra. Nenoklusējiet tās zināšanas, ko Dievs ir jums dāvājis, no saviem līdzcilvēkiem.

Nekaitiniet viņus, taču neesiet tik neprātīgi, ka slēptu no viņiem Jēzus Kristus evaņģēliju. Tas ir vienīgais Dieva spēks, lai iegūtu glābšanu celestiālajā valstībā.¹⁹

Laimīgākie vīrieši un laimīgākās sievietes, ko jūs pazīstat pasaulē, ir tie, kuri saskaņo savu dzīvi ar Jēzus Kristus evaņģēlija mācībām. Viņi ir tie, kuriem ir pārliecība par mūžīgo dzīvi; viņi ir tie, kuri izprot mūsu esamības jēgu. … Šurp un turp ceļojot pa pasauli un sniedzot šo vēstījumu, manu dvēseli ir piepildījis prieks un manas acis ir aizmiglojušās asarām, kad es esmu redzējis, cik pilnīgi Jēzus Kristus evaņģēlijs var pārveidot cilvēku dzīvi. Es esmu redzējis tos, kuri bija zaudējuši drosmi, tos, kuri bija tumsā, tos, kuri apšaubīja savas esamības jēgu, un, kad viņiem tika mācītas Jēzus Kristus evaņģēlija brīnišķīgās patiesības, viņi izmainījās, viņi iemācījās būt laimīgi, būt apmierināti, būt pilni entuziasma, ticot un mācot evaņģēliju, ko pasludināja Jēzus Kristus, kad Viņš dzīvoja uz šīs Zemes un ceļoja Galilejā.

Brāļi un māsas, pasaule to nesaprot, bet tā ir mūsu misija — palīdzēt viņiem to saprast, un tas ir jādara nevis ar patmīlību, nevis ar augstprātību, bet ar žēlsirdību pret visiem, ar mīlošu labsirdību. …

Kā viens no necilākajiem jūsu vidū, es pateicos Viņam no visas savas sirds par pārliecību, kas ir nākusi manā dzīvē. … Galvenokārt es pateicos Viņam par zināšanām, kas ir iedegušās manā dvēselē; es zinu, ka mans Debesu Tēvs dzīvo, es zinu, ka Jēzus Kristus ir cilvēces Glābējs un ka zem debesīm nav cita vārda, ar ko vīrieši un sievietes varētu tikt paaugstināti, kā vien Jēzus Kristus, mūsu Kunga, Vārds. Es zinu, ka Viņš apmeklēja pasauli šajās pēdējās dienās, ka Viņš piešķīra dievišķas pilnvaras pazemīgam zēnam, kurš meklēja patiesību, un tā rezultāts ir šīs Baznīcas izveidošana, ar kuru mēs tiekam identificēti; un tai ir dots Dieva spēks visu ticīgo pestīšanai.²⁰

Es lūdzu, lai mēs dzīvotu tā, ka būtu Viņa cienīgi paraugi. Es lūdzu, lai mūsu dzīve būtu tāda, ka mēs varētu ar to parādīt, ka mēs patiešām ticam Tam Kungam, Jēzum Kristum.²¹ [Skat. 5. ieteikumu 29. lpp.]