17. nodaļa

Ticības stiprinošais spēks

Ticība ir Tā Kunga dāvana, ar ko taisnīgie tiek pilnvaroti veikt ievērojamas lietas.

No Džordža Alberta Smita dzīves

1919. gadā Džordžs Alberts Smits, toreiz būdams Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, tika aicināts par Eiropas misijas prezidentu. Vēstījumā vietējiem svētajiem, ko viņš uzrakstīja neilgi pēc savas ierašanās, prezidents Smits minēja grūtos apstākļus Eiropā, kas vēl nebija atguvusies no Pirmā pasaules kara postījumiem: „Es saprotu, ka mēs dzīvojam pasaules vēstures svarīgā periodā. Tautas saskaras ar jauniem, saspīlētiem apstākļiem, un gandrīz visur cilvēku bērnu starpā jūtams satraukums, tādēļ es izjūtu lielu atbildību, tiekoties ar viņiem, un ļoti kvēli vēlos dievišķu vadību, pildot savus pienākumus.” Prezidentam Smitam bija ticība, ka, neskatoties uz grūtībām, ar ko viņi saskārās, Baznīcas locekļu un misionāru pūliņi vainagosies panākumiem: „Tā kā man palīdz labi, spējīgi darbabiedri [misijas] pārvaldē un uzticīgi vīrieši un sievietes misijā, es ar patīkamu nojautu gaidu godīgo dvēseļu auglīgu ražu.”¹

Viens no prezidenta Smita grūtākajiem pienākumiem bija palielināt misionāru skaitu Eiropā. Kara laikā Baznīca uz Eiropu bija sūtījusi ļoti maz misionāru, un pēc kara pārtikas trūkuma un citu ekonomisko problēmu dēļ Eiropas valdību amatpersonas nevēlējās dot ārzemniekiem vīzas. Prezidenta Smita grūtais uzdevums bija pārliecināt šīs amatpersonas, lai viņi ielaistu misionārus savās valstīs. Kādā vēstulē savai meitai Emīlijai prezidents Smits pastāstīja par šā nolūka braucienu uz Londonu.

„Mūsu Amerikas vēstnieks bija ļoti laipns un viņam izdevās sarunāt mums tikšanos ar seru Robertu Hornu, Lielbritānijas darba lietu ministru. Kad mēs viņa birojā stādījāmies priekšā, mēs pasniedzām vēstnieka vēstuli sera Roberta sekretāram, kurš mums pavaicāja, vai mēs varētu atlikt savas darīšanas, jo viņa priekšniekam pēc dažām minūtēm bija jādodas uz Skotiju, kur viņš pavadītu trīs nedēļas. Es viņam apliecināju, ka mēs augstu novērtētu piecas minūtes no viņa laika tagad, jo mēs nedzīvojam Londonā un mūsu darīšanas ir steidzamas. Sekretārs devās pie sera Roberta un drīz vien atgriezās ar informāciju, ka viņš atliks savu braucienu un tiksies ar mums plkst. četros tajā pēcpusdienā. Tajā rītā es biju ļoti sirsnīgi lūdzis, lai mums varētu tikt atvērts ceļš, un, kad mēs tikām aicināti atgriezties, es izjutu lielu pateicību pret mūsu Debesu Tēvu.”

Noteiktajā laikā prezidents Smits un viņa darbabiedri tika ieaicināti sera Roberta Horna privātajā birojā. „Mēs viņam centāmies pastāstīt, kas mums vajadzīgs, un apgalvojām, ka Lielbritānijai ir nepieciešams tas, ko mēs lūdzam. Vairāk nekā pusotru stundu viņš ļoti uzmanīgi klausījās par Baznīcas vēsturi un mūsu ticību utt.

Nobeigumā viņš vēlreiz pavaicāja, ko mēs no viņa vēlamies, un, kad mēs viņam pateicām, ka vēlamies iespēju palielināt mūsu misionāru skaitu līdz divsimt piecdesmit, kā tas bija pirms kara, viņš teica, ka viņam sagādāšot prieku sniegt savam departamentam norādījumus, lai ielaistu šādu skaitu misionāru valstī, tiklīdz tie ieradīsies. Protams, mēs bijām ļoti apmierināti un devāmies prom pārliecībā, ka viņš ir atbrīvojis mūsu prātus no diezgan smagas nastas.

Es jūtos pārliecināts, ka mēs iedraudzējāmies ar vienu no Anglijas ietekmīgākajiem cilvēkiem, un es nekavētos doties pie viņa jebkurā brīdī, ja rastos tāda vajadzība.”²

Džeimss Gans Makeijs, viens no prezidenta Smita misionāriem, kurš piedalījās tikšanās reizē ar seru Robertu Hornu, vēlāk teica: „Redziet, cik brīnišķīgu darbu viņš paveica. [Misijā] bija tikai daži elderi. Likās, ka viņu ceļš ir nosprostots, un tomēr viņš atnāca, piepildīts ar Tā Kunga iedvesmu, un spēja pieklauvēt pie amatpersonu durvīm, lai iegūtu viņu uzticību; un galu galā viņš ieguva tās privilēģijas, ko mēs vēlējāmies, lai elderi varētu nākt un veikt savu darbu, un pildīt savus misijas pienākumus, veicinot Dieva darbu, un šādā veidā viņš nostiprināja mūsu liecību, ka šo darbu vada Dievs.”³ Elders Makeijs prezidenta Smita panākumus izskaidroja ar viņa „ticību un ziedošanos, un žēlsirdību pret visiem, ar kuriem viņš saskārās”. „Es strādāju kopā ar viņu,” viņš teica. „Es apspriedos ar viņu; es lūdzu kopā ar viņu, un es zinu, ka viņa ticība un uzticība ir tik dziļa kā pati dzīve.”⁴ [Skat. 1. ieteikumu 178. lpp.]

Džordža Alberta Smita mācības

Ticības spēks ir acīmredzams Svētajos Rakstos.

Mums ir teikts, ka bez ticības mēs nevaram patikt Dievam [skat. Ebrejiem 11:6]. Ticība ir jebkuras rīcības virzītājspēks, un Svētie Raksti ir piepildīti ar liecībām par ticības spēku. Noas ticība ļāva viņam uzbūvēt šķirstu, un viņš un viņa ģimene tika izglābti, pateicoties paklausībai Dieva pavēlēm, kamēr tie, kuriem nebija ticības, tika apglabāti lielajos plūdos [skat. 1. Mozus 6:13–22; 7:1–24].

Pateicoties ticībai, Lats un viņa ģimenes locekļi tika pasargāti, kad uguns no debesīm izpostīja Sodomas un Gomoras pilsētas un iznīcināja iedzīvotājus, kuriem nebija ticības [skat. 1. Mozus 19:12–25].⁵

Ar ticību Mozus vadīja Israēla bērnus ārā no jūga, izejot cauri Sarkanajai jūrai pa sauszemi, kamēr ēģiptiešu karaspēks, kas viņiem dzinās pakaļ un mēģināja izdarīt to pašu, tika noslīcināts. Ļaužu pulks tika paēdināts ar maizi no debesīm. Kad Mozus sita Horeba klinti, izplūda ūdens, kas dzesēja viņu slāpes; un, izejot cauri tuksnesim, viņi tika vadīti uz apsolīto zemi. [Skat. 2. Mozus 14:21–31; 16:14–15; 17:5–6.]⁶

Kad Daniēls turpināja atklāti lūgt Israēla Dievu, pretēji rīkojumam, kas bija viņa ienaidnieku sagatavots ar mērķi viņu iznīcināt, viņš tika iemests lauvu bedrē un atstāts uz visu nakti. Viņš zināja, ka viņa Debesu Tēvs viņu pasargās, un viņa pārliecība bija nelokāma. Jau agri nākamajā rītā ķēniņš devās pie bedres un atrada Daniēlu dzīvu. Viņa ticība bija padarījusi mežonīgos zvērus nekaitīgus, un viņš izpelnījās ķēniņa uzticību. [Skat. Daniēla 6:4–28.]

Trīs ebreju jaunieši, Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego, kuri atteicās pielūgt zelta tēlu, ko bija uzcēlis Nebukadnēcars, tika iemesti degošā ceplī, kas bija sakurināts septiņreiz stiprāk nekā parasti. Viņi paļāvās uz dzīvo Dievu, un viņu ticība tika atalgota ar viņu dzīvību saglabāšanu. [Skat. Daniēla 3:8–28.]

Ar ticību pravietis Elija piesauca uguni no debesīm, kas aprija viņa upuri, un ķēniņš un ļaudis bija pārliecināti, ka Israēla Dievs ir Dievs un nevis Baals [skat. 1. Ķēniņu 18:36–40].

Laikā, kad pie Bābeles torņa tika sajauktas valodas, Jareda brālis un viņa sekotāji, pateicoties ticībai, saglabāja savu tēvu valodu un tika aizvesti uz šo rietumu puslodi [skat. Etera 1:33–43]. … Līdzīga ticība Lehijam deva iespēju aizvest savu ģimeni pāri okeānam un uzkāpt uz šīs zemes, kas ir izraudzīta pār visām citām zemēm.

Tā bija ticība, kas Jēzus mācekļiem ļāva izturēt pieaugošās vajāšanas, un, par spīti jūdu pretestībai, ieviest evaņģēliju, ko viņiem bija devis Glābējs.⁷

Pasaules Pestītājs un tie, kuri Viņam sekoja, visus brīnumus paveica ar ticību. Kopš laika sākuma līdz pat mūsdienām Dieva spēks ir piemitis ticīgiem cilvēkiem.⁸ [Skat. 2. ieteikumu 178. lpp.]

Ticības spēks acīmredzami izpaužas taisnīgu svēto dzīvē šajā atklāšanā.

Šajā pēdējā atklāšanā, pateicoties savai nešaubīgajai ticībai Dievam, zēns, pravietis [Džozefs Smits], devās mežā un nometās ceļos, un lūdza Dievu, un saņēma pirmo lielo dievišķīgo izpausmi, ar ko cilvēcei atkal tika darīta zināma Dievības personība. Ar ticību viņš spēja doties uz Kumoras pakalnu un no eņģeļa rokām saņemt svētus pierakstus, ko viņš vēlāk pārtulkoja ar Dieva dāvanu un spēku. Ar ticību viņš vadīja savus ļaudis no Kērtlandes uz Misūri zemi un atpakaļ uz Ilinoisu, un, lai arī viņi vairākkārtīgi tika aplaupīti un izdzīti no savām mājām, viņi saglabāja ticību, kas bija iedēstīta viņu sirdīs, un viņi zināja, ka Dievs rūpējās par viņiem. Ar ticību pravieša Džozefa Smita vadībā tika nodibināta diženā Navū pilsēta; un ar ticību viņš saņēma brīnišķīgās patiesības, kas ietvertas Mācībā un Derībās.

Ar ticību Brigams Jangs veda ļaudis uz šo rietumu zemi [Sālsezera ieleju]; un, kad viņš uzkāpa kalna virsotnē un raudzījās uz ieleju, Dievs viņam sniedza liecību, ka šī ir tā vieta, kur jānostiprina Israēls. … Ar ticību ļaudis ielika šī dižā tempļa [Soltleika Tempļa] stūrakmeni, būdami vāji un nabadzīgi, ticot, ka Dievs sagatavos ceļu un nodrošinās līdzekļus, ar ko celtni varētu pabeigt. Ar ticību ļaudis saņēma mūsu Debesu Tēva žēlastību savā ciešanu stāvoklī, jo, kad viņi redzēja, ka viņu labību apēd circeņi, un nespēja to novērst, Dieva žēlastībā viņu lūgšanas tika atbildētas un viņi saņēma liecību par to, jo atlidoja kaijas, lai pasargātu viņu ražu un paglābtu viņus no bada. …

… Ar ticību cilvēki, kuri ir vadījuši šo darbu, laiku pa laikam ir tikuši iedvesmoti, lai sniegtu mums nepieciešamos norādījumus. Ar ticību mēs tiekam pamācīti … no tiem, kuri kalpo Tā Kunga Vārdā, un Mierinātājs atdzīvina viņu saprašanu, atgādinot viņiem to, kas ir bijis, un parādot to, kas vēl būs; tādējādi apliecinot atklāsmes gara klātesamību.⁹

Ar ticību Israēla elderi ir devušies uz priekšu, atstājot mājas un tuviniekus un paciešot pasaules kritiku, lai sniegtu liecību, ka Dievs dzīvo un ka Jēzus ir Kristus, un ka Džozefs Smits bija Tā Kunga pravietis. Pateicoties ticībai, jūsu slimie ir tikuši dziedināti, jūsu mirušie tikuši uzcelti dzīvē. Ja būtu pieejami pieraksti par brīnumiem, kas veikti šo ļaužu starpā …, tā būtu liecība par Dieva spēku ticības dēļ, šī ticība nav bijusi lielāka nevienā pasaules laikmetā.

Mani brāļi un māsas, tas ir princips, kas mūs vērš uz debesīm, kas mums sniedz cerību dzīves cīņās. Kad mēs apjūkam un atklājam, ka esam sadūrušies ar šķēršļiem, ko mēs šķietami nevaram pārvarēt, tad būdami ar ticību pasaules Izpircējam, mēs varam doties pie Viņa un zināt, ka mūsu lūgšanas tiks atbildētas.¹⁰ [Skat. 3. ieteikumu 178. lpp.]

Bieži tiek uzdots jautājums: Vai ir iespējams, ka zēni un meitenes, jauni vīrieši un sievietes, kuri ir uzaudzināti šajā Baznīcas paaudzē, būs gatavi paciest grūtības, trūkumu un pārbaudījumus, ko viņu tēvi un mātes izturēja evaņģēlija labad? Vai viņi atstās savu māju ērtības, lai dotos pie cilvēkiem jaunā valstī savas ticības dēļ?

Es jums saku, ka, ja viņu sirdīs ir iedēstītas zināšanas par šī darba dievišķumu, kā mēs to zinām, ja viņiem ir dota ticība, pateicoties tam, ka mēs esam ievērojuši Tā Kunga baušļus, ja viņi ir mācīti zināt, ka Jēzus ir Kristus un ka Džozefs Smits bija Dieva pravietis, tad es jums saku: „Jā! Viņi darīs to, ko ir darījuši viņu tēvi un mātes, t. i., ieņems savas vietas pēdējo dienu Israēla ierindās.”

Ja tas radītu grūtības, ja tas radītu slimību vai ciešanas vai pat izdzīšanu no savām mājām, ir simtiem un tūkstošiem mūsu dēlu un meitu, kuri, zinot, ka šis ir Kristus evaņģēlijs, aizzīmogotu, ja nepieciešams, savu liecību ar savu dzīvību.¹¹ [Skat. 2. ieteikumu 178. lpp.]

Ja mēs izrādīsim ticību, Tas Kungs atvērs ceļu, lai mēs izdarītu to, ko Viņš lūdz.

Es atceros, ka kādu dienu es sajutu iedvesmu pateikt misionāram, kurš devās uz kādu pilsētu, kur mums neļāva rīkot ielas sanāksmes:

„Atceries dot Tam Kungam iespēju. Tev būs jālūdz pēc labvēlības. Dod Tam Kungam iespēju. Lūdz Viņam, lai Viņš atvērtu ceļu.”

Šis jaunais cilvēks devās uz to pilsētu, iegāja mēra birojā un vaicāja, vai varētu satikt viņu. Viņa nodoms bija lūgt, lai viņi mainītu šo likumu.

Kad viņš tur nonāca, viņš atklāja, ka mērs bija izbraucis. Jaunais cilvēks iznāca no biroja, paraudzījās apkārt un vestibila galā ieraudzīja durvis „Policijas prefekta birojs”. Viņš kādu brīdi vilcinājās, taču kaut kas viņam teica: „Dod Tam Kungam iespēju.” Viņš iegāja policijas prefekta birojā un izstāstīja, kādēļ ir ieradies. Nobeigumā šis vīrs teica:

„Kuru ielu krustojumu jūs vēlētos?”

Viņš teica: „Es šo pilsētu nepazīstu tik labi kā jūs. Es negribētu prasīt krustojumu, kas būtu nevēlams vai kur mēs kavētu satiksmi. Vai jūs nāktu man līdzi, lai izvēlētos krustojumu?”

Tikai padomājiet par misionāru, kurš policijas prefektam prasa izvēlēties krustojumu, kur sludināt evaņģēliju!

Prefekts teica:

„Protams, es iešu ar jums.”

Pēc piecpadsmit minūtēm viņi bija vienā no pilsētas labākajiem ielu krustojumiem, saņemot atļauju sludināt Jēzus Kristus evaņģēliju vietā, kur tas nebija sludināts uz ielas kopš kara [Pirmā pasaules kara] sākuma. …

Tas Kungs paveic to, ko mēs nespējam, un Viņš nekad mums neprasa darīt kaut ko, kam Viņš nesagatavos ceļu. To Viņš mums pateica caur Nefiju. Viņš neprasīs neko, tam iepriekš nesagatavojot ceļu.

„Un notika, ka es, Nefijs, teicu savam tēvam: Es iešu un darīšu to, ko Tas Kungs ir pavēlējis, jo es zinu, ka Tas Kungs nedod pavēles cilvēku bērniem, ja vien Viņš nesagatavos ceļu priekš tiem, lai viņi varētu paveikt to, ko Viņš tiem ir pavēlējis.” [1. Nefija 3:7.]

Ja Tas Kungs no jums kaut ko prasa vai sagaida kādu rīcību, un jūs nezināt, kā tieši rīkoties, dariet to labāko, ko spējat. Ejiet tajā virzienā, kur jums jāiet; paļaujieties uz To Kungu, dodiet Viņam iespēju, un Viņš nekad jūs nepievils.¹²

Cik tas ir brīnišķīgi — zināt, ka mēs varam, ja vien vēlamies, turēt mūsu Debesu Tēva roku un tikt Viņa vadīti! Nevienam cilvēkam pasaulē nav tādas pārliecības kā šiem ļaudīm.¹³ [Skat. 4. ieteikumu 178. lpp.]

Dievs dāvā ticību kā dāvanu taisnīgajiem.

Mūsu ticība ir atkarīga no tā, cik taisnīga ir mūsu dzīve. Mēs nevaram dzīvot nepareizi un būt ar ticību, kas no mums tiek sagaidīta, taču, ja mēs ievērojam Tā Kunga baušļus, mums var būt ticība, un tā augs un palielināsies, palielinoties mūsu taisnīgumam.¹⁴

Ja starp mums ir kāds, kuram nav ticības šim darbam, tas ir tāpēc, ka mēs neesam turējuši Dieva baušļus. Ja ir kādi cilvēki, kuri nezina, ka šis ir mūsu Tēva darbs, tas ir tāpēc, ka viņi nav pildījuši savu pienākumu. Es zinu, ka šis ir Tā Kunga darbs, gluži kā zināšanas par manu dzīvību, un šīs zināšanas gūstamas Viņa baušļu ievērošanas rezultātā.¹⁵

Mēs zinām, ka ticība ir Dieva dāvana; tā ir taisnīgas dzīves auglis. Mēs to nesaņemam pēc savas pavēles, bet tā ir mūsu Debesu Tēva gribas pildīšanas rezultāts. Ja mums pietrūkst ticības, pārbaudīsim sevi, lai redzētu, vai mēs turam Viņa baušļus un, ja mēs neturam, nekavējoties nožēlosim grēkus. … Kaut Tas Kungs stiprinātu mūsu ticību, un kaut mēs dzīvotu tās cienīgi.¹⁶

Es ceru, ka tie, kuri ir saņēmuši šo brīnišķīgo ticības dāvanu, dzīvo tā, lai to saglabātu.¹⁷ [Skat. 5. ieteikumu 178. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Sameklējiet pierādījumus Džordža Alberta Smita ticībai stāstā 169.–171. lpp. Viens no prezidenta Smita misionāriem teica, ka viņa panākumi „nostiprināja mūsu liecību, ka šo darbu vada Dievs” (171. lpp.). Kā jūs ir ietekmējusi citu cilvēku ticība, piemēram, kāda ģimenes locekļa vai tuva drauga ticība?
Pārlasiet ticības piemērus 172.–176. lpp. Kādi vēl ticības piemēri jums ir īpaši nozīmīgi? Kā jūs varētu izmantot šos piemērus, lai palīdzētu kādam cilvēkam, kurš tic, bet vēl nav saņēmis svētības, ko viņš vai viņa vēlas?
Kā ticība jums ir devusi „cerību dzīves cīņās”? Kā ticība mums palīdz pārvarēt bailes un citus „[šķēršļus], ko mēs šķietami nevaram pārvarēt”? (175. lpp.)
Izlasiet stāstu, kas sākas 176. lpp., un salīdziniet to ar stāstu, kas atrodams sadaļā „No Džordža Alberta Smita dzīves”. Kāda līdzīga pieredze jums ir bijusi? Ko, jūsuprāt, nozīmē „dot Tam Kungam iespēju”?
Prezidents Smits mācīja, ka „ticība ir Dieva dāvana” un ka „mēs to nesaņemam pēc savas pavēles” (177. lpp.). Kā šis princips ietekmē jūsu centienus stiprināt savu ticību un iedvest ticību citos? Ko konkrēti mēs varam darīt, lai „saglabātu” ticības dāvanu? (skat. Almas 32:35–43).

Saistītie Svētie Raksti: Ebrejiem 11:1–11, 17–34; Jēkaba v. 2:17–24; Almas 32:26–43; Etera 12:6–22; Moronija 7:27–39; Mācība un Derības 136:42

Mācīšanas padoms: „Lai dalībniekiem palīdzētu sagatavoties atbildēt uz jautājumiem, pirms kaut kas tiek lasīts vai stāstīts, jūs viņiem varat pateikt, ka jūs aicināsiet viņus atbildēt …. Piemēram, jūs varētu teikt: „Kad es lasīšu šo fragmentu, klausieties, lai jūs varētu dalīties tajā, kas jūs visvairāk saistībā ar to interesē” vai „Kad tiks lasīts šis Rakstu pants, padomājiet, vai jūs saprotat, ko Tas Kungs mums saka par ticību”” (Teaching, No Greater Call, 69).

„Svētie Raksti ir piepildīti ar liecībām par ticības spēku. … Ar ticību pravietis Elija piesauca uguni no debesīm, kas aprija viņa upuri.”

„Ar ticību Mozus vadīja Israēla bērnus ārā no jūga, izejot cauri Sarkanajai jūrai pa sauszemi.”

„Ar ticību Brigams Jangs veda ļaudis uz … [Sālsezera ieleju].”