Pravietis Džozefs Smits — Dieva darbarīks patiesības atjaunošanā

Mēs ticam, ka mūsu Debesu Tēvs ir runājis mūsdienās …, ka Viņš dzirdēja Palmīras jaunieša pazemīgo lūgšanu un atbildēja uz to, un svētīja viņu ar zināšanām par Savu personību, lai visi cilvēki varētu pazīt To Kungu, ja viņi to vēlas.

Tas bija pavisam dabiski, ka Džozefs Smits meklēja To Kungu. Viņš cēlās no … cilvēkiem, kuri ticēja mūsu Debesu Tēvam, Glābēja dievišķajai misijai, lūgšanas spēkam un tam, ka Dievs dzird un atbild Saviem ļaudīm, ja tie nāk Viņa priekšā atbilstošā garā. Šim jaunajam cilvēkam bija viegli ticēt, jo viņš bija dzimis un tika audzināts ticīgā ģimenē; un, kad viņš devās birzī, atsaucoties uz Rakstu rīkojumu (Jēkaba gr. 1:5): „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots,” viņš ticēja, ka uz viņa lūgšanu tiks atbildēts, un mūsu Debesu Tēvs ir kopš iesākuma apsolījis Saviem bērniem, ka „ar ticību jūs varat zināt visu”.⁷

Viņa ticība Dievam vadīja viņu prom no viņa laikā raksturīgā uzskata, ka Bībelē ir ietvertas visas iespējamās atklāsmes, ko cilvēki var saņemt, un ka debesis ir aizslēgtas virs viņu galvām. Viņš lūdza Dievu, un viņa lūgšana tika atbildēta. Viņš redzēja Tēvu un Dēlu nolaižamies, ietvertus brīnišķīgā gaismā. Viņš ieguva neapstrīdamas zināšanas, ka Viņiem ir ķermeņi — līdzīgi kā cilvēkiem — un ka Viņi ir personas; Viņi runāja ar viņu, un viņš dzirdēja Viņu balsis.⁸

[Džozefa lūgšanas] rezultāts bija šī brīnišķīgā izpausme, kas bija atšķirīga no jebkā cita, kas jebkad dzirdēts pasaules vēsturē. Mēs esam dzirdējuši par gadījumiem, kad ir parādījies mūsu Debesu Tēvs; mēs esam lasījuši par gadījumiem, kad ir parādījies cilvēces Pestītājs, bet mēs nekad neesam lasījuši par gadījumu, ka iepriekš kādam dzīvam cilvēkam būtu parādījušies Tēvs un Dēls un runājuši ar šo cilvēku.

Pasaules cilvēki tam netic. Vīriešiem un sievietēm ir mācīts, ka debesis ir aizslēgtas …, un, kad šis jauneklis paziņoja, ka mūsdienās, laikā, kad mums visvairāk bija nepieciešama gaisma, kad vīrieši un sievietes skraidīja šurp un turp, meklēdami pēc Tā Kunga vārda un nevarēdami to atrast, kā to bija paredzējuši senatnes pravieši [skat. Amosa 8:11–12], bija parādījies Tas Kungs, viņš [Džozefs] tika izsmiets. … Viņa paziņojums tika noliegts, un tie, kuri bija viņa draugi, novērsās no viņa un pat teica, kas tas bijis no velna. Kāda tad bija zēna liecība?

… Es patiesi redzēju gaismu un tās gaismas vidū es saskatīju divas personas, un tās tik tiešām runāja ar mani; un kaut arī es tiku ienīsts un vajāts par to, ka teicos redzējis vīziju, tomēr tā bija patiesība; un, kamēr tie mani vajāja, zākādami un ar meliem runādami visu ko ļaunu pret mani par to, ka es tā teicu, es tomēr savā sirdī sacīju: „Kāpēc mani vajā par to, ka es saku patiesību? Tik tiešām es biju redzējis vīziju, un, kas es tāds esmu, ka drīkstu Dievam pretoties, jeb kāpēc pasaule domā mani piespiest noliegt to, ko es tiešām biju redzējis? Jo es biju redzējis vīziju; es to zināju, un es zināju, ka Dievs to zina, un es to nevarēju noliegt, nedz arī iedrošinājos to darīt; vismaz es zināju, ka, tā darot, es apvainotu Dievu un tiktu nosodīts.”” [Skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:25.]⁹

1830. gadā, kad šī Baznīca tika organizēta, uz Zemes nebija baznīcas, kas paziņotu, ka tic, ka Dievs var parādīties cilvēku bērniem. Visas baznīcu mācības bija tam pretējas, un mūsu Tēvs redzēja, ka ir veltīgi glābt Viņa dēlus un meitas, līdz viņi būs iedvesmoti nākt pie Viņa ar tādu ticību, ka Viņš spēj dzirdēt un atbildēt uz viņu lūgšanām. Kad zēns, pravietis, Palmīras mežos redzēja Tēvu un Dēlu un saprata, ka Viņi patiešām ir personas, ka Viņi var dzirdēt un atbildēt viņa teiktajam, tas šajā pasaulē iesāka jaunu ēru un deva pamatu cilvēku bērnu ticībai. Tagad viņi varēja lūgt mūsu Debesu Tēvu un saprast, ka Viņš var dzirdēt un atbildēt uz viņu lūgšanām, ka starp Zemi un Debesīm pastāv saikne.¹⁰ [Skat. 2. ieteikumu 41. lpp.]

Ticība mudināja Džozefu lūgšanā meklēt Dievu un vaicāt, kurai baznīcai viņam būtu jāpievienojas. Kāda bija atbilde? Vai Tas Kungs teica: „Manu zēn, tās visas ir labas, tās visas tiecas turēt Manus baušļus, visi šo baznīcu vadītāji ir Manis apstiprināti, jebkura baznīca derēs — tās visas vadīs tevi atpakaļ tava Debesu Tēva klātbūtnē?” Zēns, iespējams, sagaidīja šādu atbildi toreizējos apstākļos. Taču viņš vēlējās zināt, ko darīt, un viņam bija pilnīga ticība, ka Tas Kungs viņam to pateiks. Tādēļ, kad viņš lūdza Dievu, viņš vaicāja, kurai no baznīcām viņam vajadzētu pievienoties, un es pieņemu, ka viņš bija pārsteigts, kad [viņam tika pateikts]: „Nevajag pievienoties nevienai no tām; viņi sludina mācības, kas ir cilvēku likumi; tie tuvojas Man ar savām lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no Manis; viņiem ir dievības izskats, bet viņi noliedz tās spēku.” [Skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:19.] Iedomājieties četrpadsmit gadus vecu zēnu pieceļamies kājās mežā netālu no savām mājām un paziņojam pasaulei šādu vēstījumu! Vai jūs varat iedomāties, ka jauneklis uzdrīkstētos ko tādu darīt? Taču, esot ar liecību, ko viņam bija devis viņa Debesu Tēvs, saņemdams pavēli no paša Tā Kunga, vai viņš varēja uzdrīkstēties darīt ko citu, kā vien paziņot to, ko Tas Kungs bija viņam teicis?¹¹

Džozefs Smits bija tikai zēns, kad uz viņa galvas rokas uzlika Pēteris, Jēkabs un Jānis un ordinēja Melhisedeka priesterībā, — viņu un Oliveru Kauderiju. Nedaudz vēlāk Džozefam Smitam tika dots norādījums — organizēt Baznīcu. Viņš bija tikai jauns vīrietis, taču viņš to organizēja cilvēces Pestītāja vadībā. Un tā bija veidota pēc Baznīcas parauga, ko organizēja Glābējs, kad Viņš bija uz Zemes. Es nešaubos, ka bija daudzi, kas uz šo jauno cilvēku skatījās kā uz iznireli, un domāja, ka tas ir smieklīgi, ka cilvēkam, kurš nav izglītojies, lai kļūtu par vadītāju, būtu jāuzņemas vadība. Taču viņš bija līdzīgs citiem mūsu Debesu Tēva kalpiem, kuri ir dzīvojuši uz Zemes, kuri bija Tā Kunga aicināti veikt īpašu darbu, un viņa zināšanu trūkums par šīs pasaules lietām netraucēja Tam Kungam sniegt viņam informāciju, kas padarīja viņu vienlīdzīgu un daudzējādā ziņā pat pārāku par tiem, kuriem bija lielas pasaulīgās iespējas, kas viņam bija liegtas.¹²

Lai arī viņš tika zākāts un apmelots, savu bijušo draugu nicināts, tā laika mācīto un izglītoto cilvēku noliegts, viņam izdevās atjaunot dzīvības un glābšanas evaņģēliju un nodibināt Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu.

Lai arī ļaunā spēki aizvien bija aktīvi, lai viņu iznīcinātu, viņš tika Tā Kunga pasargāts, līdz viņa darbs bija pabeigts un visas nepieciešamās atslēgas un priekšraksti cilvēces ģimenes glābšanai bija atkal nodoti cilvēkiem.¹³ [Skat. 3. ieteikumu 41. lpp.]

No šī zēna, kurš četrpadsmit gadu vecumā redzēja Tēvu un Dēlu, nāca šis brīnišķīgais vēstījums, ka mūsu Tēvs Debesīs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, ir paaugstināti cilvēki, ka pasaules Glābējs ir augšāmcēlies no mirušiem. Šis jauneklis redzēja to, ko pasaule bija zinājusi, taču kaut kāda iemesla dēļ bija aizmirsusi, un viņš sāka sniegt par to liecību cilvēku bērniem.¹⁴

[Deviņpadsmitā gadsimta sākumā] pasaulē bija tikai daži cilvēki, kuri ticēja Dievam ar ķermeni. Taču šī izpausme notika tajā pravieša Džozefa Smita dzīves laikā, kad viņš bija tikai zēns, vēl nebūdams piecpadsmit gadus vecs, un viņš redzēja Tēvu un Dēlu un tādēļ liecināja. Viņu apmeklēja arī citas debesu būtnes, un Tas Kungs caur tām deva viņam papildu informāciju cilvēku bērniem, un viņš savā veidā deva to mums jeb tiem, kuri Baznīcā bija pirms mums, proti, izpratni par dzīves jēgu. … Viņa sniegtais Debesu apraksts iedveš mums vēlmi būt Debesu māju cienīgiem, kad mūsu zemes dzīve noslēgsies. Burtiskās augšāmcelšanās, Debesu un elles apraksts ir mums darīts tik skaidrs, ka, Rakstu vārdiem, „pat neprašas nevar tanī apmaldīties”. [Skat. Jesajas 35:8.]¹⁵

Caur viņu tika atklāta tempļu celtniecība, laulības derības mūžīgums un mirušo glābšana, sniedzot neaprakstāmu prieku tūkstošiem mūsu Tēva bērnu.

Viņa skaidri paustās mūžīgās patiesības rod savu ceļu zemes cilvēku starpā, sniedzot mieru un apmierinātību visiem, kas tās pieņem.¹⁶

Mūsu Debesu Tēvs zināja, kas notiks, kad šajās pēdējās dienās Viņš atjaunoja evaņģēliju tā skaidrībā. Viņš zināja par atkrišanu, kas valdīja pasaulē Viņa bērnu starpā, un to, ka viņi ir aizgājuši no vienkāršās patiesības, un Savā lielajā žēlastībā Viņš atklāja šo pēdējo dienu darbu. No cilvēku vidus Viņš izvēlējās lauku zēnu un iedvesmoja viņu sākt darbu, kuram lemts radikāli pārveidot reliģisko pasauli. Viņš zināja, ka pasaule taustās tumsībā, un žēlastībā atjaunoja gaismu. Nav cita veida, kā cilvēku bērni var baudīt laimi, kā vien taisnīgi dzīvojot, un cilvēki nevar, taisnīgi dzīvojot, nebūt saskaņā ar patiesību. Pasaulē bija daudz patiesības, taču tā bija tā sajaukta ar maldiem, ka pats Kungs teica pravietim Džozefam Smitam, ka cilvēki, kuri baznīcās bija skolotāji un mācītāji, sludināja mācības, kas ir cilvēku likumi, un brīdināja zēnu neapvienoties ar tiem. Tad Viņš atjaunoja evaņģēliju, Dieva spēku par pestīšanu visiem tiem, kuri ticēs un tam paklausīs.¹⁷

Es saku visiem cilvēkiem it visur — pārbaudiet mūsu Kunga evaņģēlija mācības, kā tās ir atklātas pravietim Džozefam Smitam, pētiet tās ar lūgšanu, un jūs atradīsiet panaceju pret šīs pasaules nedienām, un tā netiks atrasta nekādā citā veidā.¹⁸ [Skat. 4. ieteikumu 41. lpp.]

Kā tas bija praviešu gadījumā, kurus Tas Kungs bija iecēlis iepriekš, arī šajā gadījumā likās nepieciešami, lai Viņa kalpa liecība tiktu aizzīmogota ar viņa dzīvības asinīm. Pasaules vēsturē netiks atrasta [sāpīgāka] lappuse par to, kurā rakstīti mūsu mīļotā pravieša Džozefa Smita pēdējie izteikumi. Viņš zināja, ka viņa laiks ir tuvu pienācis; viņš saprata, ka viņa dzīves misija ir paveikta. … Un, kad pienāca brīdis, kad viņš bija vaigu vaigā ar nāvi, viņš teica: „Es eju kā jērs uz nokaušanu, bet es esmu kluss kā vasaras rīts. Mana sirdsapziņa ir tīra Dieva un visu cilvēku priekšā. Ja viņi man atņems dzīvību, es miršu nevainīgs, un manas asinis brēks no zemes pēc atriebības, un par mani vēl teiks: „Viņš tika aukstasinīgi noslepkavots.”” [Skat. M&D 135:4.]

Viņš nebaidījās stāvēt iepriecinošās tiesas priekšā … un atbildēt par to, kas tika darīts mirstīgajā ķermenī. Viņš nebaidījās saņemt apsūdzības, kas pret viņu bija vērstas, proti, ka viņš ir maldinājis ļaudis un negodīgi pret tiem rīkojies. Viņš nešaubījās par savas dzīves misijas rezultātu un par tā darba galīgo triumfu, par kuru viņš zināja, ka tam ir dievišķa izcelsme, un par kuru viņš atdeva savu dzīvību. Tomēr pasaules cilvēki, kā jau iepriekš, tiesā šo darbu pēc cilvēku prāta. Viņiem nav Dieva Gara, kurš tiem spētu sniegt izpratni, ka šis darbs ir nācis no mūsu Debesu Tēva.¹⁹

Šis jauneklis bija tik pārliecināts par saņemto atklāsmi un tik ļoti vēlējās, lai visi viņa Tēva bērni zinātu par patiesību, ka no brīža, kad viņš no eņģeļa Moronija saņēma Mormona Grāmatas plāksnes, viņš visu savu dzīvi veltīja Baznīcas organizēšanai un patiesības izplatīšanai. … Viņa dvēselē dega zināšanas, kādas bija Stefanam [skat. Ap. d. 7:54–60], kādas bija Pestītājam, ka mūsu Debesu Tēvs tur vadības grožus, ka tas ir Viņa darbs uz Zemes, ka tas ir Viņa spēks, kas galu galā visu pārvaldīs, ka šī dzīve ir tikai mūžības daļa. Viņš bija sagatavots atdot, ja nepieciešams, daļu savas zemes dzīves, lai viņš varētu mūžīgi baudīt sadraudzību, ko viņš tik patiesi mīlēja, un labu vīriešu un sieviešu sabiedrību, kas mājoja un mājo uz Zemes, un atkal mājos uz Zemes, kad tā kļūs par celestiālo valstību.²⁰

Džozefs Smits mācīja, ka viņš zina, ka pastāv aizkapa dzīve, un ka viņš zina, ka Dievs dzīvo un ka Dievs zina, ka viņš zina, ka Dievs dzīvo. Viņš bija gatavs atdot savu dzīvību, lai jūs, mani brāļi un māsas, varētu stiprināt savu liecību un lai jūsu paļāvība uz Viņu netiktu iedragāta. Viņš zināja šīs dzīves jēgu. Viņš zināja, ka mēs šeit esam, lai sagatavotos nākotnei un brīnišķīgākai esamībai. Un viņš bija gatavs, ja nepieciešams, atdot savu dzīvību, nevis vienkārši, lai viņš to zaudētu mūsu labumam, bet tāpēc, ka viņš zināja, ka Tēvs ir teicis, ka tas, kurš grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kurš savu dzīvību zaudē Viņa dēļ, tas to mantos, patiesi mūžīgo dzīvi [skat. Mateja 16:25]. Tās bija zināšanas, kas padarīja par iespējamu, ka pravietis un Baznīcas patriarhs [Hairams Smits] agrīnajās dienās spēja pamest savus tuviniekus un ieslodzījumā atdot visu savu brāļu labā, kas vien viņiem bija šajā pasaulē — savu mirstīgo dzīvi.²¹

1830. gadā Baznīca tika organizēta ar sešiem tās locekļiem. Visas taisnības ienaidnieks kopš tās dienas līdz pat mūsdienām ir centies traucēt tās attīstību un to iznīcināt. Es vēlos uzzināt, vai šis dižais cilvēks, Džozefs Smits, kurš atdeva savu dzīvību, lai Baznīca varētu tikt izveidota un darbotos, kā Tas Kungs ir paredzējis, var redzēt Baznīcu, kāda tā ir šodien, kad tās draudzes ir izveidotas visās pasaules daļās, un aptvert, ka ar katru dienu, kopš viņš mira mocekļa nāvē, kopš viņš atdeva savu dzīvību un aizzīmogoja savu liecību ar savām asinīm, Baznīca kļūst stiprāka kā nekad iepriekš.²² [Skat. 5. ieteikumu 41. lpp.]