Dalīšanās evaņģēlijā — savas darba daļas veikšana

Es jūtos ļoti pateicīgs par savām privilēģijām Jēzus Kristus Baznīcā, par draudzīgajām attiecībām ar šīs Baznīcas un citu baznīcu vīriešiem un sievietēm. Es esmu pateicīgs, ka man ir daudz draugu dažādās pasaules baznīcās, kas izkaisītas dažādās vietās. Es esmu pateicīgs par šīm draudzīgajām attiecībām, taču es nebūšu apmierināts, līdz es nebūšu dalījies ar viņiem dažās lietās, ko viņi vēl nav saņēmuši.⁵

Mēs sūtām misionārus uz pasaules valstīm sludināt evaņģēliju, kā tas ir atklāts šajās pēdējās dienās. Taču tas vēl nav viss mūsu pienākums. Tepat pie mūsu durvīm atrodas simtiem un tūkstošiem mūsu Debesu Tēva labāko dēlu un meitu. Viņi dzīvo mūsu vidū, mēs kļūstam par draugiem, bet mums neizdodas dalīties ar viņiem evaņģēlijā tā, kā mums vajadzētu, jo mēs zinām, ka tas ir Dieva pestīšanas spēks. Baznīcas prezidijs dara visu, kas ir tā spēkos; Baznīcas interesēs viņi velta savu laiku dienā un bieži arī vēlās vakara stundās. Ar viņiem saistītie brāļi devīgi ziedo savu laiku, ceļojot un mācot Pēdējo dienu svētos un sniedzot evaņģēliju mūsu Tēva bērniem. Stabu prezidenti, augstie padomnieki, bīskapiju bīskapi un viņu palīgi nemitīgi strādā, lai svētītu cilvēkus, un viņi noteikti saņems atlīdzību. Taču, vai mēs darām visu, ko mums vajadzētu, lai tad, kad mēs stāvēsim mūsu Debesu Tēva tiesas priekšā, Viņš varētu teikt, ka mēs esam pilnībā izpildījuši savu pienākumu pret saviem līdzcilvēkiem, Viņa bērniem?⁶

Vienā no pašām pirmajām atklāsmēm … Mācībā un Derībās teikts:

„Tagad lūk, brīnumains darbs drīz sāksies starp cilvēku bērniem. …

Tāpēc, ja jums ir vēlēšanās kalpot Dievam, jūs esat aicināti šim darbam.” [M&D 4:1, 3.]

Lai sludinātu patiesību, nav nepieciešams, lai jūs tiktu aicināti misijā. Sāciet ar cilvēku, kurš dzīvo kaimiņos, ar savu taisnīgumu iedvešot viņā uzticēšanos, mīlestību, un jūsu misionāru darbs ir jau sācies.

„Jo lūk, druvas jau ir baltas pļaujai.” [M&D 4:4.]⁷

Patiesības izplatīšana nav kāda cita cilvēka atbildība — tā ir jūsu un mana atbildība parūpēties, lai Jēzus Kristus evaņģēlijs savā skaidrībā tiktu mācīts cilvēku bērniem. Vai tas jums neliek justies pateicīgiem?⁸

Katram no mums ir lieliskas iespējas. Es vēlos uzsvērt individuālo misionāra darbu, ko katrs no mums var darīt starp saviem kaimiņiem. Ja mēs darīsim, ko varēsim, mēs būsim pārsteigti, cik daudzi būs ieinteresēti, un viņi būs pateicīgi mums ne tikai par to, ka vedām viņus pie patiesības un atvērām viņu acis slavai un svētībām, ko mūsu Debesu Tēvs viņiem ir sagatavojis, bet arī viņi mūs mīlēs un būs mums pateicīgi cauri visiem mūžības laikmetiem.

Tas Kungs mums ir dāvājis ļoti daudz no tā, ko vēl nav saņēmuši citi cilvēki. Protams, ka mēs nebūsim savtīgi. Mūsu sirdīs jābūt vēlmei dalīties ar katru cilvēku, cik vien tālu iespējams, Jēzus Kristus evaņģēlija priekpilnajās patiesībās.⁹

Tādēļ, dodoties uz priekšu, droši veidosim saskarsmi katrs ar saviem kaimiņiem un saviem draugiem. Mums nav jākaitina cilvēki, taču liksim viņiem sajust un saprast, ka mēs esam ieinteresēti nevis vienkārši padarīt viņus par Baznīcas locekļiem, bet ievest viņus Baznīcā, lai viņi varētu baudīt tās pašas svētības, ko mēs baudām.¹⁰ [Skat. 2. ieteikumu 138. lpp.]

Atcerieties, ka mums visiem ir pienākumi. Iespējams, mēs netiksim aicināti veikt kādu noteiktu pienākumu, taču katrs no mums it visur spēj izrādīt mieru, mīlestību un laimi, lai cilvēki saprastu evaņģēliju un tiktu sapulcināti Baznīcā.¹¹

Pirms dažām dienām kāda no mūsu māsām, kura apmeklēja ASV austrumus, sarunājās ar kādu izglītotu vīru, kurš viņai teica: „Es nespēju ticēt tā, kā jūs ticat, taču es vēlos, kaut es varētu. Tas ir brīnišķīgi.” Un tāpat tas ir ar daudziem mūsu Tēva bērniem, kuri, vērojot šī darba iezīmes, vērojot vīriešu un sieviešu rīcību, kuri ir pieņēmuši patiesību, ir pārsteigti par to, kas ir paveikts, un par mieru un laimi, kas mājo patiesi ticīgajā, un vēlas, lai arī viņi varētu tajā piedalīties; un viņi to varētu, ja viņiem būtu ticība.¹²

Es bieži esmu novērojis, un es domāju, ka vairums no jums, kam ir bijusi misionāra pieredze, mani atbalstīs, jo neviens labs vīrietis vai sieviete, kas nonāk starp uzticīgiem Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem, nevar atturēties no apbrīnas izteikšanas par to, ko viņi ir novērojuši, esot kopā ar mums. Kad Baznīcas locekļi mūs atstāj, tad dažreiz tas ir citādāk, taču, kamēr Baznīcai nepiederoši cilvēki atrodas tādā ietekmē, kas nāk no Tā Kunga un kas piemīt Viņa kalpiem, kuri Viņam kalpo, tādos gadījumos parasti Baznīcai nepiederošiem cilvēkiem patīk cildināt to, ko viņi ir redzējuši un sajutuši.¹³

Pretinieks ir pielicis visspēcīgākos pūliņus, lai kavētu evaņģēlija patiesību izplatīšanos. Un jūsu un mans pienākums ir taktiski un ar cilvēkmīlestību, un ticību pārvarēt aizspriedumus, ko pretinieks ir iesējis mūsu Tēva bērnu sirdīs, dzēst maldīgo izpratni, kas reizēm pastāv labu vīriešu un labu sieviešu prātos, un mācīt viņiem mūsu Kunga evaņģēliju, kas ir Dieva pestīšanas spēks ikvienam, kas tic un paklausa tam.¹⁴

Es domāju, ka šai lieliskajai organizācijai, kurai mēs piederam, būtu jāspēj parādīt tāds piemērs, ka cilvēki mūsu apkārtnē, kuri nav Baznīcas locekļi, redzot mūsu labos darbus, būtu spiesti slavināt mūsu Debesu Tēva Vārdu. Tā es to izjūtu. Viss, kas mums jādara, ir jārāda piemērs — jābūt labiem vīriešiem un labām sievietēm — un viņi pamanīs to. Iespējams, ka tad viņi mums dos iespēju mācīt viņiem to, ko viņi nezina.¹⁵

Ja mēs kā Baznīcas locekļi ievērotu Dieva baušļus, ja mēs pienācīgi novērtētu patiesību, ja mūsu dzīve būtu saskaņā ar patiesības mācībām, tad mūsu kaimiņi, vērojot mūsu uzvedību, būtu spiesti meklēt patiesību, jo mēs lieliski veiktu misionāru darbu.¹⁶ [Skat. 3. ieteikumu 138. lpp.]

Mūsu misija ir ne vien mācīt Jēzus Kristus evaņģēliju un dzīvot pēc tā — mūsu misija ir sūtīt pasaulē mūsu dēlus un meitas, kad viņi laiku pa laikam tiek aicināti strādāt Baznīcas kalpošanā. Kad viņi dodas, viņiem jābūt tā apmācītiem, ka viņi būtu nelokāmi pret pretinieka kārdinājumiem; viņiem savā dzīvē jābūt tik tīriem, tikumīgiem un taisnīgiem, cik vien tas ir iespējams, un tad tie, ar kuriem viņi nonāks saskarē, sajutīs viņu klātbūtnes ietekmi. Dieva Gars nemitīs nešķīstos tempļos, taču Viņa Gars mitīs tajos, kuri ir šķīsti un jauki.

Tādēļ [audzināsim] mūsu zēnus un meitenes Dieva Gara ietekmē.¹⁷

Neļaujiet saviem bērniem uzaugt, nemācot viņiem Jēzus Kristus evaņģēlija principus. Negaidiet līdz viņu misijai, lai mācītu par evaņģēlija nozīmi. Es atceros, kad es [kā misionārs] pirms piecdesmit pieciem vai sešdesmit gadiem biju ASV dienvidos, kāds vīrs, kurš nāca no lielas ģimenes, teica: „Es nezinu, ko teikt. Es nezinu, ko šiem cilvēkiem stāstīt.”

„Nu,” kāds brālis teica, „māci viņiem Bībeli. Ej un paņem savu Bībeli, un izlasi pirmo Mozus grāmatu. Viņš teica: „Es nezinu, kur Bībelē ir pirmā Mozus grāmata,” un, neskatoties uz to, viņš bija nācis no … Pēdējo dienu svēto mājām, lai šiem cilvēkiem dienvidos nestu dzīvības un glābšanas vēstījumu. Tomēr nepagāja ilgs laiks, līdz viņš mainīja savas domas. Viņš bija saņēmis liecību par patiesību studējot un lūdzot, un viņš zināja, ka evaņģēlijs ir uz Zemes, un viņš spēja nostāties pats uz savām kājām un brīvi sniegt liecību, ka Jēzus Kristus evaņģēlijs ir patiesība.¹⁸

Es apzinos, cik svarīga ir sagatavošanās darbam. Nepietiek tikai ar to, ka tādēļ, ka zēns uzticas saviem vecākiem, viņš paziņo, ka pildīs viņu vēlēšanos, — doties pasaulē un sludināt evaņģēliju; nepietiek ar to, ka viņš atsaucas aicinājumiem kalpošanai misijā, ko mūsu Debesu Tēvs laiku pa laikam dod caur Saviem kalpiem; taču vēl ir vajadzīgs, lai viņš sagatavotos darbam, pētītu Rakstus un mācītos, ko Tas Kungs vēlas, lai viņš zinātu. Svarīgi, lai mūsu dēli un meitas nostiprinātos savā ticībā un zinātu — līdzīgi kā vecāki, ka šis ir mūsu Tēva darbs. …

Ducis cilvēku, kuri ir sagatavoti darbam misijas laukā, ir vairāk vērti nekā simts cilvēku, kuri nezina patiesību un kurus pašus ir jāmāca, pirms viņi spēj to izskaidrot citiem.

Šis ir mūsu Tēva darbs, un ar to nedrīkst niekoties. Tas mums ir ārkārtīgi nozīmīgs. Rosināsim ticību mūsu bērnos, lai viņi būtu gatavi atsaukties katram aicinājumam un savu dvēseļu dziļumos vēlētos teikt: „Es esmu gatavs doties, kur vien mans Debesu Tēvs vēlas mani sūtīt.”¹⁹ [Skat. 4. ieteikumu 139. lpp.]

Lūgums ir izteikts … lai mēs sūtītu savus dēlus un meitas misijās. … Man ir bijis prieks redzēt, ka vīrieši un sievietes taupa naudu un plāno, lai viņu bērni varētu doties pasaulē. Pirms dažām nedēļām kāds jauns vīrietis … devās misijā, un viņa divas māsas … sūta viņam daļu no savām nelielajām algām, lai viņš varētu baudīt misijas svētību. Viņš ir pirmais no lielas ģimenes bērniem, kurš devies misijā, lai izplatītu patiesību. … Es zinu to prieku, ko izjutīs tās divas jaukās sievietes, kurām ir ticība ar saviem līdzekļiem atbalstīt brāli, lai viņš varētu kalpot Tam Kungam misijā. Viņas saņems svētību par evaņģēlija mācīšanu, cik vien to ir iespējams saņemt, personīgi neveicot šo kalpošanu.²⁰

Es domāju … par mūsu pārstāvjiem misijā, kas izkaisīti šīs valsts dažādās daļās un dažviet ārvalstīs. Lūdziet par viņiem, brāļi un māsas. Viņiem ir nepieciešama Tā Kunga palīdzība, un viņiem ir nepieciešama mūsu ticība un lūgšanas. Rakstiet viņiem un uzmundriniet viņus, lai tad, kad viņi saņem vēstuli no mājām, viņi zinātu, ka par viņiem visu laiku atceras.²¹

Nepaies ilgs laiks, kad būs nepieciešami spējīgi šīs Baznīcas vīrieši un sievietes, lai mācītu patiesību Zemes vietās, kur iepriekš tā netika mācīta; un ja mēs vēlamies gūt mūžīgu prieku mūsu Tēva valstībā kopā ar tiem, ar kuriem Viņš mūs ir svētījis šeit, būsim nesavtīgi savā dzīvē — sagatavosimies darbam un dosimies pasaulē, un sludināsim patiesību, kad tāda iespēja radīsies, un būsim noderīgi mūsu Tēva rokās, lai aicinātu Viņa bērnus atpakaļ pie Viņa, mācot viņiem Viņa evaņģēlija skaistās mācības.²²

Tikai vēl pirms dažiem gadiem daudzi no maniem draugiem bija turīgi, viņiem bija viss nepieciešamais un daudzas greznumlietas, un, kad tika norādīts, ka viņi varētu doties misijā, daļa no viņiem teica: „Es nevaru atstāt savu biznesu, es nevarēšu izdzīvot, ja es došos prom un pametīšu visu.” Taču viņu bizness izjuka. To, bez kā, viņuprāt, nebija iespējams izdzīvot, viņi vairs nekontrolēja, un daudzi no tiem pašiem cilvēkiem šodien būtu laimīgi, ja viņi varētu atgriezties laikā pirms desmit gadiem, un, ja tad, tiekot aicināti doties Tā Kunga kalpošanā, viņi teiktu: „Es pielāgošu savas darīšanas, es esmu priecīgs par man dāvāto iespēju būt par dzīvības un glābšanas kalpotāju.”

… Padomājiet par mūsu iespējām un privilēģijām — sēdēt godājamu pasaules cilvēku mājās un mācīt viņiem Jēzus Kristus evaņģēliju; padomājiet, ko tas varētu nozīmēt, — sēdēt līdzās cilvēkiem, kuriem nav dievišķu pilnvaru, un mācīt viņiem glābšanas ieceri, un paskaidrot viņiem, kā viņi arī varētu baudīt to dievišķo pilnvaru svētības, kuras jūs baudāt.

Es uzskatu, ka daži no mums ir savtīgi. Mēs esam tik priecīgi, baudot savas svētības, mēs esam tik laimīgi, ka mūs ietver dzīves ērtības, un mēs biedrojamies ar labākajiem vīriešiem un sievietēm, ko pasaulē var atrast, ka mēs aizmirstam savu pienākumu pret citiem. Cik gan laimīgi mēs būtu, ja mēs tiektos darīt vairāk laba pasaulē, kalpojot tiem, kuri vēl nav sapratuši mūsu Kunga evaņģēliju!

Daudzi no mums ir pārsnieguši pusmūžu, daudzi no mums ir beiguši strādāt savā profesijā. Baznīcai ir nepieciešami misionāri. Vīri, kas izprot evaņģēliju un kas ir gatavi, ja nepieciešams, atdot savu dzīvību tā labā, un, kad es saku, ka mums ir nepieciešami misionāri, es gribu teikt, ka viņi ir nepieciešami pasaulei.²³

Mūsu misijas iespējas ir mūsu priekšā. Mēs esam nepieciešami mūsu Tēva dēliem un meitām. … Šajā Baznīcā ir tūkstošiem vīriešu un sieviešu, kuri spēj mācīt evaņģēliju un kuri, veicot savu pienākumu misijā, spētu mācīt evaņģēliju vēl labāk. Viņi tiks svētīti ar līdzekļiem, kas būs pietiekami, lai viņi varētu paveikt Tā Kunga darbu.²⁴

Tagad, kad tuvu ir pienācis laiks, kad šķēršļi tiks noņemti un barjeras nogāztas, kas bija celtas, lai kavētu evaņģēlija izplatīšanos, un kad Tā Kunga balss skaņa nāks pie jums caur Viņa kalpiem: „Sagatavojieties doties pasaulē, lai sludinātu evaņģēliju,” nedariet tā kā Jona, nemēģiniet slēpties vai bēgt no sava pienākuma; neizdomājiet attaisnojumus, ka jums nav nepieciešamo līdzekļu, lai dotos; nelieciet muļķīgus ieganstus savas vīzijas ceļā, kas jums traucēs saskatīt mūžīgo dzīvi mūsu Debesu Tēva klātbūtnē, ko var iegūt, vienīgi ticot un ziedojoties Viņa darbam. Lai katrs vīrs saved kārtībā savu namu; lai katrs vīrs, kuram ir priesterība, saved kārtībā sevi, un, kad no Tā Kunga kalpiem nāk aicinājums, aicinot viņu doties pasaulē mācīt patiesību, brīdināt cilvēku bērnus, kā to prasa mūsu Tēvs, lai viņi tiktu brīdināti — lai neviens vīrs neslēpjas aiz kādiem muļķīgiem ieganstiem, lai netiktu, ja ne zivs, tad pasaules muļķības aprīts. [Skat. Jonas 1:1–16; 2:1.]²⁵

Tas nav viegls uzdevums; iespējams, ka tas nav patīkami — tikt aicinātam doties pasaulē, atstāt savus tuviniekus, taču es jums saku, ka tie, kas ir uzticīgi, tie, kas izpilda šo pienākumu, kā no tiem tiek prasīts, iemantos mieru un laimi, kas augstāka par visu saprašanu, un sagatavos sevi noteiktam laikam, kad dzīves darbs būs pabeigts, jo viņi stāvēs sava Radītāja priekšā, būdami Viņa pieņemti, pateicoties viņu paveiktajam.²⁶

Es lūdzu, lai Viņa Gars būtu visā [Baznīcā], lai mūsu sirdīs būtu Tēva mīlestība pret Viņa bērniem, lai mēs apjēgtu savas misijas nozīmību pasaulē. Laikā, kad mēs tiecamies pēc lietām, kas nav mūsu, kas tikai ir aizdotas mums pārvaldījumā, kaut mēs neaizmirstu nenovērtējamo dāvanu, nenovērtējamo privilēģiju, kas mums dota, — mācīt evaņģēliju un glābt cilvēku bērnu dvēseles.²⁷ [Skat. 5. ieteikumu 139. lpp.]