„No jums tiek prasīts piedot”

Ir viena lieta, ko mums centīgi jātiecas izkopt, un tā ir — piedot citam cita pārkāpumus. Piedošanas attieksme ir tikums, bez kura mēs nekad pilnībā neaptversim svētības, ko mēs ceram saņemt.⁴

Pasaules cilvēki nesaprot … kā Glābējs jutās, kad Viņš Savas dvēseles agonijā sauca uz Savu Debesu Tēvu, nevis lai nosodītu vai iznīcinātu tos, kas atņēma Viņa mirstīgo dzīvību, bet Viņš teica:

… Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lūkas 23:34.)

Tādai būtu jābūt visu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļu attieksmei. Tādai būtu jābūt visu Dieva dēlu un meitu attieksmei, un tā, manuprāt, tāda būtu, ja viņi pilnībā saprastu glābšanas ieceri. Dusmas un naids mūsu sirdīs mums nesniegs mieru un laimi.⁵

Tas Kungs ir devis mums svarīgu informāciju, ir atklājis mums Savu prātu un gribu, ir mācījis mums to, ko pasaule nezina, un saskaņā ar informāciju, ko mēs esam saņēmuši, esam atbildīgi un no mums sagaida, ka mēs dzīvosim pēc augstākiem standartiem, ideālāku dzīvi nekā cilvēki, kuri tik pilnīgi kā mēs nesaprot evaņģēliju. Piedošana ir kaut kas, ko Pēdējo dienu svētie varētu vairāk izrādīt savā starpā. … Mums jāsasniedz stāvoklis, ka mēs spējam piedot saviem brāļiem.⁶ [Skat. 2. ieteikumu 239. lpp.]

Saistībā ar šo jautājumu [par piedošanu citiem cilvēkiem] es nolasīšu dažus pantus no svētā Mateja evaņģēlija astoņpadsmitās nodaļas, sākot ar divdesmit pirmo pantu. Liekas, ka šajā reizē ar Mācītāju kopā bija apustuļi, un Pēteris piegāja pie Viņa un sacīja:

„Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?”

Jēzus saka uz to: Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” [Mateja 18:21–22.]

Pēc tam Glābējs stāstīja līdzību … par diviem cilvēkiem. Viens cilvēks bija parādā savam kungam lielu naudas summu, un viņš atnāca pie tā un teica, ka nespēj samaksāt savu parādu, un lūdzās, lai viņam atlaiž parādu. Šim kungam palika kalpa žēl, un viņš atlaida parādu. Šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija parādā nelielu naudas summu, un viņš pieprasīja samaksu. Nabadzīgais cilvēks nespēja to samaksāt un lūdzās, lai viņam atlaiž parādu. Taču viņam netika piedots, tieši pretēji — viņš tika paņemts un iemests cietumā, ko izdarīja cilvēks, kuram nupat viņa kungs bija piedevis. Kad citi darba biedri redzēja, kas tika izdarīts, viņi aizgāja pie tā cilvēka kunga un izstāstīja viņam visu, un kungs apskaitās un nodeva viņu mocītājiem, līdz viņš nebija samaksājis visu parādu. Viņa dvēsele nespēja novērtēt viņam izrādīto žēlastību, un žēlsirdības trūkuma dēļ viņš zaudēja visu. [Skat. Mateja 18:23–35.]

Reizēm mēs atklājam, ka mūsu starpā rodas nelielas domstarpības, un mēs aizmirstam par pacietību, ko mūsu Debesu Tēvs izrāda mums, un mēs pārspīlējam savās sirdīs kādu nieku, ko mūsu brālis vai māsa ir izdarījis vai teicis attiecībā uz mums. Mēs ne vienmēr dzīvojam pēc tā likuma, ko Tas Kungs vēlas, lai mēs ievērotu. Mēs aizmirstam pavēli, ko Viņš deva apustuļiem, mācot par lūgšanu, kur viņiem tika teikts lūgt Dievu, lai viņiem tiktu piedoti viņu parādi, kā arī viņi piedod saviem parādniekiem [skat. Mateja 6:12]. Es uzskatu, ka mums šajā sakarā ir daudz jāmācās. Mēs neesam izpildījuši mūsu Debesu Tēva prasības tik pilnīgi, kā mums to vajadzētu.⁷ [Skat. 3. ieteikumu 239. lpp.]

Mums tiek mācīts mīlēt savus ienaidniekus un lūgt Dievu par tiem, kas mūs nelietīgi izmanto un runā ļaunu par mums [skat. Mateja 5:44]. … Kad jūs zākā, neatbildiet ar to pašu. Kad citi cilvēki runā ļaunu par jums, jūtiet viņiem līdzi un lūdziet Dievu par viņiem. Atcerieties dievišķā Meistara paraugu, kurš, būdams nežēlīgi piesists krustā, sacīja: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”⁸

Dažkārt kāds brālis, kuram ir dotas pilnvaras, kaut kādā veidā, pašam neapzinoties, aizvaino kādu Baznīcas locekli, un šis mūsu Tēva bērns klusi turpina just aizvainojumu tā vietā, lai rīkotos, kā Tas Kungs ir pavēlējis, — dodoties pie cilvēka, kurš viņu ir aizvainojis un laipni izklāstot viņam savas sirds sajūtas, un sniedzot šim brālim iespēju teikt: „Piedod, ka esmu tevi aizvainojis, un es vēlos, lai tu man piedotu.” Fakts ir tāds, ka reizēm pastāv aizvainojuma sajūtas, kuras ir izraisījis Sātans.⁹ [Skat. 4. ieteikumu 239. lpp.]

Mums nav nekādu sliktu sajūtu pret nevienu no līdzcilvēkiem; mums tam nav iemesla. Ja viņi mūs pārprot, nepareizi citē un vajā, mums jāatceras, ka viņi ir Tā Kunga rokās. … Tādēļ, pieņemot Tā Kunga Svēto Vakarēdienu, … attīrīsim savas sirdis no jebkādas nelaipnības citam pret citu un pret mūsu brāļiem un māsām, kuri nav no mūsu ticības.¹⁰

Dzīvosim tā, lai pretiniekam nebūtu nekādas varas pār mums. Ja jums savā starpā ir kādas domstarpības, ja jums savā starpā vai ar kaimiņiem ir bijušas kādas nesaskaņas, nokārtojiet tās, cik vien ātri jūs varat, Tā Kunga Gara ietekmē, lai, kad pienāks laiks, gan jūs, gan jūsu pēcnācēji, kuri būs pēc jums, varētu būt sagatavoti mantojuma saņemšanai celestiālajā valstībā.¹¹

Mācības un Derību grāmatā mēs atrodam norādījumu, kas tika dots attiecībā uz piedošanu; tas ir ietverts sešdesmit ceturtajā nodaļā un attiecas uz mums mūsdienās. Tur rakstīts:

… Patiesi Es saku jums, Es, Tas Kungs, piedodu grēkus tiem, kas atzīst savus grēkus Manā priekšā un lūdz piedošanu, kas nav grēkojuši līdz nāvei.

Mani mācekļi senās dienās meklēja vainas viens pret otru un nepiedeva viens otram savās sirdīs; un dēļ šī ļaunuma viņi tika mocīti un stipri pārmācīti.

Tādēļ Es saku jums, lai jūs piedotu cits citam; jo tas, kas nepiedod savam brālim viņa pārkāpumus, paliek nosodīts Tā Kunga priekšā; jo viņā paliek lielāks grēks.”

Pēdējo pantu es vēlētos uzsvērt.

„Es, Tas Kungs, piedošu tam, kuram Es piedošu, bet no jums tiek prasīts piedot visiem cilvēkiem.

Un jums vajag teikt savās sirdīs, — lai Dievs tiesā starp mani un tevi, un atmaksā tev pēc taviem darbiem.” [M&D 64:7–11.]

Ja mūsu dzīves būtu tādas, ka, tad, kad mums rodas nesaskaņas ar mūsu tuvāko, tā vietā, lai nostādītu sevi soģu lomās citam pret citu, mēs varētu godīgi un apzināti lūgt mūsu Debesu Tēvu un teikt: „Kungs, iztiesā starp mani un manu brāli; Tu pazīsti manu sirdi; Tu zini, ka man nav nekādu dusmu pret viņu; palīdzi mums saprast līdzīgi un dod mums gudrību, lai mēs varētu izturēties taisnīgi cits pret citu,” cik gan mazāk būtu domstarpību un kādu gan prieku un svētības mēs saņemtu! Tomēr laiku pa laikam rodas nelielas grūtības, kas izjauc mūsu ikdienas dzīves līdzsvaru, un mēs turpinām būt nelaimīgi tāpēc, ka negatīvajā ietekmē mums nav žēlsirdības. …

… „Tagad Es runāju uz jums attiecībā par jūsu ģimenēm, — ja cilvēki sitīs jūs vai jūsu ģimenes vienreiz un jūs to panesīsit pacietīgi, un nezaimosit pret tiem, nedz meklēsit atmaksu — jūs tiksi atalgoti;

bet, ja jūs to nepanesīsit pacietīgi, tas tiks ieskaitīts jums kā piešķirts taisnīgs mērs.” [M&D 98:23–24.]

Arī tie ir Mācītāja vārdi mums. Ja mēs dzīvosim saskaņā ar šo mūsu Debesu Tēva likumu, mēs ik dienu pieaugsim labvēlībā un spēkā, un piemīlībā. Mūsu bērnu sirdīs pieaugs ticība. Viņi mūs mīlēs mūsu dzīves taisnīguma un godīguma dēļ, un viņi priecāsies par to, ka ir piedzimuši šādiem vecākiem. Es jums saku, ka šis bauslis, kas ir dots, nav nenozīmīgs; jo Tas Kungs ir paziņojis, ka nevienu likumu Viņš nedod kā mazsvarīgu, bet katrs likums tiek dots, lai mēs to ievērotu un lai mēs pēc tā dzīvotu.

Šajā pasaulē mēs dzīvojam tikai īsu brīdi. Jaunākie un stiprākie no mums vienkārši gatavojas citai dzīvei, un, pirms mēs nonākam mūsu Tēva godībā un baudām svētības, ko mēs ceram saņemt caur uzticību, mums jādzīvo pēc pacietības likumiem un jāizrāda piedošana tiem, kuri mums dara pāri, un jāizskauž no savām sirdīm jebkādas ienaida jūtas pret viņiem.

„Un vēl, ja jūsu ienaidnieks sitīs jūs otrreiz, un jūs nezaimosit pret savu ienaidnieku un panesīsit to pacietīgi, jūsu alga būs simtkārtīga.

Un vēl, ja viņš sitīs jūs trešo reizi, un jūs panesīsit to pacietīgi, jūsu alga tiks dubultota jums četrkārtīgi.” [M&D 98:25–26.] …

Kaut ar mums būtu Mācītāja Gars, lai mēs spētu piedot visiem cilvēkiem, kā Viņš ir pavēlējis, — piedot ne tikai savos vārdos, bet savas sirds dziļumos — katru pārkāpumu, kas, iespējams, ir mums nodarīts. Ja mēs tā dzīves laikā darām, Tā Kunga svētības paliks mūsu sirdīs un mūsu mājās.¹² [Skat. tālāk 5. ieteikumu. ]