Kristus īstenotā pestīšana

Man reiz gadījās runāt ar cilvēkiem, kam šķiet, ka „Kristus laikmets ir pagājis un tagad ir sācies jauns evolūcijas pagrieziens. Un tā nu ir sagadījies, ka Kristus veikums ir iedibinājis pareizu sabiedrības uzvedības koordinātu sistēmu; Viņa ieviestā morāles sistēma un baušļi ir skaisti, taču tagad mēs virzāmies tālāk”. Un tieši tobrīd es iedomājos par Lieldienām un Glābēja Augšāmcelšanās patieso nozīmi.

Mēs atceramies šos svētkus jau kopš bērnu dienām — tā ir gaiša pavasara diena ar Lieldienu kūciņām, krāsainām olām, smaidiem, priekšteču pieminēšanu un vārdiem: „Kristus ir Augšāmcēlies!” Es ticu tam, ka Kristus Augšāmcēlās, ka Viņš nomira un trešajā dienā uzcēlās no mirušajiem. Es zinu, ka, pateicoties tam, ka Viņš Augšāmcēlās, es varēšu dzīvot kopā ar savu mūžīgo ģimeni. Garīgajā dziesmā „Ak, cik līksmi un sirsnīgi dziedāsim mēs!” mēs dzirdam šādus vārdus:

„Ak, cik jauki būs vārdi, ar kuriem mūs sveiks

Mūsu Debesu Māte un Tēvs!

Ai, cik līksmas būs dziesmas, kā degs mūsu sirds,

Kad Tos debesīs satiksim mēs!

Ak, cik līksma būs sirds, kad mūs debesīs skaus

Mūsu Debesu Māte un Tēvs!”

Domājot par tiem, kuri meklē dzīves jēgu, es atminos Kristus Augšāmcelšanos. Tad daudzi no aspektiem sastājas savās vietās, un apmulsums, šaubas un vilšanās pagaist. Elders Kristofersons teic: „Ja Jēzus tik tiešām un gluži burtiski augšāmcēlās, tas nozīmē, ka Viņš ir dievišķa būtne. Nevienam mirstīgam cilvēkam nav pa spēkam pēc nāves atkal atdzīvoties.” Pasaulē pastāv visdažādākās mācības. Bet vai ir kaut viens cilvēks, kurš ir uzveicis nāvi, pabijis aiz priekškara un atgriezies atpakaļ kā augšāmcelta būtne ar pilnīgu ķermeni un pilnīgām zināšanām? „Tā kā Jēzus augšāmcēlās, Viņam bija jābūt Dievam, patiesi Tēva Vienpiedzimušajam Dēlam. Līdz ar to tas, ko Viņš mācīja, ir taisnība; Dievs nevar melot. Līdz ar to Viņš bija Zemes Radītājs, kā Viņš to teica. Līdz ar to debesis un elle tik tiešām pastāv, kā Viņš to mācīja. Līdz ar to pastāv arī garu pasaule, ko Viņš apciemoja pēc Savas nāves. Līdz ar to Viņš nāks atkal, kā teica eņģeļi, lai Pats personīgi valdītu uz šīs Zemes.” (Elders D. Tods Kristofersons, „Jēzus Kristus Augšāmcelšanās”, 2014. gada aprīļa vispārējā konference). Līdz ar to visi cilvēki tiks augšāmcelti un pieredzēs Pēdējās tiesas dienu.

Zināšanas par augšāmcelšanos dāvā mums drosmi, lai mēs spētu tikt galā ar nāvi. Kad nomira mans sievastēvs, es bēdājos, redzot, kā sēro mani mīļie, kuri netic augšāmcelšanās īstenumam. Bet savas mīļotās sievas mirdzošajās acīs es redzēju ticības gaismu un cerību. Viņa bija mierīga un bēdājās tikai par negaidīto šķiršanos. Es klausījos viņas liecībā par to, ka mēs būsim kopā. Viņa, tieši tāpat kā Amona ļaudis no Mormona Grāmatas, „neraudzījās uz nāvi ar bailēm savas cerības un uzskatu dēļ par Kristu un par Augšāmcelšanos; tādēļ priekš [viņas] nāve bija aprīta ar Kristus uzvaru pār to” (Almas 27:28). Pats Jēzus teica: „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6.) Vai gan mēs varētu uzzināt patiesību bez Kristus? Nekādā ziņā!

Apmeklējot templi, es pārliecinājos par pravieša teikto, ka „tempļi ir dzīva, darbībā esoša liecība, kas stiprina mūsu ticību augšāmcelšanās īstenumam. Tajos tiek nodrošināti svēti apstākļi, lai dzīvie, darbojoties kā aizstājēji, varētu izpildīt visus nepieciešamos laicīgās dzīves priekšrakstus to cilvēku labā, kuri dzīvo garu pasaulē” (Gordons B. Hinklijs).

Cerība uz augšāmcelšanos un dzīvi kopā ar saviem mīļajiem maina mūsu skatījumu uz laicīgo dzīvi. Jo vairāk cilvēki tam ticēs, jo krietnāka kļūs mūsu sabiedrība. Augšāmcelšanās ir kas vairāk par gara un ķermeņa atkal apvienošanos. No Mormona Grāmatas mēs uzzinām, ka šī atjaunošana atkal atjauno „miesīgu par miesīgu” un „labu par to, kas ir labs” (Almas 41:13). Runājot eldera Nīla A. Maksvela vārdiem: „Kristus uzvara pār nāvi izbeidza cilvēces nolemtību. Tagad mums ir atlikuši tikai personīgās nolemtības aspekti, no kuriem mēs varam glābties, sekojot [Kristus] mācībām, kurš izglāba mūs no vispārējas iznīcības.”