„Mūsu gaisma tuksnesī”, Liahona, 2024. g. janv.
Mūsu gaisma tuksnesī
Tie, kuri sirsnīgi lasa Mormona Grāmatu, dzīvo pēc tās priekšrakstiem un lūdz par tās patiesumu, sajutīs Svēto Garu un vairos savu ticību Glābējam un liecību par Viņu.
Attēls ar Jareda brāli un spīdošajiem akmeņiem, Normandija Poltere
Man jau zēna gados bija liecība par Mormona Grāmatu. Mani jo īpaši piesaistīja stāsts par Jareda brāli un viņa ļaudīm viņu ceļojumā uz „apsolīto zemi” (Etera 2:9).
Apsverot izredzes ceļot neapgaismotās baržās, Jareda brālis vaicāja: „Redzi, Kungs, vai Tu ļausi, lai mēs šķērsojam šos lielos ūdeņus tumsā?” Atbildot uz to, Tas Kungs atvaicāja: „Ko tu gribi, lai Es darītu, lai jums būtu gaisma jūsu kuģos?” (Etera 2:22, 23.)
Jareda brālis zināja, ka Tas Kungs ir visvarens. Viņš zināja, ka Tas Kungs ir visas gaismas avots. Viņš zināja, ka Tas Kungs ir pavēlējis Saviem ļaudīm piesaukt Viņu, kad tiem ir kāda vajadzība. Tā nu, īstenojot ticību Tam Kungam, Jareda brālis sagatavoja 16 mazus akmeņus. Jūs jau atceraties, ka pēc tam viņš lūdza Tam Kungam pieskarties šiem akmeņiem ar Savu pirkstu, „lai tie spīdētu tumsā” (Etera 3:4).
Aina ar To Kungu, kurš pieskaras šiem akmeņiem, ir iespiedusies man prātā jau kopš pirmās reizes, kad lasīju šo stāstu. Es varu iztēloties šo skatu tā, it kā tas notiktu manu acu priekšā. Varbūt tas tā ir tāpēc, ka esmu guvis īstenu priekšstatu par to, kā gaisma izkliedē tumsību.
Kad es nejūtu Svēto Garu, kad neesmu pilnīgā saskaņā ar Tā Kunga Garu, es jūtu tumsību. Taču, kad es lasu Mormona Grāmatu, gaisma atgriežas. Mormona Grāmata ir bijusi man kā spīdošs akmens, kam pieskāries Tas Kungs. Tā ir izgaismojusi manu ceļojumu cauri dzīvei.
Gaisma uz mūžiem
Mums visiem, līdzīgi kā tiem, kurus Tā Kunga roka aizveda uz seno Ameriku, savā ceļojumā uz apsolīto paaugstināšanas zemi nākas saskarties ar vētrām un tumsības dienām. Taču Tas Kungs paveiks mūsu labā to pašu, ko Viņš izdarīja jarediešu un nefijiešu labā. Viņš mūs vadīs un izgaismos mūsu ceļu, ja vien mēs Viņam paklausīsim, īstenosim ticību Viņam un lūgsimies pēc Viņa palīdzības.
Tas Kungs teica Nefijam: „Es būšu arī jūsu gaisma tuksnesī; un Es sagatavošu ceļu jūsu priekšā, ja būs tā, ka jūs turēsit Manas pavēles; tāpēc, kā jūs turēsit Manas pavēles, tā jūs tiksit vadīti uz apsolīto zemi; un jūs zināsit, ka jūs esat Manis vadīti.” (1. Nefija 17:13.)
Tas Kungs teica Nefija brālim Jēkabam: „Es būšu gaisma tiem mūžīgi, kas uzklausa Manus vārdus.” (2. Nefija 10:14.)
Runājot par Glābēju, pravietis Abinadijs apliecināja: „Viņš ir pasaules gaisma un dzīvība; jā, gaisma, kas ir bezgalīga, kas nekad nevar tikt aptumšota.” (Mosijas 16:9.)
Runājot par Sevi, Jēzus Kristus liecināja: „Es esmu pasaules gaisma un dzīvība.” Viņš piebilda: „Lūk, Es esmu gaisma; un Es esmu rādījis jums piemēru.” (3. Nefija 9:18; 18:16.)
Gaismas sajušana
Es mīlu mūsu pravieti — prezidentu Raselu M. Nelsonu. Es esmu svētīts ar iespēju — kalpot līdzās viņam. Kad viņš ienāk telpā, šī telpa tūliņ pat šķiet gaišāka. Viņš nes sev līdzi Kristus gaismu.
Kristus gaisma ir īstena. Tā ir „dievišķa enerģija, spēks jeb ietekme, kas plūst no Dieva caur Kristu, dodot dzīvību un gaismu it visam”. Tā ir lolota garīgā dāvana, kas var vedināt Dieva bērnus pie Svētā Gara un Jēzus Kristus evaņģēlija.1 Mormona Grāmatas lasīšana pastiprina šo Gaismu.
Dažkārt mums ir jāatskatās uz savu dzīvi, lai atcerētos to, kā mums ir palīdzēts mūsu ceļojumā. Atskatoties pagātnē, mēs no jauna varam sajust Glābēja ietekmi. Kad Svētajos Rakstos tiek teikts: „Atcerieties, atcerieties” (Helamana 5:12), man šķiet, ka tie mums vēsta: „Ne tikai atcerieties to, ko kādreiz zinājāt vai izjutāt, bet drīzāk atkal sajūtiet šo gaismu.”
Dažiem garīgās gaismas sajušana padodas viegli. Citiem var būt grūti sajust garīgo gaismu personīgo grūtību vai pasaulīgo traucēkļu dēļ. Taču, ja mēs būsim uzticīgi, gaisma uzspīdēs — brīžam tā, kā neesam to gaidījuši.
Prezidents Nelsons, kurš ir ieteicis mums „ik dienu ar lūgšanu studēt Mormona Grāmatu”2, ir dalījies vairākos veidos, kā Mormona Grāmata var tuvināt mūs Glābējam un palīdzēt mums sajust evaņģēlija gaismu, aptvert evaņģēlija patiesos principus un dzīvot pēc evaņģēlija mācībām.
Prezidents Nelsons teic, ka, lasot Mormona Grāmatu, mūsu izpratne par Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu un atzinība par to pieaugs.
Mēs sajutīsim vēlmi „piedzimt no jauna” (Mosijas 27:25), jo šī grāmata palīdz mums pieredzēt sirds pārmaiņu (skat. Mosijas 5:2).
Lasot un studējot Mormona Grāmatas mācības par Israēla sapulcināšanu, mēs sajutīsim pieaugošu vēlmi — uzmeklēt savus mirušos tuviniekus un izpildīt viņu labā tempļa glābšanas un paaugstināšanas priekšrakstus.
Mēs sajutīsim gaismu, saņemot atbildes uz saviem jautājumiem, norādījumus lēmumu pieņemšanā un spēku — nožēlot grēkus un nepadoties ļaunajam.
Un, lasot Mormona Grāmatā rodamās, patiesās mācības, mēs sajutīsim, kā mēs gūstam dziedinājumu, atbalstu, atjaunotni, palīdzību, spēku, mierinājumu un uzmundrinājumu savai dvēselei.3
„Ak tad, vai tas nav patiesi?” Alma vaicāja, runājot par briestošo, dīgstošo patiesības, zināšanu un liecības sēklu. „Es saku jums: Jā, jo tā ir gaisma; un viss, kas ir gaisma, ir labs, tāpēc ka tas ir izprotams, tādēļ jums jāzina, ka tas ir labs.” (Almas 32:35.)
Christ’s Image (Kristus attēls), Heinrihs Hofmanis
Atrodiet Glābēju, esot tumsā
Desmit gadu vecumā mana draudzene Kamrina saslima ar retu, neatgriezenisku acu slimību, kas bija inficējusi labās acs radzeni.4 Reizēm, kad slimības izraisītās sāpes neatlaidās un kļuva nepanesamas, Kamrina nespēja paciest it nekādu gaismu. Viņas vecāki, uztraucoties, ka viņa varētu kļūt akla, aptumšoja viņas guļamistabas logus, cenšoties palīdzēt viņai justies ērti. Kamrinas māte Žanna atceras:
„Aptuveni četrus mēnešus pēc diagnozes noteikšanas es iegāju viņas tumšajā istabā. Kad manas acis pielāgojās tumsai, es ieraudzīju, ka Kamrina guļ savā gultā, saritinājusies embrija pozā. Viņas sāpes bija tik lielas, ka, dzirdot mani ienākam, viņa nepakustējās un pat neieraudājās. Viņa vienkārši gulēja tur ar aizvērtām, pietūkušām acīm.
Es nometos ceļos pie viņas gultas, satvēru viņas roku savējā un trīsreiz paspiedu to, kas ir mūsu slepenais „Es tevi mīlu” kods. Parasti viņa četrreiz paspiež manu roku, tādējādi sakot: „Es tevi mīlu vairāk”, taču tobrīd viņa neatbildēja. Viņas sāpes bija pārāk lielas. Asarām plūstot pār vaigiem, es paskatījos uz savu kādreiz tik dzīvīgo 10 gadus veco bērnu, kas bija sarāvies čokuriņā. Mana sirds lūza.”
Žanna noskaitīja klusu, izjustu lūgšanu.
„Es pateicu Debesu Tēvam, ka es zinu — Viņš zina labāk —, tomēr es lūdzu: „Lūdzu, palīdzi viņai!” Kamēr es tur sēdēju un lūdzu, mani pārņēma siltuma vilnis. Es sajutu mieru, prātā ienākot šai domai par Glābēju Jēzu Kristu: „Viņš ir gaisma. Atrodi Viņu, esot tumsā.”
Žanna pacēla galvu un iečukstēja Kamrinai ausī vārdus: „Tev ir jāatrod Glābējs, esot tumsā.”
Pēcāk Kamrina aizmiga, klausoties garīgās dziesmas un rakstvietas Baznīcas bibliotēkas lietotnē.
Kad Kamrinas acu infekcija uzliesmo, viņa, esot tumsā, atrod Glābēju.
Fotogrāfija publicēta ar Kamrinas ģimenes laipno atļauju
Kamrinas slimība lielākoties noris latentajā fāzē, bet, kad viņa cieš no tās uzliesmojumiem, Žanna un viņas vīrs Darins mierina viņu un atkal ar segām aizklāj viņas guļamistabas logus. Runājot par šiem sāpju pilnajiem brīžiem, Kamrina saka: „Es vienkārši atrodu Glābēju, esot tumsā.”5
Kad dzīve šķiet kā „tumšs un drūms tuksnesis” (1. Nefija 8:4), arī mums, esot tumsībā, varētu būt nepieciešams atrast Glābēju. Es liecinu, ka Mormona Grāmata ar tās apliecinājumu, ka „Jēzus ir Kristus, Mūžīgais Dievs”6, aizvedīs mūs pie Viņa. Es zinu, ka tie, kuri sirsnīgi lasa Mormona Grāmatu, dzīvo pēc tās priekšrakstiem un lūdz par tās patiesumu, sajutīs Svēto Garu un vairos savu ticību Glābējam un liecību par Viņu.
Kaut mēs izrādītu pateicību par šo „vispareizāko” grāmatu7, lasot to, turot to augstā vērtē un izmantojot to, lai stiprinātu savu un citu cilvēku ticību Pasaules gaismai!