Mans vēstījums no Tā Kunga

1993. gadā, trīs dienas pēc tam, kad biju pārcēlies uz Polokvani Dienvidāfrikas ziemeļos, pie manām durvīm kāds pieklauvēja. Kad es tās atvēru, tur stāvēja divi misionāri no Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas.

Es tiku audzināts dziļi reliģiozā vidē, un mani ģimenes locekļi vienmēr bija brīdinājuši, lai es turētos pēc iespējas tālāk no misionāriem. Taču viņi šķita jauki, un man patīk runāt par reliģiju, tāpēc es ieaicināju viņus iekšā.

Pēc mūsu brīnišķīgās tikšanās viņi man vaicāja: „Vai mēs drīkstam iedot jums Mormona Grāmatu?”

„Pagaidiet, mirklīti pagaidiet,” es atbildēju. „Man šķiet, ka man jau viena ir.”

Kad es viņiem parādīju savu eksemplāru, viņi bija pārsteigti. Es paskaidroju, ka pirms vairākiem gadiem misionāri manā dzimtajā pilsētā Keiptaunā bija iedevuši man Mormona Grāmatu kādā izstādē. Es to paturēju un ik pa brīdim pārlapoju.

Pēc mūsu tikšanās es aicināju misionārus atgriezties. Taču es biju uzaudzināts citā baznīcā, kur mans patēvs bija mācītājs. Doma par to, ka man ir jātiek kristītam vēlreiz, kļuva par vienu no klupšanas akmeņiem manā ceļā uz pievēršanos. Tomēr es sāku apmeklēt Baznīcas mazo draudzīti. Pēc aptuveni pusotra gada draudzes prezidents iesauca mani savā kabinetā.

„Deivid, es gribu dot tev kādu izaicinājumu,” draudzes prezidents teica. „Mēs tik tiešām vēlamies, lai tu iegūtu liecību par Mormona Grāmatu. Es jūtu, ka tu to varētu, ja vien es aicinātu tevi pasniegt nodarbības par evaņģēlija doktrīnu. Tu jau pasniedz universitātē un nebaidies stāvēt cilvēku priekšā.”

Tagad visiem skolotājiem ir jābūt Baznīcas locekļiem.¹ Taču tolaik draudzes prezidents juta iedvesmu — aicināt mani mācīt. Es esmu par to pateicīgs.

„Labi,” es teicu.

Katru sestdienas vakaru es ļoti detalizēti studēju nodarbības materiālus, lai varētu tos saprast, pārzināt un sasaistīt ar Mormona Grāmatas stāstiem un personāžiem. Manā gadījumā mācīšana par šo grāmatu bija tik tiešām laba metode, kā iegūt pašam savu liecību par to.

Kādu svētdienu, kad biju mācījis jau aptuveni gadu, manu Svētdienas skolas nodarbību apmeklēja misijas prezidents no Pretorijas, kurš bija ieradies uz konferenci.

„Paldies jums, brāli Bakster,” viņš pēc tam teica. „Tā bija jauka nodarbība. No kurienes jūs esat?”

Kad es pateicu, ka esmu no Keiptaunas, viņš pavaicāja, kuru bīskapiju es esmu tur apmeklējis.

„Es neapmeklēju nevienu bīskapiju.”

„Ko jūs ar to domājat?” viņš pajautāja.

„Es esmu jūsu tā dēvētais citticībnieks,” es teicu. „Es neesmu Baznīcas loceklis.”

Viņš nobālēja un aizsteidzās pie draudzes prezidenta.

„Vai pie jums Svētos Rakstus māca kāds, kurš nav Baznīcas loceklis?” misijas prezidents viņam jautāja.

„Vai viņam tas nepadevās?”

„Nē.”

„Vai viņš bija iedvesmojošs?”

„Jā.”

„Vai viņš mācīja patieso mācību?”

„Jā.”

Viņi ļāva man turpināt mācīt. Pēc dažiem mēnešiem es devos uz Keiptaunu, lai Ziemassvētku brīvdienās apciemotu savu ģimeni. Kamēr es biju tur, mana māte man pateica, ka pēc mana patēva nāves gatavojas pamest savu baznīcu. Tajā pašā brīdī Tas Kungs palīdzēja man atbrīvoties no jebkādas vainas izjūtas, kas bija mani pārņēmusi aiz lojalitātes pret savu māti un baznīcu, kurā biju uzaudzis.

Pārrodoties mājās, es piezvanīju draudzes prezidentam.

„Es rīt gribētu tikt kristīts,” es viņam teicu.

„Deivid, vai tu esi pārliecināts?”

„Pilnīgi noteikti,” es atbildēju. „Es saņēmu vēstījumu no Tā Kunga.”

Attēls

rokās saņemta grāmata

„Man ir kaut kas, ko tev iedot”

Kad es pateicu savam bioloģiskajam tēvam, ka esmu kļuvis par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli, es nevarēju saprast, kāpēc viņš to uztver tik mierīgi.

„Ļauj man tev nedaudz pastāstīt par savu pagātni,” viņš teica.

Mans tēvs, kurš nekad ar mani nebija runājis par reliģiju, pastāstīja, ka, būdams jauns vīrietis, bija apmeklējis Baznīcas Kumoras bīskapiju Keiptaunā. Viņš bija spēlējis bīskapijas basketbola komandā. Viņš bija ieguvis vairākus tuvus draugus, kuri bija pēdējo dienu svētie. Viens no viņa labākajiem draugiem bija misionārs, kurš pēc misijas gāja bojā Vjetnamas karā.

Ja mans tētis nebūtu zaudējis šo draugu, man šķiet, viņš būtu pievienojies Baznīcai. Viņa dzīve būtu izvērtusies pavisam citādāk. Pat pēc daudziem gadiem viņš vēl arvien ļoti cienīja pēdējo dienu svētos. Viņš pats nesekoja nevienai reliģijai, taču viņš pilnībā atbalstīja manu lēmumu pievienoties Baznīcai.

Dažus mēnešus pēc mana patēva nāves es pastāstīju par savām kristībām savai mātei. Šoreiz tik labi vis nevedās. Tomēr, kad es devos uz Nīderlandi, lai apciemotu savus holandiešu radiniekus no mātes puses, es pastāstīju viņiem par savu pievēršanos. Tad es uzzināju par vēl kādu mūsu ģimenes saikni ar Baznīcu.

Apciemojuma laikā mani uzrunāja mans onkulis. „Man ir kaut kas, ko tev iedot,” viņš teica. Pēc tam viņš man iedeva Mormona Grāmatas pirmizdevumu holandiešu valodā, kas tika publicēts 1890. gadā.

„Tas jau izsenis ir piederējis mūsu ģimenei,” viņš teica. „Es gribu, lai tas būtu pie tevis.”

Šīs abas manas ģimenes saiknes ar Baznīcu sniedza man lielu mierinājumu. Tagad es augstu vērtēju šo Mormona Grāmatas izdevumu holandiešu valodā. Tas man atgādina pirmos misionārus, kuri mani apciemoja. Tas man atgādina, cik svarīga loma manā pievēršanās ceļā bija mācīšanai no Mormona Grāmatas. Tas man atgādina par mana nelaiķa tēva cieņu pret Baznīcu un to, ka daži no maniem priekštečiem bija pieņēmuši atjaunoto evaņģēliju.

Tas atgādina man arī to, ka Mormona Grāmatai tik tiešām piemīt spēks, lai pārliecinātu „jūdu un citticībnieku, ka Jēzus ir Kristus, Mūžīgais Dievs, kurš pasludina Sevi visām tautām”.²