„Mani lielākie dārgumi”, Liahona, 2024. g. janv.
Pēdējo dienu svēto balsis
Mani lielākie dārgumi
Izlikšanās par pēdējo dienu svēto pamudināja mani uz kristībām un jaunas dzīves uzsākšanu Jēzus Kristus evaņģēlijā.
Bena Simonsena ilustrācija
Mans šefpavāra darbs bija visa mana dzīve. Es apceļoju pasauli, gatavojot luksusa viesnīcās un uz kruīza kuģiem. Es pievienojos izcilu pavāru komandai, kas uzvarēja daudzos starptautiskos kulinārijas konkursos.
Reiz es nebiju pārradies mājās veselus trīs gadus. Mana māte man bieži zvanīja un raudot teica, lai es braucu mājās.
Kādu dienu Milānā, Itālijā, kur biju noslēdzis līgumu par ēst gatavošanu kādā viesnīcā, es pārpildītā metro stacijā satiku pilnlaika misionārus. Viņi man pastāstīja par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu un dalījās dažos evaņģēlija principos. Īpaši man patika tas, ko viņi man mācīja par ģimeni.
Misionāri man iedeva Mormona Grāmatas eksemplāru un aicināja lūgt par to. Viņi arī iedeva man brošūru ar norādījumiem par to, kā lūgt.
Es priekpilni atgriezos savā viesnīcā, devos uz savu istabu, lūdzu Dievu un sāku lasīt. Jo ilgāk es lasīju Mormona Grāmatu, jo vairāk man gribējās to lasīt. Diemžēl, darba dēļ es nevarēju atkal satikties ar misionāriem. Kad mans līgums ar viesnīcu noslēdzās, es atgriezos mājās Bari, kur sāku gatavot ēdienu citā viesnīcā.
Kādudien viesnīcas restorānā kāds pavārs ar nepiedienīgiem nolūkiem mēģināja sarunāt randiņus ar dažām oficiantēm. Viņš jutās saniknots, jo šīs oficiantes, kuras bija pēdējo dienu svētās, atteicās iet ar viņu uz tikšanos.
Atceroties Milānā satiktos misionārus, es paskaidroju pavāram, ka oficiantes ir tiesīgas viņam atteikt.
„Tātad arī tu esi mormonis?” viņš pajautāja.
Tā kā man patika misionāru mācītie principi un tā kā man šķita pamatoti aizstāvēt šīs oficiantes, es atbildēju: „Jā.”
Nākamreiz, tiekoties ar oficiantēm, pavārs viņām pateica, ka es esmu pēdējo dienu svētais. Viņas bija sajūsmā. Kad mēs sanācām kopā uz pusdienām, viņas sāka mani izjautāt par Baznīcu Milānā. Es pastāstīju viņām par pilsētu un to, ka esmu saticis tur misionārus. Kad tika atnestas mūsu pusdienas, es pasniedzos pēc vīna glāzes, kas stāvēja uz galda.
„Kādēļ tu dzer vīnu?” viena no oficiantēm pajautāja.
„Kas gan tur slikts?” es atvaicāju.
„Vai tu vispār esi aktīvs?” otra pajautāja.
„Kādā ziņā?” es atvaicāju.
„Kā tu biji ģērbies savā kristību dienā?” viņas jautāja.
„Es neatceros,” es viņām atbildēju. „Man bija tikai viens mēnesis.”
Oficiantes bija ārkārtīgi sadusmotas, jo viņām šķita, ka es par viņām zobojos. Es apliecināju, ka tā nav. Es atzinu, ka neesmu Baznīcas loceklis, taču pateicu viņām, ka man patīk Mormona Grāmata un evaņģēlija principi, ko esmu mācījies. Tad es pajautāju, kā es varētu uzzināt par viņu Baznīcu kaut ko vairāk.
Drīz vien oficiantes iepazīstināja mani ar misionāriem. Viņas nespēja vien noticēt tam, ka es izgāju apmācības un tiku kristīts.
Ģimenes fotogrāfija publicēta ar raksta autora atļauju
Kopš kristību brīža mana dzīve mainījās. Es uzzināju, ka nevaru vienlaicīgi dzīvot pēc evaņģēlija un kavēties pie pasaulīgā. Es uzzināju, ka darbs manā dzīvē nav pats svarīgākais. Es uzzināju, ka pirmajā vietā ir Tas Kungs un mana ģimene. Beidzot es sapratu arī to, ka mana prombūtne bija skumdinājusi manu māti, un lūdzu viņai piedošanu.
Es atteicos no pasaules apceļošanas, apprecējos Bernes Šveices templī, izveidoju ģimeni un sāku strādāt par pavāru vietējā slimnīcā, kur izmantoju savus talantus, lai palīdzētu slimniekiem atlabt. Tagad es šajā slimnīcā esmu atbildīgs par cilvēkresursu jomu. Vietējais darbs ļauj man veltīt laiku savai ģimenei un Baznīcas aicinājumiem.
Kopš dienas, kad divus gadus pēc savām kristībām devos uz templi un saņēmu savu endaumentu, es esmu iemīļojis tempļa svēto gaisotni un tajā īstenoto darbu. Kad pēc četriem gadiem nomira mans tēvs, es biju izmisumā. Viņš bija mans varonis. Pateicoties Jēzus Kristus evaņģēlijam, es zinu, ka viņš turpina dzīvot.
Kad, paveicis aizstājošo darbu par savu tēvu, iegāju celestiālajā telpā, es sajutu viņa apskāvienu. Tobrīd es sapratu, ka mans tēvs ir pieņēmis evaņģēliju, un to, kā Tas Kungs mīl Savus bērnus.
Mēs, pēdējo dienu svētie, esam svētīti ar savām zināšanām par patieso evaņģēliju. Es esmu pateicīgs par to, kā tas ir mainījis manu dzīvi. Evaņģēlijs ir palīdzējis man atrast patiesu laimi. Evaņģēlijs un mana ģimene ir mani lielākie dārgumi.