„Veseluma izjūtas rašana caur Jēzu Kristu”, Liahona, 2024. g. janv.
Ar uzticību novecojot
Veseluma izjūtas rašana caur Jēzu Kristu
Kāpēc gan es nejutu piepildījumu ar savu jaunatklāto brīvību, iespējām un piedzīvojumiem, kas gaidīja pēc bērnu aiziešanas? Kā man trūka?
Dilīnas Māršas ilustrācija
Kad mans jaunākais dēls aizpildīja savu misijas pieteikumu, man lija asaras, lūdzot pēc miera. Es patiešām gribēju, lai viņš dotos misijā. Tā bija. Es turpināju censties sevi par to pārliecināt.
Es mīlu savu Glābēju, un jutos patiesi aizkustināta par mana dēla iespēju dalīties priekā, ko mēs varam rast caur Jēzu Kristu. Tomēr sirds dziļumos es baidījos no viņa aizbraukšanas. Es zināju, ka pēc savas misijas viņš vairs nekad tā īsti nepārradīsies mājās. Pat ja viņš dzīvos mājās, tas vairs nebūs tā, kā agrāk.
Mani draugi bija man teikuši, ka „tukšās ligzdas” posms ir brīnišķīgs. Mēs ar vīru bijām sajūsmā un ar nepacietību gaidījām brīvību un iespējas, kādu mums trūka, kamēr audzinājām savus bērnus.
Ar šo jaunatklāto brīvību es metos neskaitāmās aktivitātēs. Mēs kopā ar vīru ceļojām, es mācījos spēlēt ērģeles, lai pildītu savu aicinājumu, spēlējos ar saviem mazbērniem un veicu tempļa un ģimenes vēstures darbu.
Es atklāju sajūsmu un piedzīvojumus. Es atklāju pašpilnveidi. Es atklāju brīnišķīgas nodarbes.
Tomēr man allaž kaut kā trūka. Man vēl arvien kaut kā nebija. Dodoties projām, mans dēls bija paņēmis līdzi lielu daļu manas sirds, ko es, šķiet, nespēju aizpildīt.
Apmēram gadu pēc mana dēla aizbraukšanas es pieredzēju dusmu lēkmi, ko varēja pielīdzināt visām tām dusmu lēkmēm, ko bērnībā bija pieredzējuši mani bērni. Mans vīrs paskatījās uz mani un teica: „Mišela, tev ir jākalpo.” Es pieteicos kalpošanas iespējām.
Tomēr mana sirds joprojām sāpēja. Man bija grūti nodoties kalpošanai un citiem aicinošiem pasākumiem. Man šķita, ka līdz ar bērnu aiziešanu manā dzīvē vairs nekad nebūs veseluma izjūtas.
Kādu vakaru, kad es lūdzu pēc palīdzības, Gars man paziņoja, ka manis pieredzētā tukšuma izjūta ir radusies no zaudējuma — mērķa izjūtas zaudēšanas. Man šķita, ka esmu tikusi galā ar šīm specifiskajām skumjām, piepildot savu dzīvi ar visām šīm brīnišķīgajām aktivitātēm.
Atbilžu meklēšana
Meklējot atbildes, es uzgāju šādu apgalvojumu pravieša Džozefa Smita dzīves pierakstos: „Kad mēs zaudējam [kaut ko vai kādu], kam esam veltījuši savu sirdi, tam vajadzētu kalpot mums par brīdinājumu. … Mums vajadzētu pieķerties Dievam un viņa darbam daudz intensīvāk nekā saviem līdzcilvēkiem.”1
Gaismas uzliesmojums pāršķēla tumšo mākoni, kas māca manu sirdi. Es biju mēģinājusi piepildīt savu dziļo bēdu ieleju ar lietām, aktivitātēm un pieredzi — kalpojot, mīlot, attīstot talantus. Tas viss bija labi, taču nepiepildīja manī tukšo plaisu. Tas nedziedināja mani tā, kā man tas bija nepieciešams.
Es sapratu, ka šādu mieru un piepildījumu var iemantot tikai caur mūsu Glābēju Jēzu Kristu. Jēzus mācīja: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6.) Vienīgi caur Viņu mēs rodam prieku un veseluma izjūtu, mieru un apmierinātību. Psalmi 16:11 ir teikts: „Tu darīji man zināmu dzīvības ceļu, Tu piepildi mani ar prieku Sava vaiga priekšā.”
Kā es mainījos
Mana dzīve nemainījās uzreiz. Mana sirds netika dziedināta uzreiz. Taču es zināju, kam man ir jāpievēršas, lai tas notiktu.
Manas lūgšanas mainījās. Es sāku lūgt, lai Debesu Tēvs palīdz man izveidot ciešākas attiecības ar manu Glābēju. Brīžos, kad man zuda drosme, es apzināti atgādināju sev, ka Jēzus Kristus ir man līdzās un ka Viņš man palīdzēs ar Viņa īstenotās Izpirkšanas spēka labvēlību. Savās Svēto Rakstu studijās es daudz vairāk pievērsos attiecību veidošanai ar Viņu. Tas prasīja laiku, taču es neatlaidīgi pievērsu savas emocijas, enerģiju un domas Jēzum Kristum.
To darot, smagnējā tumsa sāka izplēnēt. Ar katru dienu es radu arvien lielāku prieku mazos kalpošanas un mīlestības darbiņos. Gaisma un cerība izgaismoja manu ceļu un piepildīja tukšumu manā sirdī. Glābēja likšana pirmajā vietā piešķīra dziļāku jēgu un ļāva daudz priekpilnāk izbaudīt ikvienu manas dzīves aspektu, sākot ar kalpošanu līdz laika pavadīšanai ar ģimeni, ceļošanai un savu talantu attīstīšanai. Koncentrējoties uz Kristu, viss kļuva bagātīgāks.
Katra cilvēka ceļojums caur dzīves pārmaiņu periodiem ir unikāls. Taču risinājums mūsu bēdām ir atsaukšanās Kristus aicinājumam, kad Viņš saka: „Nā[ciet] pie Manis ar patiesu sirdi, un Es [jūs] dziedināšu.” (3. Nefija 18:32.) Vienīgi caur Viņu mēs radīsim patiesu dziedinājumu, mieru, mīlestību un prieku.
Autore dzīvo Jūtas štatā, ASV.