Kur man ir jābūt?

Vai jums jebkad ir bijušas tādas svētdienas, kad jūs vienkārši nejūtaties, ka būtu jāiet uz baznīcu? Man tā ir bijis, īpaši pēdējā laikā. Es nesen pārcēlos uz jaunu bīskapiju Keiptaunā, Dienvidāfrikā. Nav tā, ka cilvēki bīskapijā nebūtu jauki vai draudzīgi. Tie vienkārši nav mani draugi, kas bija mājās.

Pēc manas pirmās nedēļas bīskapijā es savā prātā nolēmu — no šodienas es apmeklēšu vienīgi Svētā Vakarēdiena sanāksmes. Nākamajā nedēļā es ierados ar nokavēšanos. Ieejot pa sanāksmju nama durvīm, mani sveicināja daži cilvēki, un es apsēdos. Sēžot es jutos, ka ļoti ilgojos pēc mājām. Viss, ko es vēlējos, bija mana bīskapija, draudzīgās sejas, ko es pazinu.

Tad piecēlās pirmā runātāja un sāka savu runu. Bija tā, it kā viņa runātu uz mani. Viņa runāja par vientulības sajūtu jaunā pilsētā, un es aptvēru, ka neesmu vienīgā. Tad otrais runātājs dalījās citā vēstījumā, kas man personīgi bija ļoti nozīmīgi. Neilgi pirms sanāksmes beigām piecēlās bīskaps un teica, cik ļoti viņš mīl katru no mums. Viņš teica, ka zina, ka ir cilvēki, kuri paļaujas uz viņu, ka viņš tos pārraudzīs un par tiem rūpēsies.

Kad es dziedāju noslēguma dziesmu, es zināju, ka es esmu tur, kur man ir jābūt. Tādu mieru es nebiju jutusi ilgi, un es zināju, ka tas nāca no Debesu Tēva. Viņš pazīst katru no mums un zina mūsu vajadzības. Viņš tajā dienā deva man to, ko man vajadzēja, un es zinu, ka, ja es turpināšu dzīvot pēc Viņa baušļiem, Viņš tā vienmēr darīs.