Atrodot savu ticību

Vairāku nākamo mēnešu laikā es sev atkārtoti uzdevu jautājumu: „Kam es ticu? Vēl svarīgāk — vai es ticu? Vai patiešām Dievs ir, un, ja ir, tad kāds Viņš ir? Vai es varu viņu iepazīt? Vai Viņš atbildēs uz manām lūgšanām? Vai man var būt tāda ticība kā maniem Pēdējo dienu svēto draugiem?”

Nav tā, ka man nebūtu bijis iespējams pārdomāt šos jautājumus agrāk; daži no maniem labākajiem draugiem bija PDS. Šīs draudzības atveda mani līdz BJU apmeklēšanai. Taču gandrīz katru reizi es atraidīju viņu centienus dalīties evaņģēlijā. Tajās dažās reizēs, kad man iznāca satikties ar misionāriem, es neklausījos ar atvērtu prātu.

Es biju pārāk nobijies no nepieciešamajām pārmaiņām, pārmaiņām, kas varētu mani sociāli un emocionāli izolēt no manas ģimenes. Es negribēju ticēt, ka man nav bijusi taisnība vai ka manas tradīcijas bija nepareizas. Es neticēju, ka es varētu saņemt atklāsmes no Dieva, nedz arī, ka kāds cits tās varētu saņemt. Tas šķita absurdi, neloģiski un pat savādi, ka Dievs parādītos zēnam Džozefam Smitam, ka Viņš atklātu jaunus Svētos Rakstus un ka tikai viena ticība ir saņēmusi dievišķo vadību, lai nodibinātu patieso Baznīcu.

Ironiski, bet es apšaubīju visu reliģiju, ieskaitot manējo, patiesumu. Lai arī mana sirds bija mīlestības pilna pret ģimeni un draugiem, sirds, kas ilgojās pēc atbildēm, tomēr attiecībā pret Svētā Gara čukstiem, mana sirds bija kā no akmens.

Pēc sava pirmā kursa es atgriezos mājās Kentuki, lai turpinātu savu izglītību. Mani Pēdējo dienu svētie draugi drīz devās kalpot misijās, un viņu prombūtnes laikā es jutos gaužām vientuļš. Es gribēju kaut man būtu nedaudz no tās pārliecības, kas iedvesmoja viņus ziedot divus gadus no savas dzīves. Tajā pat laikā mani nepārtraukti uztrauca tas, ka man nav atbildes uz Meta jautājumu. Es vēlējos pats zināt patiesības. Beidzot, pēc daudzām manu draugu uzmudinājuma vēstulēm tikties ar misionāriem es pārvarēju savas bailes un pieņēmu izaicinājumu.

Tomēr es biju atturīgs attiecībā uz domu, ka dažādi evaņģēlija principi bija savstarpēji saistīti vienā veselā. Misionāri ticēja, ka viņu vēstījums savā veselumā bija vai nu viss patiess, vai arī viss nepatiess, ja reiz es ieguvu liecību par vienu principu, es dabīgi varētu pieņemt visas viņu mācības.

Es viņiem neticēju. Es domāju, ka ir pieņemams atlasīt un izvēlēties to, kam es gribētu ticēt no sava veida garīgā un mācības variantu kompleksa.¹ Tajā pat laikā mans loģiskais saprāts pieprasīja empīriskas pieredzes kā pierādījumus, nevis uz ticību balstītu sarunu.

Diemžēl mana loģika darīja mani nelaimīgu un neapmierinātu. Visi filozofiskie argumenti, ko es apskatīju, bija pretrunīgas pesimistiskas idejas, kas nenodrošināja ar īstām atbildēm. Es vēlējos kaut ko vairāk, kaut ko, kas iedarbotos uz manu sirdi tādā veidā, kā mani draugi un misionāri aprakstīja, kā Svētais Gars darbojas ar viņiem. Es piedalījos misionāru pārrunās, cerot, ka es varētu uzzināt, ka tas, ko viņi teica, ir patiess, vai vismaz iegūt kaut kādu apmierinājumu, uzzinot, ka tas nav patiess.

Misionāri bija pacietīgi, tomēr izturēti. Vairāku mēnešu gaitā viņi mācīja man daudzas pārrunas un neskaitāmas reizes aicināja mani kristīties, bet es vienmēr teicu nē. Es gaidīju kādu acīmredzamu un brīnumainu notikumu, kas man dotu liecību, pirms es piekrītu pieņemt viņu uzaicinājumu. Es nesaņēmu tādu liecību, tādēļ es turpināju atteikties no viņu uzaicinājumiem.

Kādu dienu elderi lasīja nodaļu no Mormona Grāmatas: „Tādēļ neapstrīdiet tāpēc, ka jūs neredzat, jo jūs nesaņemsit liecību, līdz jūsu ticība nebūs pārbaudīta” (Etera 12:6). Tad viņi sacīja: „Džoš, katru reizi, kad mēs uzaicinām tevi kristīties, tu saki nē. Viss, kas tev ir jādara, ir jāsaka jā, un tad Svētais Gars tev to apstiprinās.”

Citiem vārdiem, es vēl nebiju saņēmis liecību tāpēc, ka es vēl neesmu pārbaudījis savu ticību. Es nebiju darījis neko citu, kā tikai lūdzis, ticot, ka es saņemšu bez cenšanās (skat. M&D 9:7). Es veiksmīgi biju nobloķējis Gara iespēju man liecināt, jo es nevēlējos spert nākamo soli. Ko man vajadzēja darīt — ar ticību doties nezināmajā, pirms atspīdēs gaisma. Apstiprinošā liecība nāks pēc tam, kad es būšu pārbaudījis savu ticību, nevis pirms tam.²

Mana pirmā doma bija, ka misionāri manipulē ar mani, lai piedabūtu mani kristīties. Tad man likās, ka tajā brīdī, kad es atbildēju ar nē uzaicinājumam kristīties, kaut kas viegls pameta manu sirdi. Tā bija klusa, maiga un stipra miera sajūta, kas lika man sekot misionāru padomam, bet es neapzinājos tās klātbūtni līdz brīdim, kamēr tā mani pameta, atstājot mani apjukušu, nelaimīgu un bēdīgu.

Es gribēju saprast, vai šī vieglā sajūta varētu būt tas, ka Svētais Gars mani pamet, un vai mana apjukuma iemesls varētu būt mana paša cietā sirds, kas Viņu atstūma. Neredzot jebkādu citu variantu, es nolēmu izmēģināt misionāru izaicinājumu. Es piekritīšu nenovēršamajam uzaicinājumam, un tad, ja es jutīšu Svēto Garu, kā viņi man apsolīja, es iešu kristīties. Tomēr, ja es nejutīšu Svēto Garu, es biju gatavs teikt misionāriem, ka es tikai pajokoju.

Nākamajā mūsu tikšanās vakarā mēs skatījāmies jaunu Baznīcas video filmu „Pazudušais dēls.” Telpā bija īpaša sajūta; misionāri bija acīmredzami aizkustināti, asaras sariesušās viņu acīs.

Kad beidzās filma, mēs lasījām vairākus pantus no Svētajiem Rakstiem. Beidzot Elders Kričfīlds pagriezās pret mani un jautāja: „Džoš, vai tu kristīsies sestdien, 10. novembrī, pulksten četros pēcpusdienā?”

Es vilcinājos un tad atbildēju: „Jā.”

Svētais Gars deva man tādu kā elektrizētu Savas klātbūtnes triecienu, ka spalvas uz manām rokām sacēlās un es gandrīz vai raudāju. Nebija ne mazāko šaubu, ka tumsībā bija iespīdējusi gaisma. Es biju pārbaudījis savu ticību, un es nešaubīgi zināju, ka man ir jākristās.

Es biju ieguvis liecību par vienas ticības sēklas labumu, bet man vēl bija jāredz, kā tā aug, lai nestu augļus (skat. Almas 32:35–36), un man vēl bija jāsaņem apstiprinošas liecības par citiem evaņģēlija principiem. Manas ticības pārbaude vēl nebija beigusies.

Neilgi pēc tam, kad tiku kristīts un konfirmēts, manā prātā iezagās šaubas. Es izjutu konfliktu starp to ļoti personīgo pieredzi, ko saņēmu, kad es nolēmu kristīties, un manu veco loģisko domāšanu, kas nepieņēma zināšanas, kas balstās uz ticību.

Drīz mani atkal pārņēma apjukuma un rūpju sajūtas, un es nezināju, kam ticēt. Tomēr es biju pieņēmis lēmumu, un es nolēmu palikt aktīvs Baznīcā un pielietot tos principus, kas man tika mācīti, līdz manas ticības pārbaudījumi atrisinās manu konfliktu vienā vai otrā veidā.

Tas Kungs manos pārbaudījumos nepameta mani vienu. Man tika dots aicinājums kalpot kopā ar misionāriem, un, kad mēs katru nedēļu devāmies pievērst cilvēkus ticībai, misionāri turpināja mani mācīt. Mani mājskolotāji bija uzticami. Mans mājskološanas partneris bija iedvesmojošs un konsekvents. Daudzi draudzes locekļi nodibināja draudzību ar mani, iesaistot mani savā dzīvē, ielūdzot mani savās mājās uz vakariņām un ģimenes mājvakariem. Viņi lūdza ar un par mani. Bīskaps un viņa ģimene rūpējās par mani un uzmundrināja mani. Es varēju sajust viņu siržu godīgos nolūkus, un tas stiprināja manu lēmumu.

Kādu dienu, dažus mēnešus vēlāk, es sapratu, ka katru reizi, kad es lasīju Mormona Grāmatu, es sajutu liegu, pazīstamu miera sajūtu, līdzīgu tai, ko es jutu pārrunu laikā un kad mani aicināja kristīties. Pēkšņi pār mani nāca apgaismība — tas bija Svētais Gars. Kamēr es domāju , vārdi — „Ja šis ir Svētais Gars, tad šai grāmatai ir jābūt patiesai” — tā liegā sajūta manā sirdī uzbrieda, un mana ticība pārvērtās par garīgām zināšanām par šo principu.

Kad mana sirds turpināja kļūt arvien vairāk salauzta un mans gars vairāk nožēlas pilns (skat. Etera 4:15), sekoja citas apstiprinošas pieredzes. Ar laiku manas šaubas tika aizstātas ar pārliecību. Es zināju, ka Dievs dzīvo, ka Jēzus ir Kristus, ka Džozefs Smits ir Dieva pravietis, nevis, pateicoties sava paša gudrībai, nedz arī citu pārliecināšanai, bet ar nenoliedzamo Svētā Gara klātbūtni, runājošu uz manu garu. Priekšraksts pēc priekšraksta tika atvērti manam prātam (skat. 2. Nefija 28:30). Līdz ar šīm apstiprinošām pieredzēm, balstītām citai uz citu, mana sapratne par evaņģēliju paplašinājās, un garīgā izpratne nāca daudz ātrāk. Katrai pieredzei bija nepieciešama uzcītība, vēlēšanās klausīties un sekot, un vēlēšanās ļauties Svētā Gara mudinājumiem (skat. Mosijas 3:19).

Šodien es varu teikt, ka evaņģēlijs ir patiess, jo es pats to esmu uzzinājis. Reiz evaņģēlijs šķita savāds un neloģisks; tagad tas man ir pazīstams un brīnišķīgs. Evaņģēlija principi patiešām visi ir saistīti vienā lielā kopumā. Pat ar nosacīti ierobežotām mācības zināšanām es kā misionārs varu liecināt par šīm patiesībām. Līdz ar manām zināšanām par mācību paplašināšanos, palielinās arī mana liecība.

Mana kopējā liecība par dažādiem principiem darbojas kā rūpīgi izkalts un pastāvīgi papildināts vairogs pret postu. Tas spēcina mani caur tiem izaicinājumiem, ko es piedzīvoju, it īpaši nelabā pūliņiem sēt šaubu sēklas attiecībā uz lietām, par kurām es jau esmu saņēmis atbildes (skat. M&D 6:22–23). Kad es jūtos vājš, kad rodas šaubas, kad sāpes ieilgst, es pielietoju to pašu paraugu, kas man deva rezultātus pašā pirmajā reizē, kad es saņēmu liecību: es pārdomāju katru liecību veidojošu pieredzi, ko esmu saņēmis, es palielinu savus pūliņus, dzīvot pēc man mācītiem principiem, un es pievēršu uzmanību, kad Svētais Gars man no jauna apliecina manu ticību.

Evaņģēlijs ir patiess, pilnīgi viss, un tas ir atvērts visiem, kas grib savā sirds pazemībā izmēģināt savu ticību, sperot ticības soli tumsā. Glābēja gaisma ir tur, tikai tā ir paslēpta mūsu negribēšanas dēļ to atrast. Mūs dzīvē var būt tumši laiki, kad mūsu liecības tiek izaicinātas. Es atklāju, ka Glābēja gaisma mūs gaida, kad mēs vēlamies Viņu meklēt, un tā gaisma, ja mēs to turpinām meklēt, vada mūs līdz pievēršanai.