Mans brīnumainais sapnis

Ceļu satiksmes negadījumā pirms daudziem gadiem es guvu daudzus ievainojumus, vissliktākais no tiem bija iemesls tam, ka es trīs mēnešus biju komā. Priesterības svētības kopā ar manas ģimenes atbalstu deva man iespēju piedzīvot to, ko viens no maniem ārstiem nosauca par „brīnumaino atveseļošanos”.

Taču manas galvas traumas pavājināja manu īslaicīgo atmiņu, un es vairāk nevaru atcerēties savus sapņus. Bieži es pamostos un nodomāju: „Ak, es sapņoju”, bet tajā brīdī sapnis izslīd no mana prāta uz visiem laikiem.

Septiņpadsmit gadus pēc tā nelaimes gadījuma mani aicināja kalpot par bīskapu. Bīskapības padomes sapulces laikā Sākumskolas prezidente ierosināja dot aicinājumu kādam pārim, lai mācītu CTR klasi. Mēs ar padomniekiem ātri apmainījāmies ar pārsteigtiem skatieniem.

Māsa apmeklēja baznīcu neregulāri, bet viņas vīrs baznīcu nebija apmeklējis gadiem. Tomēr mums šķita, ka viņiem jādod iespēja padomāt par aicinājumu.

Vakarā, pirms es runāju ar pāri, man bija ļoti dzīvs sapnis. Nākamajā rītā es pamodos un atcerējos to pilnībā. Tas viss bija par to, ko man vajadzētu teikt intervijas laikā, lai viņi pieņemtu aicinājumu kalpot. Es biju šokēts, ka atcerējos savu pirmo sapni pēdējo 17 gadu laikā, bet visvairāk par to, kā sapņa saturs mani satrauca un iedvesa manī optimismu.

Tajā vakarā mans padomnieks atbrauca man pakaļ. Kad mēs braucām uz tikšanos, viņš teica: „Bīskap, es vēlos, lai tu būtu tas, kurš runā.” Es atceros, ka es pašapzinīgi smaidīju, jo es jutu, ka Tas Kungs ir izplānojis manu runāšanu manā vietā.

Intervijas laikā es precīzi atkārtoju sapni un pāris pieņēma aicinājumu. Kad mēs vakarā devāmies mājās, mans padomnieks sacīja: „Man ir tāda sajūta, it kā tikko mani būtu mācījis pieredzējis skolotājs.” Es atkal smaidīju, jo es zināju, ka tā ir taisnība — abus mūs bija mācījis Skolotājs.

Vīrs ar sievu pildīja savus Sākumskolas pienākumus ar aizrautību, un viņi abi kļuva aktīvi bīskapijā. Pāris gadus vēlāk viņi tika saistīti templī.

Līdz pat šai dienai tas īpašais sapnis ir vienīgais, ko es esmu atcerējies pēdējo 28 gadu laikā. Es esmu pārliecināts, ka Debesu Tēvs zināja, ka tas laiks bija vislabākais pārim. Tādējādi Viņš iedvesmoja Sākumskolas prezidenti un uz vienu nakti svētīja manu bojāto atmiņu, lai tā darbotos nevainojami. Un atkal es saprotu, ka Tas Kungs stāv šīs Baznīcas priekšgalā un ka „Tā Kunga mūžīgie nodomi ritēs, līdz visi Viņa solījumi tiks piepildīti” (Mormona 8:22).