Aborts — uzbrukums neaizsargātajiem

Būdami ar šādu izpratni un cieņu pret dzīvību, mēs apraudam dzīvību zaudēšanu, kas notiek kara laikā. Skaitļi ir šausminoši. Pirmajā Pasaules karā bija vairāk par 8 miljoniem bojāgājušo. Otrajā Pasaules karā nomira vairāk par 22 miljoniem militārpersonu.² Kopā šie divi kari, kas ilga 14 gadus, maksāja vismaz 30 miljonu karavīru dzīvības visā pasaulē. Šis skaitlis neiekļauj miljoniem civilpersonu dzīvību.

Šie skaitļi tomēr ir nelieli, salīdzinot ar citu karu, kas prasa vairāk dzīvību katru gadu nekā Pirmais un Otrais Pasaules karš kopā. Ziņojumi visā pasaulē norāda, ka katru gadu tiek veikti vairāk nekā 40 miljoni abortu.³

Šis karš, ko sauc par abortu, ir karš pret neaizsargātajiem un tiem, kas ir bez balss tiesībām. Tas ir karš pret nedzimušajiem. Šis karš tiek vests visā pasaulē. Ironiski, bet civilizētas sabiedrības, kas vispār aizsargā cilvēka dzīvību, tagad ir izdevušas likumus, kas atļauj šo darbību.

Mums tas ir ļoti svarīgi, jo Tas Kungs ir atkārtoti paziņojis šo dievišķo pavēli: „Tev nebūs nogalināt.”⁴ Tad Viņš piebilda: „Nedz darīt ko līdzīgu tam.”⁵ Pat pirms evaņģēlija pilnība bija atjaunota, izglītoti cilvēki saprata cilvēka dzīvības svētumu. Džons Kalvins, sešpadsmitā gadsimta reformators, rakstīja: „Ja tas šķiet šausmīgāk nogalināt cilvēku viņa paša mājās nekā uz lauka, … tad noteikti būtu jāuzskata par lielāku nežēlību iznīcināt embriju dzemdē, pirms tas ir iznācis gaismā.”⁶

Cilvēku izveidoti noteikumi tagad ir legalizējuši to, ko Dievs ir aizliedzis no laika pirmsākumiem! Cilvēku prātošana ir izkropļojusi un pārveidojusi absolūto patiesību īsos un āķīgos saukļos, kas veicina darbību, kas ir pilnīgi nepareiza.

Rūpes par mātes veselību ir ļoti svarīgas. Taču gadījumi, kad nepieciešams apturēt grūtniecību, lai glābtu mātes dzīvību, ir ļoti reti, īpaši tādās vietās, kur ir pieejama mūsdienīga medicīniskā aprūpe. Vēl īpašas rūpes rada grūtniecības, kas iestājušās izvarošanas vai asinsgrēka gadījumos. Šo traģēdiju sarežģī tas, ka nevainīgas sievietes izvēles brīvība ir tikusi liegta. Šajos gadījumos aborts dažreiz tiek uzskatīts par labu ideju, lai pasargātu mātes fizisko un garīgo veselību. Aborti saistībā ar šiem iemesliem arī ir retums.

Daži aizstāv aborta veikšanu aiz bailēm, ka bērnam var būt nopietni veselības traucējumi piedzimstot. Protams, ka zināmu inficējošu un toksisko vielu kaitīgā ietekme grūtniecības pirmajos trīs mēnešos ir reāla, bet ir jābūt piesardzīgiem, apsverot grūtniecības pārtraukšanu. Dzīvība ir liela vērtība visiem, ieskaitot tos, kas piedzimst ar invaliditāti. Turklāt iznākums var nebūt tik nopietns, kā tika pieņemts.

Es labi atceros vienu pāri, kas izturēja šādu atgadījumu. Sievietei toreiz bija tikai 21 gads — viņa bija skaista un uzticīga sieva. Savas grūtniecības pirmajos trīs mēnešos viņa saslima ar masaliņām. Tika ieteikts veikt abortu, jo augošā bērna veselība gandrīz noteikti bija traucēta. Daži viņas ģimenes locekļi ar mīlošām bažām radīja papildus spriegumu, uzstājot, ka jātiek veiktam abortam. Būdami uzticīgi, pāris griezās pie sava bīskapa. Viņš aizsūtīja tos pie viņu staba prezidenta, kas, uzklausījis viņu problēmas, ieteica viņiem nepārtraukt šī bērniņa dzīvību, lai arī bērniņam, iespējams, būs sarežģījumi. Viņš citēja šos Svēto Rakstu pantus:

„Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību,

„bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”⁷

Viņi izvēlējās paklausīt padomam un atļāva savam bērniņam piedzimt — skaistai mazai meitenītei, visādā ziņā normālai, izņemot pilnīgu dzirdes zudumu. Pēc viņu meitiņas novērtējuma nedzirdīgo skolā vecākiem tika pateikts, ka šim bērnam ir ģēnija intelekts. Viņa apmeklēja labi pazīstamu universitāti, saņemot stipendiju. Tagad, pēc aptuveni 40 gadiem, viņa bauda brīnišķīgu dzīvi.

Noliegt kāda cilvēka dzīvību iespējama fiziska trūkuma dēļ ir ļoti nopietna lieta. Politika, kas ir balstīta uz šādu loģiku, noteiktu, ka tie, kas jau dzīvo ar šādiem trūkumiem, līdzīgi būtu jāiznīcina. Vēl viens solis šādas traģiskas domāšanas virzienā novestu pie secinājuma, ka tie, kas ir vai nu slimi, vai par apgrūtinājumu, arī būtu jālikvidē. Šāds godbijības trūkums pret dzīvību būtu pilnīgi neiedomājams!

Salīdzinoši maz abortu tiek izdarīti šo īpašo gadījumu dēļ, kurus es pieminēju.⁸ Lielākā daļa abortu tiek izdarīti pēc pieprasījuma, lai pārtrauktu nevēlamas grūtniecības. Šie aborti ir vienkārši dzimstības kontroles veids.

Aborti, kas izdarīti pēc personīgas izvēles, ir legalizēti daudzās valstīs, balstoties uz ideju, ka sievietei ir brīvība izvēlēties, ko viņa darīs ar savas pašas bērnu. Zināmā mērā tas ir pareizi attiecībā uz katru no mums, vīrieti vai sievieti. Mēs varam brīvi domāt. Mēs varam brīvi plānot. Un mēs varam brīvi rīkoties. Bet, kad darbība ir tikusi izdarīta, mēs nekad neesam brīvi no sekām.

Lai skaidrāk saprastu šo jēdzienu, mēs varam mācīties no astronauta. Jebkurā brīdī, atlases vai sagatavošanās laikā, viņš vai viņa var brīvi izstāties no programmas. Bet, līdzko kosmosa kuģis ir pacēlies, astronauts ir saistīts ar savas iepriekšējās izvēles sekām, lai veiktu ceļojumu.

Tāpat ir cilvēkiem, kas izvēlas sākt ceļojumu, kas ved uz kļūšanu par vecākiem. Viņiem ir izvēles brīvība — uzsākt vai neuzsākt šo ceļu. Kad sieviete paliek stāvoklī, tad izvēle jau ir izdarīta.

Jā, sieviete var brīvi izvēlēties, ko viņa darīs ar savu ķermeni. Vai nu viņas izvēle ved uz astronauta misijas veikšanu, vai bērniņa dzemdēšanu, viņas izvēle uzsākt ceļojumu saista viņu ar veiktās izvēles sekām. Viņa nevar „atcelt izvēli”.

Kad tiek veiktas diskusijas par abortu, „individuālā izvēles brīvība” tiek piesaukta kā kāda augstākā vērtība. Tas var būt pareizi tikai tādā gadījumā, ja tikai viena persona ir bijusi iesaistīta. Jebkuras vienas personas tiesības nepieļauj, lai citas personas tiesības tiktu pārkāptas. Laulībā vai ārpus tās aborts nav tikai individuāla lieta. Augošā bērniņa dzīvības pārtraukšana iesaista divus cilvēkus ar atsevišķiem ķermeņiem, smadzenēm un sirdīm. Sievietes izvēle attiecībā uz viņas pašas ķermeni neiekļauj tiesības atņemt viņas bērniņam dzīvību — un tās izvēles, ko viņas bērns izdarītu sava mūža laikā.

Kā Pēdējo Dienu svētajiem mums ir jāaizstāv izvēle — pareiza izvēle — nevis vienkārši izvēle kā metode.⁹

Gandrīz visi likumi, kas attiecas uz abortu, ņem vērā grūtniecības ilgumu. Cilvēka prāts ir uzdrošinājies noteikt, kad sākas „nozīmīga dzīvība”. Savu studiju laikā, lai kļūtu par ārstu, es esmu mācījies, ka jauna dzīvība sākas, kad divas īpašas šūnas savienojas, lai kļūtu par vienu šūnu, atnesot kopā 23 hromosomas no tēva un 23 no mātes. Šīs hromosomas satur tūkstošiem gēnu. Brīnumainā procesā, kas iekļauj ģenētiskās kodēšanas kombināciju, ar kuru tiek izveidotas visas galvenās nedzimušās personas rakstura iezīmes, tiek izveidota jauna DNS ķēde. Nepārtrauktā augšana pārvēršas jaunā cilvēkā. Aptuveni 22 dienas pēc šo divu šūnu savienošanās sāk pukstēt maza sirds. Pēc 26 dienām sākas asinsrite.¹⁰ Noteikt, izdodot likumu, kad augošo dzīvību var uzskatīt par „nozīmīgu”, ir pašpaļāvīgi un gluži patvaļīgi, pēc manām domām.

Valdības organizācijas ir legalizējušas abortu, neņemot vērā Dievu un Viņa baušļus. Svētie Raksti atkārtoti paziņo, ka tautām veiksies tikai tad, ja viņi paklausīs Dieva baušļiem.¹¹ Atsevišķiem cilvēkiem veiksies tikai tad, kad viņi staigās ticībā un paklausībā Dievam, kas teica:

„Es, Tas Kungs, … izveidoju zemi, Savu roku darbu, un visas lietas tanīs ir Manas.

Un tas ir Mans nolūks apgādāt… .

Bet tam ir jātiek darītam Manā paša veidā… .

Jo zeme ir pilna, tur ir pietiekami un papilnam.”¹²

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir neatlaidīgi pretojusies aborta veikšanai. Vairāk kā pirms gadsimta Augstākais prezidijs rakstīja: „Mēs atkal izmantojam izdevību, lai brīdinātu Pēdējo Dienu svētos pret … embriju un mazbērnu nogalināšanu.”¹³

Agri savas prezidentūras laikā prezidents Spensers V. Kimbals (1895–1985) teica: „Mēs esam atkārtoti apstiprinājuši Baznīcas nostāju, nemainīgi nostājoties pret visiem abortiem, izņemot divus ļoti retus gadījumus: kad grūtniecība iestājusies vardarbīgas izvarošanas gadījumā un kad kompetents medicīnisks slēdziens norāda, ka mātes veselība var tikt nopietni apdraudēta.”¹⁴ Pašreizējā nostāja tagad iekļauj vēl divus izņēmuma gadījumus — asinsgrēku un, ja bērns nevar izdzīvot pēc dzemdībām, kā to noteicis kompetents medicīnisks slēdziens. Pat šie izņēmuma gadījumi neattaisno abortu automātiski. Tam „jātiek apsvērtam tikai pēc tam, kad atbildīgās personas ir konsultējušās ar saviem bīskapiem un saņēmušas dievišķu apstiprinājumu caur lūgšanu.”¹⁵

Kāpēc iznīcināt dzīvību, kas varētu atnest lielu prieku citiem? Pastāv labāki veidi, kā rīkoties ar nevēlamu grūtniecību. Kad dzīvība tiek radīta grēcīgas uzvedības rezultātā, labākais veids, kā sākt personīgo grēku nožēlošanu, ir saglabājot tā bērna dzīvību. Vēl viena nopietna grēka pievienošana jau izdarītam grēkam vienīgi palielina ciešanas. Adoptācija ir brīnišķīga alternatīva abortam. Gan bērns, gan vecāki, kas adoptē bērnu, var tikt bagātīgi svētīti, adoptējot to bērnu tādās mājās, kur bērns tiks audzināts ar mīlestību un kur evaņģēlija svētības būs pieejamas.

Vai ir kādas cerības cilvēkam, kas ir piedalījies aborta veikšanā? Vai ir kādas cerības tiem, kas ir grēkojuši šādā veidā un kas tagad cieš lielas bēdas? Atbilde ir jā! „Saskaņā ar to, kas mums ir atklāts, cilvēks var nožēlot un saņemt piedošanu par aborta grēku.”¹⁶ Mēs zinām, ka Tas Kungs palīdzēs visiem, kas patiesi nožēlo grēkus.¹⁷

Dzīvība ir dārga! Neviens nevar apmīļot nevainīgu zīdaini, ieskatīties tā skaistajās acīs, sajust mazos pirkstiņus un noskūpstīt tā bērniņa vaigu, nesajūtot dziļāku godbijību pret dzīvību un pret mūsu Radītāju. Dzīvība nāk no dzīvības. Tā nav nejaušība. Tā ir dāvana no Dieva. Viņš nesūta nevainīgu dzīvību, lai tā tiktu iznīcināta. Viņš to ir devis, un tikai Viņš viens to var dabiski paņemt.¹⁸ Es liecinu, ka dzīvība ir mūžīga un ka Viņš ir mūžīgs.