Rosmes pilns mācīties

Rasels savus divus zīmuļus un piezīmju bloku uzmanīgi ielika savā skolas somā. Viņš saķemmēja savus matus un pārliecinājās, vai viņa drēbes izskatās labi. Pēc atvadu apskāviena mammai viņš skrēja uz autobusa pieturu. Viņam bija sajūta, ka viņš var uzsprāgt, ja autobuss drīz neatnāktu. Viņš ar nepacietību gaidīja, lai pirmo reizi dotos uz skolu.

Katru gadu Rasels bija vērojis savus vacākos brāļus un māsas, dodamies uz autobusa pieturu, kur viņi iekāpa autobusā, lai dotos uz skolu. Viņš vēlējās braukt kopā ar viņiem autobusā. Pat vairāk, viņš vēlējās mācīties to, ko mācījās viņi. Viņš vēlējās iemācīties vairāk par dinozauriem. Viņš vēlējās zināt, kā darbojas vilcieni. Viņš vēlējās iemācīties lasīt. Viņš vienkārši zināja, ka viņam patiks mācīties skolā.

Rasela skolotāja, Vilsones kundze, smaidīja, kad viņš ienāca klasē. Viņa parādīja Raselam, kur atrodas viņa sols. Viņa arī parādīja viņam, kur pakarināt skolas somu.

“Varbūt vispirms mēs mācīsimies par dinozauriem,” Rasels domāja.

“Laipni aicināti skolā,” Vilsones kundze teica. “Mēs iepazīstināsim ar sevi un pastāstīsim kaut ko par sevi.”

Rasels sarauca pieri. “Nu, mums vajadzētu iepazīt citam citu,” viņš nodomāja. “Varbūt par dinozauriem mēs mācīsimies pēc tam.”

Kad pienāca Rasela kārta iepazīstinār ar sevi, viņš teica: “Es esmu Rasels. Es ar nepacietību gaidu, lai iemācītos visu — it īpaši par vilcieniem un dinozauriem.”

“Tas ir lieliski, Rasel,” teica Vilsones kundze. Rasels smaidīja. Viņš bija pārliecināts, ka drīz viņi mācīsies par vilcieniem un dinozauriem.

Bet viņi to nedarīja. Viņi ēda un tad spēlējās ar klučiem, kuri bija apļu, trīstūru un kvadrātu formā.

“ Vilsones kundze, kad mēs mācīsimies par dinozauriem un vilcieniem?” Rasels jautāja.

“Ne tagad, Rasel,” viņa teica. “Tagad ir laiks lasīt stāstu.”

“Vai tas ir par dinozauriem?”

“Nē, Rasel.”

Pēc stāsta viņi mācījās alfabētu. Tad bija laiks doties mājās.

Rasels bija dusmīgs.

Viņš ar sarauktu pieri skatījās ārā pa autobusa logu. No autobusa pieturas viņš skrēja uz mājām, kur iebrāzās iekšā pa parādes durvīm. Viņš ieskrēja savā istabā un paslēpa seju segā.

Mamma ienāca un uzlika savu roku uz Rasela galvas. “Kāda bija tava pirmā diena?” viņa jautāja.

“Briesmīga. Es nekad neko neiemācīšos, un es tur atpakaļ neatgriezīšos. Spēles ar klučiem un stāstu lasīšana bija viss, ko mēs šodien darījām.

“Nu, Rasel, tā ir tikai tava pirmā diena,” mamma teica.

Rasels apsēdās un paskatījās uz mammu. “Es gribu mācīties par dinozauriem un vilcieniem, un lasīšanu — tagad.”

Mamma apsēdās blakus Raselam uz gultas. “Tu nevari uzreiz visu iemācīties. Mācīšanās prasa laiku. Un, jo vairāk tu iemācīsies tagad, jo vairāk tu spēsi iemācīties vēlāk.”

“Ko tu ar to domā?” Rasels jautāja.

“Nu, tev ir jāiemācās alfabēts, pirms tu varēsi lasīt. Un tev vajag iemācīties lasīt, pirms tu varēsi lasīt par to, kas tevi interesē,” viņa teica.

Rasels par to padomāja. Varbūt ir citas lietas, par ko mācīties, ne tikai par dinozauriem un vilcieniem. “Nu, es laikam mēģināšu rīt iet uz skolu,” viņš teica.

Mamma viņam uzsmaidīja.

“Bet, mammu, vai tu domā, mēs varētu dabūt no bibliotēkas grāmatu par dinozauriem?”

“Es noteikti domāju, ka mēs to varam izdarīt.”