Mācīšanās un Pēdējo Dienu svētie

„[Mūsu] reliģija … iesaka mums cītīgi meklēt zināšanas,” mācīja prezidents Brigams Jangs (1801–77). „Nepastāv citu cilvēku, kas dedzīgāk vēlētos redzēt, dzirdēt, mācīties un saprast patiesību.”²

Mūsu meklējumiem pēc patiesības jābūt tik pat plašiem, cik plašas ir nodarbošanās mūsu dzīvē, un tik dziļiem, cik to atļauj mūsu apstākļi. Izglītotam Pēdējo Dienu svētajam ir jācenšas izprast svarīgās ar reliģiju, materiālismu, sabiedrību un politiku saistītās problēmas. Jo vairāk mums būs zināšanu par debesu likumiem un zemes lietām, jo lielāku ietekmi uz labu mēs varēsim atstāt uz saviem apkārtējiem un jo pasargātāki mēs būsim no piedauzīgās un ļaunās ietekmes, kas varētu mūs samulsināt un iznīcināt.

Mūsu patiesības meklējumos mums ir jālūdz palīdzība no mūsu mīlošā Debesu Tēva. Viņa Gars var mūs vadīt un stiprināt mūsu centienus mācīties, un palielināt mūsu spējas uztvert patiesību. Šī mācīšanās ar Garu neaprobežojas tikai ar mācību nodarbībām vai gatavošanos skolas eksāmeniem. Tas attiecas uz visu, ko mēs darām šajā dzīvē un uz katru vietu, kur mēs to darām — mājās, darbā vai baznīcā.

Tiecoties saņemt un izmantot Gara vadību pasaulē, kuru vada šodienas tendences un problēmas, mēs saskaramies ar bieži vien kļūdainu un mazsvarīgu informāciju, ko mums piegādā modernā tehnoloģija. Mēs riskējam kļūt par, ko kāds novērotājs nosauca, „pankūku ļaudīm” — plaši izplestiem un plāniem, ja esam nonākuši kontaktā ar to plašo tīklu informāciju, kas ir pieejama, tikai nospiežot vienu pogu.”³

Mūs bombardē arī populāro sarunu pārraižu vadītāji, televīzijas psihologi, modes žurnāli un mediju komentētāji, kuru greizās vērtības un apšaubāmā pieredze var vadīt mūsu domas un iespaidot mūsu uzvedību.Piemēram, prezidents Spensers V. Kimbals (1895–1985) sacīja: „Pasaulē nekad nav bijis tāds laiks, kad [sieviešu un vīriešu] lomas ir bijušas vēl vairāk sajauktas.”⁴

Šajā gadījumā apmulsums, neskaidrība, mazdūšība vai šaubas var sākt grauzt mūsu ticību un aizvest mūs prom no Glābēja un Viņa valstības celšanas uz zemes. Ja mēs koncentrējam savus lēmumus uz pasaulīgām tendencēm un virzieniem, mēs tiksim „pateicoties cilvēku viltībai, viņu viltīgās rīcības piekrāpti, svaidīti šurp un turp, padodamies katram mācības vējam” (Efeziešiem 4:14).

Jēzus Kristus Pēdējo Dienu Svēto Baznīca, vispārējo domu neiespaidota, māca principus. Starpība ir milzīga. Virzieni, mode un populārā ideoloģija ir īslaicīga un ātri gaistoša. Principi ir kā enkuri drošībai, virzienam un patiesībai. Ja mēs nostiprinām savus ideālus un virzienus uz mācību un principiem, tādiem kā ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, un sekošana praviešiem, mums būs pilnīgi drošs, nemainīgs ceļvedis lēmumu pieņemšanai mūsu dzīvē.⁵

Mums nav jābaidās. Prezidents Henrijs B. Airings, pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā, mācīja: „Tas Kungs zina gan to, kas Viņam būs nepieciešams, lai tu darītu, gan to, ko tev būs nepieciešams zināt.” Viņš ir laipns, un Viņš ir visu zinošs. Tādejādi jūs varat būt drošs, ka Viņš būs sagatavojis iespējas, lai jūs varētu iegūt tās zināšanas, kas jums būs nepieciešamas kalpošanai. Jūs pilnībā neatpazīsit šīs iespējas. … Bet, kad garīgās lietas jūs liekat pirmajā vietā savā dzīvē, jūs tiksit svētīti sajust, ka tiekat vadīts uz noteiktām zināšanām, un jūs tiksit motivēts strādāt vēl cītīgāk.”⁶

Mūsu centieniem mācīties jābūt saistītiem ar paša cienīgumu, lai mēs spētu saņemt Svētā Gara vadību. Mums ir jāizvairās no seksuālās nešķīstības, pornogrāfijas un kaitīgiem ieradumiem, kā arī negatīvām jūtām pret citiem vai sevi pašu. Grēks aizdzen Tā Kunga Garu, un, kad tas notiek, tas īpašais Svētā Gara apgaismojums ir prom, un mācīšanās lampa knapi mirgo.

Mūsdienu atklāsmē mums ir dots solījums, ja mūsu skats būs vērsts tikai uz Dieva godību, kas ietver sevī arī personīgo cienīgumu, tad „viss jūsu ķermenis tiks piepildīts ar gaismu un tur nebūs tumsības jūsos; un tas ķermenis, kas ir piepildīts ar gaismu, saprot visu” (M&D 88:67).

Mēs varam šo mūžīgo principu apstiprināt ar tūlītēju personīgo pieredzi. Atcerieties laiku, kad bijāt aizvainots, ķildīgs vai strīdīgs. Vai jūs varējāt efektīvi mācīties? Vai pār jums nāca kāda apgaismība tajā laikā?

Grēks un dusmas aptumšo prātu. Tie rada stāvokli, pretēju gaismai un patiesībai, kas savukārt ir raksturīgas inteliģencei, kas ir Dieva godība (skat. M&D 93:36). Grēku nožēlošana, kas var mūs attīrīt no grēka caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanas upuri, tādejādi ir būtisks mācīšanās solis visiem, kuri meklē gaismu un patiesību caur Svētā Gara mācīšanas spēku.

Mēs esam nepilnīgas būtnes, bet ikkatrs no mums var censties būt Svētā Gara klātbūtnes cienīgāks, kas savukārt palielinās mūsu pašu uztveres spējas un sagatavos mūs labākai patiesības aizstāvībai, palīdzēs turēties pretī sociāliem spiedieniem un dot pozitīvu ieguldījumu.

Izvēloties savu izglītību, mums vajadzētu domāt par to, ka mums jāgatavojas uzturēt pašiem sevi un tos, kuri varētu kļūt atkarīgi no mums. Ir nepieciešami, ka mums ir māka, kas ir pieprasīta. Izglītība ir nepieciešama personīgajai drošībai un labklājībai.

Mūsu Debesu Tēvs sagaida no mums, ka mēs pielietosim savu brīvo gribu un iedvesmu, lai pārbaudītu sevi un savas spējas un nolemtu, pa kādu izglītības ceļu mums vajadzētu iet. Tas ir īpaši svarīgi jauniem cilvēkiem, kuri ir beiguši vidusskolu un kalpošanu misijā un tagad stāv izvēles priekšā par tālāko izglītību un nodarbinātību. Tā kā izvēles, ar kurām sastopas vīrieši un sievietes, var būt gluži atšķirīgas, mēs sāksim ar to, ka parādīsim mūsu atšķirīgās pieredzes, cerot, ka tās varētu būt raksturīgas daudziem Pēdējo Dienu svētajiem.

Elders Ouks: Tāpat kā daudziem jauniem vīriešiem, mani formālie izglītības meklējumi bija spraigi, ilgstoši un motivēti ar vajadzību, ka man jāiegūst kvalifikācija, kas ļautu man uzturēt sevi un ģimeni. Koledžai sekoja aspirantūra. Finansējums nāca no pusslodzes darba un aizņēmuma, ko vēlāk vajadzēja atmaksāt no palielinātās ienākumu summas atbilstoši iegūtajai izglītībai. Šajā laikā es apprecējos, un mums sāka dzimt bērni. Sievas uzturēšana un atbildība par pieaugošo ģimeni vairoja manus panākumus skolā un sniedza man spēcīgu motivāciju pabeigt to un turpināt savu dzīves darbu. Pabeidzot savu formālo izglītību, daļu sava jauniegūtā patstāvīgā laika es veltīju tālākai izglītībai savas profesijas jomā un papildus lasīšanai par ilgi lolotām tēmām no Baznīcas vēstures un vispārīgās izglītības.

Māsa Ouksa: Sieviešu izglītības ceļi un pieredzes bieži vien atšķiras no vīriešu. Es uzaugu laikā, kad sievietēm šķiet bija tikai divas iespējas, kā uzturēt sevi — mācīt un auklēt bērnus. Mana „problēma” bija tā, ka es nekad nepieņēmu nevienu no tām. Uzturēt sevi finansiāli bija kaut kas tāds, ko es neuzskatīju par iespējamu vai nepieciešamu. Man patika mācīties, un es zināju, kā jāstrādā; faktiski, man patika strādāt. Vasarās man bija daudzi darbi, un es labi mācījos skolā. Kad es pamodos fakta priekšā, ka man pašai pilnībā sevi finansiāli jāuztur, es nobijos, biju gandrīz vai paralizēta no tiem neparedzētajiem izaicinājumiem, kas šķita man uzglūnēja. Man nebija īstu darba iemaņu. Manas humanitāro zinātņu studijas bija pildījušas manu dvēseli, bet nu man vajadzēja pildīt savu maku.

Es mācījos aspirantūrā, lai apgūtu iemaņas un uzturētu sevi. Man patika katra mācību minūte, un es ieguvu ne tikai jaunas idejas, bet atklāju pati savas spējas. Ja agrāk es jutos kautrīga un viegli ievainojama, tad tagad es jutos spējīga un kompetenta pati stāties savas dzīves priekšā.

Mēs zinām, ka nekas nav mulsinošāks kā neziņa, ko darīt ar savu nākotni, bet nekas nav personīgi iepriecinošāks, kā atklāt savas paša spējas. Lasiet savu patriarhālo svētību, apdomājiet savas dabīgās spējas un talantus un ejiet uz priekšu. Speriet pirmo soli, un durvis atvērsies. Piemēram, kad māsa Ouksa sāka pievērsties angļu literatūrai, viņa pat nesapņoja, ka tas varētu aizvest viņu līdz Bostonas izdevniecībai. Kad Elders Ouks studēja grāmatvedību, viņš nekad nedomāja, ka tas viņu novedīs līdz juridiskai izglītībai, līdz Brigama Janga universitātei un pēc tam līdz Jūtas štata Augstākajai tiesai. Ar To Kungu „viss nāk par labu” (Romiešiem 8:28), un tā izglītība, ko mēs saņemam, mūsu dzīvei paveroties, nāk ar pieaugošiem soļiem.

Mums mūsu studijas ir jāizvēlas ļoti rūpīgi, jo izglītībai ir pašai sava mūžīgā dzīve, un ikvienas noderīgas zināšanas vai gudrība, vai „saprāta līmenis, ko mēs sasniedzam šajā dzīvē, celsies ar mums augšāmcelšanās reizē” (M&D 130:18).

Ir satraucoši, ka tik daudziem, it īpaši sievietēm, ir šaubas par sevi un jautājumi par savām spējām gūt panākumus. Vēršoties pie sieviešu kārtas studentēm, kas studēja matemātiku, zinātni un inženierzinātnes, 2005. gada martā BJU prezidents Elders Sesils O. Samuelsons, jaunākais no Septiņdesmitajiem teica: „Viens no mūsu pasniedzējiem man teica, … ka dažām no jums ir mazāka pārliecība par savām spējām un perspektīvām kā jūsu vīriešu kārtas kolēģiem, pat tajos gadījumos, kad fakti liecina, ka tas nav attaisnojams uzskats. Jums ir jāatpazīst savi talanti, mākas, spējas un spēks, un nevajag mulst par dāvanām, ko Dievs jums ir devis.”⁷

It īpaši sievietes var saņemt negatīvu reakciju, kad viņas tiecas pēc profesionāliem amatiem. Kāda jauna māsa, kuras vecums bija krietni pāri par 20 gadiem un kurai vajadzēja sevi uzturēt, lūdza padomu. Viņa stāstīja, ka viņa bija griezusies pie baznīcas autoritātes pēc padoma, vai viņai studēt jurisprudenci, un viņš to atrunāja. Mēs nezinām viņas spējas vai viņas ierobežojumus; padoms, ko viņa saņēma, varētu būt balstīts uz to vai arī uz iedvesmu, kas tikusi dota saistībā ar viņas apstākļiem. Bet viņas apņēmība bija jūtama caur viņas vēstules lapām, un bija skaidrs, ka viņai vajadzētu dot padomu, lai viņa cenšas pilnībā sasniegt sava potenciāla līmeni.

Prezidents Tomass S. Monsons, kā daļu no sava vēstījuma Sieviešu palīdzības biedrības Vispārējā konferencē 2007. gada 29. septembrī, teica sievietēm: „Nelūdziet Dievam uzdevumus, kas ir atbilstoši jūsu spējām. Bet lūdziet spējas, kas atbilstu jums dotajiem uzdevumiem. Tad jūsu uzdevuma izpilde nebūs brīnums, bet jūs būsit tas brīnums.”⁸

Mēs brīdinām, ka līdz ar nepieciešamību pabeigt skolu un nodibināt finansiālu drošību, vīrieši un sievietes var tikt kārdināti laulībai piešķirt zemāku prioritāti. Ir pavisam tuvredzīgi nodoties tādām profesionālās izglītības studijām, kas laulību — mūžīgo vērtību — padara neiespējamas tāpēc, ka tās neietilpst profesionālajā grafikā, kas ir pasaulīgā vērtība.

Kāda paziņa kopā ar savu meitu devās izpētīt Savienoto Valstu austrumu krasta aspirantūras. Viņas ļoti apdāvinātā un talantīgā meita zināja, ka, apmeklējot savas izvēles skolu numur viens, viņa iedzīvosies lielos parādos savas izglītības dēļ. Bieži vien labākā izglītība ir tās studiju maksu vērta, bet šajā gadījumā viņas meita lūdza un juta, ka lielais parāds neatturētu viņu no apprecēšanās, taču ar laiku tas varētu atturēt viņu no darba pārtraukšanas, lai paliktu mājās ar saviem bērniem. Esiet gudri. Katrs no mums ir citādāks. Ja jūs meklēsit Viņa padomu, Tas Kungs darīs zināmu, kas jums ir vislabākais.

Elders Džejs E. Džensens no Septiņdesmito prezidija ir mācījis, ka mums vienmēr vajag uzasinātu „mācīšanās un augšanas asmeni.”⁹ Šim asmenim jātiek asinātam ar vēlēšanos mācīties, ko vedina mūžīgās prioritātes.

Bez savu profesionālo kvalifikāciju palielināšanas, mums vajadzētu vēlēties kļūt emocionāli piepildītiem, prasmīgākiem savās personīgajās attiecībās un labākiem vecākiem un pilsoņiem. Ir tikai dažas lietas, kas vairāk piepilda un sniedz vairāk prieka kā kaut kā jauna apgūšana. No tā mēs gūstam lielu laimi, apmierinātību un finansiālu apbalvojumu. Izglītība neaprobežojas ar formālām studijām. Mācīšanās visas dzīves garumā var palielināt mūsu spējas novērtēt un baudīt apkārtējās pasaules skaistumu. Šāda veida mācīšanās sniedzas tālu pāri grāmatām un jaunajām tehnoloģijām tādām kā internets. Tā ietver sevī mākslinieciskas pūles. Tā arī ietver sevī pieredzes ar cilvēkiem un vietām: sarunas ar draugiem, muzeju un koncertu apmeklējumus un kalpošanas iespējas. Mums vajag sevi atraisīt un baudīt ceļojumu.

Mums varbūt vajadzēs cīnīties, lai sasniegtu savus mērķus, bet mūsu cīņas var sniegt tikpat lielu izaugsmi kā mūsu mācīšanās. Spēks, ko iegūstam, pārvarot izaicinājumus, būs ar mums nākamajās mūžībās. Mums nevajadzētu apskaust tos, kuru finansiālie vai intelektuālie resursi padara visu vieglu. Augšanas process nekad nav bijis viegls, un cilvēkiem, kuriem tas nāk viegli, vajadzēs savu izaugsmi iegūt ar citiem upuriem vai arī tiem iepriekš vajadzēs iziet savu attīstību, kas arī ir dzīves mērķis.

Vissvarīgākais — mums ir pienākums turpināt savu garīgo attīstību, studējot Svētos Rakstus un Baznīcas literatūru un apmeklējot baznīcu un templi. Dzīvības vārdu baudīšana mūs bagātinās, palielinās mūsu spējas mācīt tos, kurus mīlam, un sagatavos mūs mūžīgajai dzīvei.

Izglītības gala mērķis ir veidot mūs par labākiem vecākiem un valstības kalpotājiem. Gala rezultātā tā ir izaugsme, zināšanas un gudrība, ko mēs iegūstam, un nevis atzīmes koledžas liecībās, kas paplašina mūsu dvēseles un sagatavo mūs mūžībai. Svētā Gara lietas ir mūžīgas, un mūsu ģimenes attiecības, saistītas ar priesterības spēku, ir Svētā Gara galīgie augļi. Izglītība ir Dieva dāvana; tā ir mūsu reliģijas stūrakmens, ja mēs to pielietojam, lai sniegtu labumu citiem.