Labā Gana balss

Kā Montānas rančo īpašniece lielāko savu 70 gadu mūža daļu, es augsti vērtēju līdzību par labo ganu, kas atrodama Jāņa 10:1–18, jo es to esmu piedzīvojusi. Tālāk minētās pieredzes ir īpaši spēcīgas, izmantojot šo līdzību dzīvē.

Bībeles laikos katrs gans ar savu balsi sasauca savu paša ganāmpulku no kopējā bara, kas uz nakti bija sapulcējies kopā aplokā (skat. 3–4. pantu). Līdzīgi, katru reizi, kad es pārvietoju savas aitas, es vienkārši tās saucu, un tās seko.

Pirms vairākiem gadiem mana mundrā 96-gadīgā kaimiņiene Alise, kura arī audzēja aitas, jēru atnešanās laikā saslima, un es piedāvājos pieņemt viņas naktī dzimstošos jērus. Kad es savā pirmajā „nakts dežūras” laikā iegāju viņas jēru kūtī, Alises gandrīz 100 avis bija mierīgi iekārtojušās uz nakti. Tomēr, kad es ierados, viņas uzreiz sajuta svešinieci savā vidū. Pārbijušās tās acumirklī meklēja drošību, saspiežoties kopā tālākajā stūrī (skat. 5. pantu).

Tā tas turpinājās vairākas naktis. Neatkarīgi no tā, cik klusi es ienācu, aitas satraucās un bēga. Es mierinoši runāju ar jaundzimušajiem jēriem un avīm, kamēr es tās apkopu. Piektajā naktī, kad es tās kopu, tās vairs nesatraucās. Tās bija iemācījušās atpazīt manu balsi un uzticēties man.

Nedaudz vēlāk es sacīju Alisei, ka es pabarošu no pudelēm viņas duci vai vairāk bez mātes palikušos jērus. (Bez mātes palikušais jērs ir tāds jērs, kura māte ir mirusi vai nespēj ražot pietiekami daudz piena.) Atdarinot Alisi, es viņas jērus saucu: „Nāciet, Bē Bē! Nāciet, Bē Bē!” Es cerēju, ka jēri izsalkuši lēkšos pie manis, kā tie to darīja ar viņu. Bet neviens jērs pat nepaskatījās uz mani. Tad iznāca Alise pa savām virtuves durvīm un pasauca. Dzirdot viņas balsi, tie aulēkšos skrēja pie viņas, brēcot pēc sava piena.

Ieintriģētas, mēs ar Alisi izdarījām eksperimentu. Stāvot manā aplokā, Alise atdarināja manu saucienu: „Šurp, jērēni, jērēni! Šurp, jērēni, jērēni!” un nesaņēma itin nekādu atbildi. Bet, kad es saucu tieši ar tiem pašiem vārdiem, manas aitas mani ātri aplenca. Lai gan vārdi, ko mēs lietojām, lai sasauktu aitas, bija identiski, mūsu neatpazītās balsis palika neievērotas. Aitas uzticīgi dzirdēja tikai savu patieso ganu (skat. 4. pantu).

Jāņa 10 atšķir ganu no algādža. Gans, kuram pieder aitas, ar mīlestību rūpēsies par viņu drošību. Turpretim algādzis ir tikai „derētais gans” un „viņam nerūp” (13. pants). Šī līdzība māca arī to: kamēr algādzis atstāj avis un bēg (skat. 12. pantu), gans labprātīgi atdos dzīvību par savām avīm (skat. 11. pantu). Tā, protams, ir patiesība par mūsu Labo Ganu — mūsu Glābēju, Jēzu Kristu — Kurš labprātīgi atdeva Savu dzīvību par mums (skat. 15, 17–18. p.).

Man šīs pieredzes apstiprināja vienu būtisku vēstījumu šajā līdzībā: cenšanās personīgi iepazīt mūsu Labo Ganu un atpazīt Viņa balsi, paglābs mūs no maldīgas sekošanas algādzim. Uzticīgi sekojot mūsu Labā Gana balsij — un nevienam citam — mēs tiksim vadīti uz mūžīgo drošību.