Nestrādāt līdz vēlai naktij

Pat tad, kad es biju jaunā sieviete, lielākā daļa no maniem aicinājumiem bija saistīti ar Sākumskolas bērnu mācīšanu, un tas ietekmēja manu izvēli iegūt grādu sākumskolas pedagoģijā. Bet studiju priekšmeta izvēle nebija vienīgais veids, kā Baznīca ietekmēja manu izglītību. Tas kļuva pavisam skaidrs, kad gatavojos absolvēt.

Pēdējais projekts, kurš man bija jāpabeidz, bija noslēguma rakstu darbs, kurš man bija jāaizstāv mutiskā eksāmenā trīs vērtētāju priekšā. Vērtētāji bija daži no pasniedzējiem, kuri mani bija mācījuši.

Kad mans rakstu darbs bija pabeigts, es daļu no vakara pirms mutiskā eksāmena pavadīju pie mana drauga ģimenes. Kad es gatavojos doties mājās, viņa mamma teica, ka cerot, ka viss paies labi un citēja: „Ja jūs esat sagatavojušies, jūs nebaidīsities” (M&D 38:30).

Pienāca nākamā diena. Lērums atmiņu izskrēja caur manu prātu. Es atcerējos, kā izlēmu pamest savu dzimto pilsētu, lai turpinātu mācības; es atceros, cik daudz mana ģimene ziedoja, lai to finansētu. Es nedrīkstēju viņus pievilt. Manam eksāmenam bija jābūt veiksmīgam.

Arī mani klases biedri gaidīja savus eksāmenus. Mēs visi bijām nobažījušies par to, kādus jautājumus vērtētāji varētu uzdot, bet es jutos droši, jo es biju lūgusi un es zināju, ka Dievs zina, cik lielu darbu es esmu ieguldījusi, organizējot, izpētot un rakstot savu darbu.

Pienāca mana kārta. Izstāstot par savu rakstu darbu speciālistu grupai, es sāku atbildēt uz jautājumiem. Pēc vairākiem jautājumiem par manis aizstāvēto tēmu viens no vērtētājiem pajautāja: „Cik daudz darba tu ieguldīji šajā rakstu darbā?”

„Milzīgu,” es atbildēju. „Es tajā ieliku visu, kas man bija, jo vēlējos, lai tas būtu novatorisks.”

„Strādājāt līdz vēlai naktij?”

„Nē, es parasti nepalieku vēlu nomodā, lai pildītu mājas darbus,” es atbildēju. „Es saplānoju savu dienu tā, lai varētu visu izdarīt.”

Vērtētāju sejās bija skaidri saskatāms pārsteigums. Tas pats vērtētājs piebilda: „Man tas liekas savādi, ka tu atzini, ka nemācījies līdz vēlai naktij. Mēs zinām, ka tavi klases biedri bieži ir studējuši vēlu naktīs.”

Cits vērtētājs teica: „Ļaujiet man jums pastāstīt par šo studenti. Viņai ir laika visam. Es to varu teikt, jo es viņu pazīstu. Viņai pietiek laika mācībām, draugiem, ģimenei, un viņa pat iet uz baznīcu.”

„Patiešām?” Otrs vērtētājs atkal bija izbrīnīts. „Kādu baznīcu tu apmeklē?”

„Es esmu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekle.”

„Jā, es zinu to baznīcu,” viens teica.

„Un mums tiek mācīts agri doties gulēt, lai mēs varētu būt mundri nākamajā dienā.”

Es jutos mierīga un droša, runājot par evaņģēliju, neskatoties uz to, ka biju pārsteigta, ka man profesionāla eksāmena laikā uzdeva jautājumus par reliģiju.

„Jūsu rakstu darbs tika uzrakstīts ar dziļām izjūtām. Tas ir nevainojams. Es pieņemu, ka tas ir, arī pateicoties ieradumiem, kurus baznīca tevī ir ieaudzinājusi.”

„Tā ir,” es pateicu. „Mani baznīcā mācīja, kā mācīt bērnus, un tas man ļoti palīdzēja studijās.”

„Jums tas padevās kā zivij ūdens,” viens no vērtētājiem pajokoja. „Mēs ceram, ka jūs nepārstāsit apmeklēt baznīcu, jo jūs esat parādā par vairumu savu raksturīpašību, kuras jūs tur ieguvāt.”

Pēc brīža es tiku atbrīvota, lai vērtētāji varētu pieņemt lēmumu. Pēc divām minūtēm viņi mani iesauca atpakaļ.

„Mums nebija grūti pieņemt lēmumu. Ņemot vērā jūsu priekšzīmīgo uzvešanos, izcilās atzīmes un rakstu darbu, kuru jūs šodien aizstāvējāt, mūsu lēmums ir vienbalsīgs, ka jūs absolvējat ar izcilību. Apsveicam!”

Kad es to pateicu savai ģimenei, viņi aiz prieka raudāja.

Es liecinu, ka tad, kad Debesu Tēvs mums pavēlēja: „Dodieties savā gultā agri, lai jūs nebūtu noguruši; celieties agri, lai jūsu ķermeņi un jūsu prāti varētu tikt stiprināti” (M&D 88:124), Viņš to darīja ar mērķi mūs svētīt. Es esmu Viņam pateicīga, ka Viņš ļauj evaņģēlijam nest prieku visās mūsu dzīves jomās.