Cerības liesmas aizdegšana

Kad Baznīcas locekļi Brazīlijā apraksta Pastāvīgās izglītības fondu, viņi nelieto neko citu kā vien vispārāko pakāpi: miraculoso (visbrīnišķīgākais), inspirado (visiedvesmojošākais), maravilhoso (visbrīnumainākais). Tas ir tāpēc, ka fonds paveic to, ko prezidents Gordons B. Hinklijs (1910–2008) pareģoja: „Tas būs par svētību visiem, kuru dzīvi tas aizkars — jaunajiem vīriešiem un sievietēm, viņu nākotnes ģimenēm, Baznīcai, kura būs svētīta ar stipru vietējo vadību,” un tā izcels „tūkstošus no slīgšanas nabadzībā un iecels zinību un labklājības gaismā.”¹

Līdz laikam, kad prezidents Hinklijs paziņoja par šo programmu, tādi Baznīcas vadītāji kā Paulo R. Grāls, semināra un institūta reģionālais direktors Brazīlijā, cīnījās ar bažām par izglītību un darbu Brazīlijas Pēdējo Dienu Svētajiem — jo īpaši tikko no misijas atbraukušajiem misionāriem.

„Taču mums nebija atbildes, līdz Tas Kungs atklāja prezidentam Hinklijam to, ka mums ir jāizveido šis lieliskais fonds,” stāsta brālis Grāls. „Agrāk daudzi no mūsu jauniešiem atgriezās no misijas bez iespējas iegūt izglītību un profesiju. Tagad viņi zina, ka tad, kad viņi atgriežas, ir fonds, kuru viņi var izmantot, ja tas ir vajadzīgs. Tā ir liela svētība un balsts jauniešiem. Tas sniedz cerību.”

Apmēram 10 000 Pēdējo Dienu Svēto Brazīlijā tagad izmanto PEF aizdevumus, lai paplašinātu savu izglītību un tādējādi arī palielinātu savas darba izredzes. Brazīlijai ir spēcīga ekonomika, un izglītotajiem paveras iespējas — jo īpaši, kad izglītību savieno ar iemaņām, kuras jaunie cilvēki iegūst, kalpojot misijā.

Elders Pedro Penha, Reģiona Septiņdesmitais un Resifi pilsētas ziemeļu reliģijas institūta direktors, saka, ka bijušajiem misionāriem piemīt tās īpašības, kuras meklē darba devēji. „Durvis darba iespējām paveras ātri viņu pieredzes, mācīšanās iemaņu, ārējā izskata un kārtīgās uzvešanās dēļ,” viņš stāsta. „Viņi ātri attīstās, un viņu uzvedība piesaista cilvēkus Baznīcai.”

Pēc kalpošanas Brazīlijas Sanpaulu Ziemeļu misijā 2002. gadā, Rikardo Aurelio da Silva Fiusa izmantoja PEF aizdevumu, lai iegūtu četru gadu grādu biznesa vadībā.

„Fonds man palīdzēja augt, sagatavoja darbam un laulībām, un tam, lai labāk kalpotu Baznīcā,” stāsta Rišrdo. Līdzīgi kā daudziem PEF saņēmējiem viņam tika izteikts darba piedāvājums, pirms viņš bija beidzis studijas. „Fonds manā dzīve ir bijis man par svētību. Ar pateicību ik mēnesi es atmaksāju aizdevumu, lai arī citi cilvēki varētu izmantot fondu.

Misijas laikā Rikardo iemācījās runāt ar cilvēkiem, cītīgi mācīties un paklausīt — īpašības, kas padarīja viņu par labu studentu un darbinieku.

„Daudzi no maniem profesoriem teica, ka manī esot kaut kas citādāks, kas tāds, ko viņi nevarēja izskaidrot,” stāsta Rikardo, kurš strādā loģistikas kompānijā Port Suape, kas atrodas Resifi pilsētas dienvidos. „Es viņiem pateicu, ka tas ir manu reliģisko principu dēļ.” Šī atbilde sniedza Ričardam iespēju runāt ar viņa profesoriem un citiem par Baznīcu.

Mauricio A. Araujo, viens no Brazīlijas pirmajiem mājās pārbraukušajiem misionāriem, kurš ir svētīts ar PEF, piebilst: „Augot savā karjerā, man ir vairāk iespēju ietekmēt cilvēkus ar savu piemēru. Dažreiz cilvēki man saka: „Klau, tu esi citādāks! Tu esi uzticīgs savai sievai. Tu rīkojies atbilstoši saviem vārdiem.”Izmantojot PEF priekšrocības un darot mūsu daļu, mēs saņemam svētības, un mēs svētām citus cilvēkus.”

Mauricio, kurš kalpoja Brazīlijas Riodeženeiro misijā 90-to gadu beigās, ir saņēmis vairākus paaugstinājumus, kopš pabeidzis PEF finansēto programmu par klientu attiecību pārvaldi — no pārdevēja uz grupas vadītāju, tālāk — uz menedžeri un uz direktoru padomi — starptautiskā laika pārvaldes apmācību kompānijā Sanpaulu.

„Pastāvīgās izglītības fonds ir iedvesmots no Dieva,” viņš saka. „Fonds bija tas, kas man bija vajadzīgs, lai pabeigtu studijas un virzītos tālāk pa karjeras kāpnēm.”

Neskatoties uz to, ka Gabriels Salomao Neto nav Pēdējo Dienu Svētais, viņš jūtas svētīts no Pastāvīgās izglītības fonda tikpat lielā mērā. „Tā ir vienreizēja lieta, ko jūsu Baznīca dara,” viņš stāsta, runājot daudzu Brazīlijas darba devēju vārdā.

Neto kungam, menedžerim un līdzīpašniekam lielai tirdzniecības automātu kompānijai Sanpaulu, ir iemesls būt pateicīgam. Viņš bija tik ļoti iespaidots par Baznīcas locekles Silvijas O. H. Parras sagatavotību, kura ieguva grādu biznesa vadībā, pateicoties PEF aizdevumam, ka viņš pieņēma viņu par savu izpildsekretāri.

„Mums patīk tas, kā viņa dara savu darbu. Viņa strādā uzcītīgi un ir produktīva. Mēs viņai ticam un uzticamies,” stāsta Neto kungs. „Tas ko jūsu baznīca ir ieguldījusi viņā, ir atmaksājies — jums, viņai un mums.”

Būdama pateicīga par Pastāvīgās izglītības fondu un par to, ka viņa ir Baznīcas locekle, Silvija pasniedz angļu valodas nodarbības savā Sanpaulu bīskapijā gan baznīcas locekļiem, gan tiem, kas nav Baznīcas locekļi. „Kā es esmu saņēmusi,” viņa saka, „tā es arī gribu dot.”

Silvijas panākumi parāda, ka jaunie vīrieši nav vienīgie, kuri izmanto Brazīlijas Pastāvīgā izglītības fonda iespējas. Ekonomisko apstākļu dēļ daudzām Brazīlijas Pēdējo Dienu Svēto sievietēm arī ir jāmeklē darbs.

„Lielākā daļa sieviešu Brazīlijā strādā nevis tāpēc, ka viņas grib jaunas mašīnas vai dārgas drēbes, bet gan nepieciešamības dēļ,” stāsta Lorivals de Aguirra, Baznīcas nodarbinātības resursu centra vadītājs Kuritibā, dienvidu Brazīlijā. „Viņas vēlas, lai viņu ģimenes ēstu labāk, lai viņu bērniem būtu piemērotas drēbes un kvalitatīva izglītība.”

Keita de Lima A. Ahmeda un Vivianna Torres Noguerra pūlējās savilkt galus, pat neskatoties uz to, ka viņu vīri smagi strādāja savu ģimeņu labā. Viņām abām PEF bija milzīga svētība.

Keitas ģimenes mazāk aktīvie Baznīcas locekļi pauda šaubas, kad viņa pierakstījās 18 mēnešu drošības tehnikas programmā. Taču viņa pabeidza savas studijas ar izcilību, un 2007. gadā viņai tika piedāvās pilnas maiņas darbs viņas specialitātē.

„Fonds man palīdzēja ne tikai iegūt apmācību un darbu, tas man arī palīdzēja labāk justies un stiprināt pārliecību par savām spējām,” stāsta Keita, viena no pirmajām sievietēm, kura tika pieņemta darbā vadīt drošības pārbaudes, apmācību un izpildīšanu kompānijai Sanhosē dos Pinhais pilsētā, netālu no Kuritibas. „Šī iedvesmotā programma ir nesusi mūsu ģimenei lielāku laimi un stiprākas liecības,” viņa stāsta.

Keitas vecāki un māsas, un brāļi, iespaidoti ar viņas panākumiem un apņemšanos, un to, kā PEF svētījis viņas ģimeni, atkal kļuva aktīvi Baznīcā. „Viņiem tika atgādināts, ka Baznīca paceļ cilvēkus un palīdz tiem augt dažādos veidos — ne tikai garīgi, bet arī visos citos svarīgos veidos pilnvērtīgai dzīvei,” viņa stāsta.

Vivianna un viņas vīrs, Rafaels, 2002. gadā pārcēlās no Kolumbijas uz Manausu, nozīmīgu industriālu centru Brazīlijas ziemeļos, meklējot peļņas iespējas. „Lūgšana, ģimenes sanāksmes, priesterības vadītāju vadība un profesijas izvēles nodarbības palīdzēja mums uzzināt, ko mūsu Debesu Tēvs vēlas, lai mēs darītu, un pieņemt pareizo lēmumu pareizajā laikā,” stāsta Vivianna, kura juta pamudinājumu izmantot PEF aizdevumu, lai studētu starptautisko komercdarbību.

2007. gadā Vivianna devās atrādāt Manausas tirdzniecības centrā par importa pārraudzi. Viņas ģimenei vajadzēja papildu ienākumus, taču grūtniecības dēļ viņai vajadzēja pamest darbu. Pēc dažiem mēnešiem pēc bērna — ceturtā, kas ir šim pārim — piedzimšanas, Viviannai piedāvāja darbu citā kompānijā par starptautisko sakaru direktori. Līdz šim laikam viņa jau bija iemācījusies runāt portugāļu valodā, un viņas dzimtā spāņu valoda padarīja viņu nenovērtējamu sadarbībai ar Brazīlijas spāniski runājošiem kaimiņiem.

„Kad man tika piedāvāts darbs, es teicu: Man ir četri bērni. Es nevaru nodoties darbam no 8:00 rītā līdz 18:00 vakarā,” stāsta Vivianna. „Mans priekšnieks man teica, ka viņam ir liela pārliecība par manām spējām, sakot: Man ir vajadzīgs kāds, uz ko es varu paļauties. Strādā mājās.Tas mani pārsteidza.”

Izmantojot internetu un datoru, Vivianna strādā mājās, kamēr viņas vecākie bērni atrodas skolā un viņas mazulis guļ. Tikai pa retam viņai ir jāaiziet uz biroju.

Rafaels uzsver, ka svētības ģimenei ir vairāk kā vienkārši sakritība. „Svētības, kuras mēs esam saņēmuši, nāk no daudziem caur lūgšanām pieņemtiem lēmumiem un rīcībām, kuras par iespējamām padarīja Baznīcas sniegtās iespējas,” viņš stāsta.

Gilmars Dias da Silva, PEF direktors Brazīlijā, stāsta, ka daži Brazīlijas Pēdējo Dienu Svētie saskaras ar grūtībām darba meklējumos pēc studiju beigšanas, „bet lielākā daļa PEF izmantotāju pilnveidojas savos darbos un uzlabo savu dzīvi. Fondam šeit ir panākumi.”

Šie panākumi, prezidenta Tomasa S. Monsona vārdiem, „ir iedeguši cerības gaismu to acīs, kuri jutās nolemti viduvējībai, bet kuriem tagad ir iespēja uz gaišāku nākotni.²