Vai man vajadzētu misijas dēļ atteikties no skolas?

Es absolvēju vidusskolu 1992. gadā un tūlīt iesniedzu manus dokumentus, lai kalpotu pilna laika misijā. Laikā, kad atnāca mans aicinājums, es tikko biju pieņemts vienā no labākajām Nigērijas universitātēm, lai studētu medicīnu.

Nigērijā pastāvēja liela konkurence, lai iestātos medicīnas skolā, un to nedrīkstēja zaudēt. Kad es sajutu spiedienu no dažiem draugiem un ģimenes locekļiem, lai nedotos misijā, es paskaidroju, ka man ir pienākums kalpot un ka es biju gaidījis, lai to darītu, kopš es pievienojos Baznīcai pirms sešiem gadiem. Es biju pārliecināts, ka varu atkal tikt pieņemts medicīnas skolā pēc manas misijas, bet daudzi domāja, ka es nožēlošu savu lēmumu.

Es esmu pateicīgs mājskolotājiem, ģimenes locekļiem un draugiem Baznīcā, kas atbalstīja manu lēmumu kalpot. Semināra apmeklēšana, Svēto Rakstu studēšana un dzīvošana pēc evaņģēlija deva man iespēju palikt pie savas pārliecības.

Būdams misionārs, es izvirzīju personīgus mērķus un smagi strādāju. Pēc divdesmit četriem mēnešiem es tiku godpilni atbrīvots. Tas Kungs svēta tos, kuri ir kalpojuši misijā, taču nav apsolījis, ka tie būs atbrīvoti no pārbaudījumiem. Nigērijā misionāriem, kuri atgriežas mājās, šie pārbaudījumi ietver sevī bezdarbu un līdzekļu trūkumu izglītībai.

Pirmo trīs gadu laikā pēc manas misijas es mācījos un noliku trīs iestājeksāmenus, bet netiku atkārtoti pieņemts medicīnas skolā. Šo pašu trīs gadu laikā es nevarēju atrast darbu. Es tiku kārdināts domāt, ka dažiem no maniem draugiem un ģimenes locekļiem varēja būt taisnība un ka tā bija kļūda — atteikties no uzņemšanas medicīnas skolā.

Savā misijā es iemācījos uzticēt savu nastu Tam Kungam, tādēļ es ļāvu Viņam vadīt manu dzīvi saskaņā ar Viņa gribu. Tiklīdz es to izdarīju, lietas man sāka nokārtoties — bet ne tā, kā es biju plānojis.

Kādu gavēņa svētdienu es nolēmu gavēt un uzmanīgi lūgt Tā Kunga palīdzību. Tajā vakarā pie manām durvīm atskanēja klauvējiens. Kad es atvēru durvis, es biju pārsteigts, ieraugot paziņu, ar kuru es iepazinos drošības apmācību laikā, kur es piedalījos pirms sešiem mēnešiem. Viņš man pastāstīja, ka ir brīva vakance uz drošības darbinieka vietu kompānijā, kurā strādā viņa vecākais brālis, un ka kompānijai ir nepieciešams steidzami šo amata vietu aizpildīt. Es biju vienīgais cilvēks, kas viņam ienāca prātā.

Nākamā dienā mani pieņēma darbā kompānijā. Šī viena pieredze man apstiprināja, ka Debesu Tēvs nav pametis mani un ka man ir jāuzticas Viņam. Šis darbs izrādījās kā tramplīns citiem darbiem.

Dievišķas svētības nav mērāmas tikai ar laicīgiem sasniegumiem. Pēc manas misijas es četrus gadus cīnījos, lai iegūtu laicīgu stabilitāti, bet Tas Kungs svētīja mani garīgi. Mana patriarhālā svētība mani vadīja, lai es apprecētos, un teica man, ka man būs iespēja iegūt augstāko izglītību. Tā bija.

Lai arī es nekad nedevos uz medicīnas skolu, tomēr es esmu ieguvis līdzvērtīgu grādu grāmatvedībā un matemātikā. Tas Kungs beigu beigās svētīja mani ar pietiekamu materiālo labklājību, ka es varēju apprecēties.

Ja mēs kalpojam godpilnu misiju, tad Tas Kungs ir saistīts mūs svētīt, kad mēs atgriežoties meklējam iespējas iegūt augstāko izglītību. Nekas jauna vīrieša vai jaunas sievietes dzīvē nevar pārsniegt to pieredzi, mācības un svētības, kas tiek iegūtas, kalpojot pilna laika misijā.