Ko jums nozīmē Grēku Izpirkšana?

Iespējams, mūsu sapulcēs un rakstos visvairāk ir citēts šis skaidrais un apkopojošais pants no Mozus grāmatas: “Jo lūk, šis ir Mans darbs un Mana godība — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi” (Mozus gr. 1:39).

Mums visiem būs nemirstība Augšāmcelšanās dēļ. Pateicoties Izpirkšanai, tie, kuriem ir pietiekama ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, lai uzņemtos uz sevis Viņa Vārdu, kuri nožēlo grēkus un dzīvo saskaņā ar Viņa evaņģēliju, kuri tur derības ar Viņu un Viņa Tēvu un kuri svētā veidā un svētās vietās veic glābšanas priekšrakstus, pieredzēs un baudīs mūžīgo dzīvi.

Es nevaru atminēties, ka jebkad būtu saticis cilvēku, kurš būtu paziņojis, ka tam ir stipra ticība Jēzum Kristum, un kurš īpaši raizētos par Augšāmcelšanos. Jā, katram no mums par to var būt kādi jautājumi, taču mēs saprotam, ka pamata apsolījums attiecas uz visiem cilvēkiem un ir drošs.

Tādēļ, ka attiecībā uz mūžīgo dzīvi pastāv nosacījumi, un tie prasa mūsu pūles un atbilstību, vairums no mums laiku pa laikam, iespējams, ka regulāri — pat pastāvīgi — ir nodarbināti ar jautājumiem saistībā ar to, vai mēs dzīvojam tā, kā mums vajadzētu. Elders Deivids A. Bednars no Divpadsmit apustuļu kvoruma reiz jautāja: “Vai mēs kļūdaini neticam, ka mums jākļūst aizvien labākiem un par svētajiem vienīgi saviem pašu spēkiem, ar rakstura stingrību, gribasspēku un disciplīnu?”³

Ja mūsu glābšana būtu atkarīga tikai no mūsu pašu pūlēm, mums draudētu nopietnas nepatikšanas, jo mēs visi esam nepilnīgi un nespējam visos veidos visu laiku pilnībā visu izpildīt. Kā tad lai mēs saņemam palīdzību un atbalstu, kas mums vajadzīgs? Nefijs šo dilemmu par žēlastības un darbu saistību izskaidroja, kad viņš liecināja: “Jo mēs zinām, ka tā ir Dieva labvēlība, ka mēs topam izglābti, pēc tam, kad mēs esam izdarījuši visu, ko varam” (2. Nefija 25:23).

Svēto Rakstu Ceļvedis mums atgādina, ka labvēlība ir dievišķa palīdzība jeb spēks, kas tiek dots caur Dieva žēlastību un mīlestību, pateicoties Jēzus Kristus veiktajai Grēku Izpirkšanai.⁴ Tādējādi, pateicoties Kristus labvēlībai, mēs tiekam augšāmcelti, un Viņa labvēlība, mīlestība un Izpirkšana palīdz mums veikt labus darbus un nepieciešamo progresu, kas nebūtu iespējams, ja mēs rīkotos vienīgi ar savām spējām un līdzekļiem.

Viena no daudzajām īpašībām, par ko es apbrīnoju Nefiju, ir viņa attieksme. Viņa dzīve nebija viegla, īpaši, ja salīdzina ar ērtībām, kuras vairums no mums bez pateicības bauda mūsdienās. Nefijs un viņa ģimene pirms ierašanās apsolītajā zemē daudzus gadus dzīvoja tuksnesī. Viņi cieta izsalkuma, slāpju un briesmu periodus. Nefijam bija jārisina nopietnas ģimenes problēmas, kuras saasināja Lamans un Lemuēls, visbeidzot kopā ar saviem sekotājiem atdaloties no tiem, kuri bija Lamana un Lemuēla pusē.

Sastopoties ar visām šīm grūtībām un sarežģījumiem, Nefijs spēja teikt: „Un notika, ka mēs dzīvojām laimīgi” (2. Nefija 5:27).

Viņš saprata, ka pastāv dzīves modelis, no kura izriet laime neatkarīgi no grūtībām, izaicinājumiem un vilšanās, kas rodas mūsu visu dzīvē. Viņš spēja koncentrēties uz plašāku skatījumu par Dieva plānu viņam un viņa ļaudīm un tādējādi spēja izvairīties no nomāktības, ko varēja izraisīt neapmierinātība vai rūpīgi novērojumi, ka dzīve nav taisnīga. Tā nav taisnīga, taču viņš un viņa ļaudis tomēr bija laimīgi. Viņi saprata, ka notiks Izpirkšana, un viņi bija pārliecināti, ka Izpirkšana attieksies arī uz viņiem.

Nefijs uzdeva sev svarīgus jautājumus, ko mēs varētu uzdot arī sev, domājot par Kristus Izpirrkšanas vietu mūsu dzīvē:

„Ak, tad, ja es esmu redzējis tik lielas lietas, ja Tas Kungs Savā labvēlībā pret cilvēku bērniem ir piemeklējis cilvēkus ar tik lielu žēlastību, kāpēc manai sirdij ir jāraud un dvēselei jāuzkavējas bēdu ielejā, un manai miesai ir jānīkst, un manam spēkam jāatslābst dēļ manām ciešanām?

Un kāpēc man ir jānododas grēkam savas miesas dēļ? Jā, un kāpēc man ir jāatdodas kārdinājumiem, lai ļaunais varētu ieņemt vietu manā sirdī un iznīcināt manu mieru, un sāpināt manu dvēseli? Kāpēc es esmu dusmīgs savu ienaidnieku dēļ?” (2. Nefija 4:26–27).

Pēc savām žēlabām viņš pats atbildēja uz saviem jautājumiem, zinot, kā viņam jāattiecas pret savām problēmām: „Pamosties, mana dvēsele! Nenīksti vairs grēkā. Priecājies, ak mana sirds, un nedod vairs vietu manas dvēseles ienaidniekam! … Ak Kungs, es esmu paļāvies uz Tevi, un es paļaušos uz Tevi mūžīgi” (2. Nefija 4:28, 34).

Vai tas nozīmē, ka Nefijam vairāk nebija problēmu? Vai tas nozīmē, ka viņš pilnībā izprata visu, kas ar viņu notika? Atcerieties atbildi, kuru viņš sniedza eņģelim pirms vairākiem gadiem, kad viņam uzdeva nozīmīgu jautājumu par Kristus veikto Izpirkšanu, kurai bija jānotiek nākotnē: „Es zinu, ka Viņš mīl Savus bērnus, tomēr es nezinu visu lietu nozīmi” (1. Nefija 11:17).

Mēs arī nevaram un nevarēsim zināt visu lietu nozīmi, taču mēs varam un mums ir jāzina, ka Tas Kungs mīl Savus bērnus un ka mēs varam pilnā mērā gūt labumu no Kristus labvēlības un Izpirkšanas mūsu dzīvē un mūsu grūtībās. Tāpat mēs zinām, un mums ir jāatceras, cik muļķīgi un bīstami ir ļaut ienākt mūsu sirdīs ļaunumam.

Pat tad, kad mēs pilnībā saprotam un apņemamies neielaist ļaunumu un ļauno (velnu) mūsu sirdīs un mūsu dzīvē, mums neizdodas, jo pārāk bieži mēs esam miesīgi vīrieši un sievietes (skat. Mosijas 3:19). Tādēļ mums ir jābūt pateicīgiem un jāievēro grēku nožēlošanas princips. Lai gan mēs bieži par grēku nožēlošanu runājam kā par notikumu, kāds tas dažkārt arī ir, vairumam no mums tas ir pastāvīgs process visas dzīves garumā.

Protams, pastāv gan neievērošanas, gan pārkāpšanas grēki, saistībā ar kuriem mēs nekavējoties varam sākt grēku nožēlošanas procesu. Pastāv noteikti nekrietnību un kļūdu veidi, kurus mēs varam pārtraukt tagad un nekad vairs neatkārtot. Piemēram, mēs varam būt pilnas desmitās tiesas maksātāji visu atlikušo mūžu, pat ja mēs iepriekš to ne vienmēr esam darījuši. Taču citas mūsu dzīves jomas prasa nepārtrauktus uzlabojumus un pastāvīgu uzmanību, piemēram, mūsu garīgums, žēlsirdība, iejūtība pret citiem, uzmanība pret ģimenes locekļiem, rūpes par kaimiņiem, Svēto Rakstu izpratne, piedalīšanās tempļa darbā un mūsu personīgo lūgšanu kvalitāte.

Mēs varam būt pateicīgi, ka Glābējs, kurš saprot mūs labāk, nekā mēs spējam paši sevi saprast, ieviesa Svēto Vakarēdienu, lai mēs regulāri varētu atjaunot savas derības, pieņemot svētos simbolus, esot ar apņemšanos uzņemties uz sevis Viņa svēto Vārdu, vienmēr atcerēties Viņu un turēt Viņa baušļus. Ja mēs sekojam modelim, kas ļauj mums dzīvot laimīgi, mūsu grēku nožēlošana un veikums iegūst augstāku kvalitāti, kā arī pieaug mūsu spējas saprast un novērtēt Izpirkšanu.

Dažas nedēļas pirms Baznīcas organizēšanas 1830. gadā pravietis Džozefs Smits saņēma ievērojamu atklāsmi, kas palielina mūsu izpratni par Izpirkšanu, jo tas, kas runāja un mācīja, bija Pats Glābējs. Viņš raksturoja Sevi kā pasaules Pestītāju (skat. M&D 19:1), apliecināja, ka Viņš ir izpildījis Tēva gribu, un teica: „Es pavēlu tev nožēlot grēkus un turēt tās pavēles, ko tu esi saņēmis” (M&D 19:13).

Vienkāršais grēku nožēlošanas un paklausības modelis patiešām ir pamats tam, lai dzīvotu laimīgi. Mēs zinām, kas mums ir jādara, taču dažkārt mēs varam aizmirst, kāpēc tas mums ir jādara. Tas Kungs mums to atgādina šajos vārdos, kas doti tajā pat atklāsmē:

„Jo lūk, Es, Dievs, esmu izcietis tās par visiem, lai viņi varētu neciest, ja tie nožēlos grēkus;

bet, ja viņi nenožēlos grēkus, viņiem nāksies ciest tāpat kā Man;

šīs ciešanas lika Man, tieši Dievam, lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā — un gribēju, lai Es varētu nedzert to rūgto biķeri un izvairīties —

tomēr, gods lai ir Tēvam, un Es baudīju to un pabeidzu Savus sagatavošanas darbus cilvēku bērniem” (M&D 19:16–19).

Kāda svarīga mācība! Esmu pārliecināts, ka neviens no mums nespēj iedomāties Tā Kunga sāpju nozīmību un intensitāti, Viņam veicot milzīgo Grēku Izpirkšanu. Es šaubos, vai Džozefam Smitam tajā laikā bija pilnīga izpratne par Glābēja ciešanām, lai gan pravietis guva lielāku vērtējumu un izpratni no saviem paša pārbaudījumiem un mocībām vēlākajos gados. Padomājiet par pamācošajiem norādījumiem, ko sniedza Pats Jēzus, dodot padomu un mierinot Džozefu sarežģītajā laikā, kad viņš atradās ieslodzījumā Libertī cietumā. Tas Kungs vienkārši teica: „Cilvēka Dēls pazemojās zem tā visa. Vai tu esi dižāks nekā Viņš?” (M&D 122:8).

Šis jautājums Džozefam ir arī jautājums katram no mums mūsu personīgajās unikālajās grūtībās un izaicinājumos. Nevienam no mums nav jāšaubās, kāda atbilde ir pareiza.

Jēzus pieredzēja to, ko Viņš pieredzēja, ne tāpēc, ka Viņš no tā nevarēja izvairīties, bet gan tāpēc, ka Viņš mīl mūs. Jēzus arī mīl un godā Savu Tēvu ar tādu dziļumu un uzticību, kādu vien mēs varam iedomāties. Ja mēs vēlamies godāt un mīlēt Glābēju, mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ko Viņš paveica mūsu labā, lai mums nevajadzētu ciest tādā mērā, ko taisnība no mums prasītu.

Pēršana ar pletni, trūkums, ļaunprātīga izmantošana, naglas un neiedomājama spriedze un ciešanas — tas viss vadīja uz Viņa pieredzēto mokpilno agoniju, ko nespētu panest neviens cilvēks bez Viņa spēkiem un bez Viņa apņemšanās turpināt un izturēt visu, kas Viņam tika nodarīts.

Kad mēs domājam par Izpirkšanas visaptverošo būtību un Pestītāja labprātību ciest par visiem mūsu grēkiem, mums ar pateicību vajadzētu atzīt, ka izpērkošais upuris aptver vēl daudz vairāk! Padomājiet par Almas vārdiem uzticīgajiem Gideonas ļaudīm gandrīz gadsimtu, pirms tika īstenota Izpirkšana:

„Un [Jēzus] ies, izciešot visādas sāpes un ciešanas, un kārdinājumus; un tas būs tāpēc, lai vārds varētu tikt piepildīts, kas saka: Viņš uzņemsies Savas tautas sāpes un slimības.

Un Viņš uzņemsies nāvi, lai Viņš varētu atraisīt nāves saites, kas saista Viņa ļaudis; un Viņš uzņemsies viņu vājības, lai Viņš varētu tikt piepildīts ar žēlastību miesā, lai Viņš varētu zināt miesā, kā palīdzēt Saviem ļaudīm viņu vājībās.

Tad nu Gars zina visas lietas; tomēr Dieva Dēls izcieš miesā, lai Viņš varētu uzņemties Savas tautas grēkus, lai Viņš varētu izdzēst viņu pārkāpumus atbilstoši Savam atbrīvošanas spēkam; un tad nu lūk, šī ir tā liecība, kas ir manī” (Almas 7:11–13).

Padomājiet par pilnīgo un visaptverošo līdzekli mūsu sāpēm, ciešanām, kārdinājumiem, slimībām, grēkiem, vilšanām un pārkāpumiem. Vai jūs varat iedomāties jebkādu alternatīvu Jēzus veiktajai Izpirkšanai? Tad padomājiet vēl par nesalīdzināmo Augšāmcelšanos, un mēs sākam saprast tikai tik daudz, lai dziedātu: „Es stāvu un brīnos, cik daudz Jēzus dāvā man.”⁵

Ko Izpirkšana nozīmē tev un man? Tā nozīmē visu. Kā paskaidroja Jēkabs, mēs varam tapt „izlīdzināti ar Viņu caur Kristus, Viņa Vienpiedzimušā Dēla, Izpirkšanu” (Jēkaba gr. 4:11). Tas nozīmē, ka mēs varam nožēlot grēkus, nonākt pilnīgā saskaņā ar Viņu un tikt Viņa pieņemti, un izvairīties no kļūdām vai pārpratumiem, kas „noliedz Kristus žēlastību, un nonievā Viņa veikto Izpirkšanu un Viņa pestīšanas spēku” (Moronija 8:20).

Mēs vairāmies no necieņas izrādīšanas pret Glābēja veikto Izpirkšanu, uzklausot Helamana padomu, kas ir tikpat piemērots mūsdienām, kā tas bija laikā pirms Kristus ierašanās uz zemes: „Ak, atcerieties, atcerieties, mani dēli, … ka nav neviena cita ceļa vai līdzekļa, kā cilvēks var tikt izglābts, kā tikai caur Jēzus Kristus Izpirkšanas asinīm, kurš nāks; jā, atcerieties, ka Viņš nāks, lai atpestītu pasauli” (Helamana 5:9).

Viņa veiktā Izpirkšana patiešam aptver pasauli un visus cilvēkus no sākuma līdz galam. Tomēr neaizmirsīsim, ka, lai arī Izpirkšana ir visaptveroša un pilnīga, tā ir arī ļoti personīga un unikāli piemērota, un vērsta atbilstoši mūsu individuālajiem apstākļiem. Tēvs un Dēls pazīst katru no mums labāk, nekā mēs pazīstam paši sevi, un Viņi ir sagatavojuši mums Izpirkšanu, kas ir pilnīgi atbilstoša mūsu vajadzībām, izaicinājumiem un iespējām.

Lai ir pateicība Dievam par Viņa Dēla dāvanu un pateicība Glābējam par Viņa veikto Izpirkšanu. Tā ir patiesa un ir spēkā, un vadīs mūs uz turieni, kur mums vajag un kur mēs vēlamies būt.