Papildu jūdzes iešana

Kad Stens Arturs Andersens bija 15 gadus vecs, viņš Baznīcā bija neaktīvs. Tāpat arī viņa ģimene. Viņi bija vairākas reizes mainījuši savu dzīves vietu dažādos Norvēģijas rajonos. Šoreiz viņi dzīvoja Stavangerā. Tā ir ceturtā lielākā pilsēta valstī un atrodas pie dienvidrietumu krasta. Stens dažas reizes bija bijis baznīcā Stavangerē un bija saticis dažus tā rajona Pēdējo Dienu Svēto jauniešus. Viens jauns vīrietis bija atstājis uz Stenu īpašu iespaidu — viņa vārds bija Tors Lasse Bjerga.

Stens satika Toru Lasse vienā no tām retajām reizēm, kad viņš bija atnācis uz baznīcu. „Viņš bija pāris gadus vecāks par mani, un viņš uz mani atstāja lielu iespaidu,” saka Stens. „Es sajutu labu garu, esot viņa tuvumā, un es domāju, ka viņš ir lielisks puisis.” Ja Stens nebūtu sajūsmā par Toru Lasse, viņš, iespējams, negribētu viņā klausīties, kad Tors Lasse devās uz Stena mājām ar īpašu uzaicinājumu.

Uzaicinājums nāca 1970-to gadu vidū, laikā, kad Norvēģijā tika ieviesta semināra programma, un Tors Lasse tika aicināts būt par pirmo semināra skolotāju. Tā kā tajā laikā viņš bija tikai 18 gadus vecs, Tors Lasse bija mazliet uztraucies, uzņemoties tik lielu atbildību. „Es par to diezgan daudz lūdzu,” viņš atceras. Vienu lietu viņš zināja pavisam noteikti — to, ka viņš vēlējās pievērsties mazāk aktīvajiem jauniešiem savā rajonā. Tors Lasse stāsta: „Es uzreiz varēju sajust, ka man ir jāiet apciemot Stens Arturs.”

„Iespējams, es biju viens no vārdiem sarakstā,” stāsta Stens. Taču pēc Tora Lasse domām, Stens bija daudz vairāk nekā vārds sarakstā. Tors Lasse atceras, cik iespaidots bija no Stena gudrības un viņa klusā un nosvērtā rakstura. Tad nu Tors Lasse nolēma personīgi apciemot Stenu, lai aicinātu viņu piedalīties jaunajā semināra programmā.

Pirms došanās Tors Lasse piezvanīja Stena vecākiem, lai pārliecinātos, ka viņš būs mājās. Lai nokļūtu līdz Stenam, Toram Lasse bija jābrauc 35 minūtes ar autobusu līdz prāmim. Pēc tam viņam bija jābrauc vēl 45 minūtes ar prāmi. Un beigās viņam bija jāiet kājām vēl 30 minūtes. „Es par to domāju visu laiku,” stāsta Stens. „Tas, ko Tors Lasse izdarīja, patiešām bija papildu jūdzes iešana.”

Abi vīrieši vēl aizvien labi atceras to garu, ko viņi juta tajā tikšanās reizē, gandrīz pirms 35 gadiem. Viņiem sēžot ēdamistabā, pa Stena prātu šaustījās visas tās lietas, ar kurām viņš bija aizņemts. „Es biju ļoti aizrāvies ar futbolu un skautiem, un trompetes spēli, un es darīju daudz dažādu lietu. Es biju ļoti aizņemts.”

Tors Lasse, runājot par semināru, pavērsās pret mani un teica: „Sten Artur, vai tu pieteiksies semināram un sāksi studēt Svētos Rakstus kopā ar mums?” Es sēdēju pie kamīna, un es pateicu jā. Pēc visas loģikas man būtu bijis viņu jāatraida, jo man tam nebija laika. Bet es pateicu jā. Un ar to viss sākās.

„Viss sākās” sevī ietvēra celšanos agri no rīta, lai studētu Svētos Rakstus un patstāvīgi mājās gatavotos semināra nodarbībām. Mazā grupa no četriem vai pieciem cilvēkiem satikās katru nedēļu. „Pamazām tajos agrajos rītos patstāvīgi lasot, es sāku sajust Svēto Garu, un es cēlos katru rītu,” Stens stāsta. „Pēc kāda laika es sajutu, ka diena nebūtu tāda, kāda tā ir, ja es nebūtu no rīta studējis. Un es, pats sev to nemanot, sāku iegūt liecību.”

Stens skaidro: „Pēc laika es sapratu, kas tās bija par sajūtām. Es jutos labi par to, ko es mācījos, un es jutu Svēto Garu. Es jutu, ka tas ir pareizi. Un es zināju, ka tas ir tas, uz kā es gribēju balstīt savu dzīvi.”

Taču kāpēc Stens pateica jā, kad viņš jutās tik aizņemts? „Es domāju, tā bija Svētā Gara ietekme uz mani,” viņš stāsta. „Es noteikti tam kaut kā biju sagatavots. Tāpēc, kad Tors Lasse atnāca ticībā, viņš nogāja to papildu jūdzi, un es biju gatavs pieņemt viņa uzaicinājumu. Tas ir veids, kā Tas Kungs strādā.”

Pēc aptuveni viena gada Tors Lasse nolēma doties misijā, un tikai aicināts kalpot Norvēģijā. Tajā pat laikā Stens turpināja stiprināt savu liecību par evaņģēliju. „Kad Tors atgriezās no misijas, tas arī man lika aizdomāties par misiju,” stāsta Stens. „Es nonācu pie slēdziena, ka arī man ir jādodas misijā, jo es gribēju kalpot Tam Kungam, un es domāju, ka, ja es to neizdarītu, es to, iespējams, nožēlotu visu atlikušo dzīvi.”

Stens atceras, ka pēc sarunas ar saviem priesterības vadītājiem par došanos misijā, ejot mājās, viņš gandrīz nav jutis, kā kājas skar zemi. Pirms došanās misijā (arī uz Norvēģiju), Stens jauniešu konferencē Oslo satika savu topošo sievu Hildu. Visas misijas laikā viņi viens otram rakstīja, un, kad viņš atgriezās mājās, viņi apprecējās. Tagad viņiem ir četri bērni: divi dēli, kuri ir jau precējušies templī, un divas jaunākas meitas, kuras vēl ir mājās un ir aktīvas semināra apmeklētājas.

„Tas vakars, kad Tors Lasse atnāca uz mūsu mājām — tas būtībā izmainīja visu manu dzīvi,” stāsta Stens. Pēc tā apmeklējuma viņš uzsāka ceļu, kurā viņš satika savu sievu, kalpoja misijā un izveidoja savu ģimeni, būdams stingri ieaudzēts evaņģēlija augsnē. „Es esmu bijis draudzes prezidents, apgabala prezidents, bīskaps — tas viss tāpēc, ka Tors Lasse atnāca uz mūsu māju un es uzsāku semināra programmu.” Viss tāpēc, ka Tors Lasse bija gatavs noiet papildu jūdzi.