„No jauna iedēstot ticības sēklu”, Liahona, 2024. g. marts.
No jauna iedēstot ticības sēklu
To cilvēku mācības, kuri atgriezās pie ticības.
Pasaulē, kur bieži tiek izcelti stāsti par ticības zaudēšanu, dažkārt netiek pamanīti klusāki ceļojumi, lai atgrieztos ticībā. Taču atkārtotas pievēršanās stāsti parāda, kā brāļi un māsas evaņģēlijā pārvar savas šaubas arī pēc tam, kad bija aizgājuši no Baznīcas. Viņu stāsti ilustrē Almas mācību par sēklas iedēstīšanu. Alma raksturo ticības procesu, kas ne tikai palīdz stiprināt tos, kuru ticība aug, bet arī palīdz tiem, kuriem ir neatbildēti jautājumi vai kurus māc bažas.
-
Pirmkārt, mums ir jāsaprot, ka „ticība nav pilnīgas zināšanas” (Almas 32:21).
-
Tad mēs „izmanto[jam] kripatiņu ticības” vai vien tikai kā „vēl[mi] ticēt” (27. pants).
-
Mēs iedēstām sēklu — Tā Kunga vārdu — savā sirdī (skat. 28. pantu).
-
Pēc tam mēs barojam garīgās saknes ar pacietību un pieņemam palīdzību no draugiem evaņģēlijā, lai audzētu koku, kas ir iestādīts Kristū un „ieaugs mūžīgajā dzīvībā” (41. pants).
„Ticība nav pilnīgas zināšanas par kaut ko; tādēļ, ja jums ir ticība, jūs cerat uz to, kas nav redzams, bet kas ir patiess” (Almas 32:21).
Alba Lūsija Fonseka, Baznīcas locekle no ASV, tiešsaistē redzēja kādu materiālu, kas raisīja viņā bažas par personiskajiem reliģiskajiem uzskatiem, un viņa strauji zaudēja ticību. No sākuma viņa izrāva ticības sēklu ar savām bažām, bet tad viņa sāka runāt ar gādīgu un zinošu Baznīcas locekli un saprata, ka viņas neticība arī raisīja jautājumus.
„Mana izpratne par evaņģēlija mācībām un Baznīcas vēsturi nemaz nebija tik visaptveroša, kā man bija licies,” viņa paskaidroja. „Tas padarīja mani pazemīgāku un palīdzēja man saprast, ka man vēl bija tik daudz kas jāmācās un ka ticība nerodas tad, kad tiek saņemtas visas atbildes.” Alba saprata, ka „citi vērtīgie dzīves aspekti — piemēram, ģimene, izglītība, karjera — sevī ietver risku, upuri, nenoteiktību un pūles dzīves garumā. Esmu atgriezusies Baznīcā un varu apliecināt, ka ticības saglabāšana ir šo pūliņu vērta.”
Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja: „Tas Kungs neprasa no mums pilnīgu ticību, lai mēs saņemtu Viņa pilnīgo spēku.” Taču mūsu ticībai, viņš arī norāda, ir vajadzīgi nerimstoši pūliņi, lai tā turpinātu augt.1 Lai gan sākotnējie Soltleiksitijas tempļa pamati labi kalpoja vairāk nekā gadsimta garumā, tagad tiem ir nepieciešama nopietna atjaunošana, paskaidroja prezidents Nelsons. Arī mums ik pa laikam ir jānostiprina savi garīgie pamati, lai „izturētu gaidāmās briesmas un grūtības”.2 Kad mēs, gluži kā Alba, dažkārt saskaramies ar sarežģītiem materiāliem, mūsu vēlme pēc skaidrības var mūs aizvest no vienkāršas ticības līdz vienkāršai neticībai, izlaižot nepieciešamos pūliņus, lai stiprinātu mūsu garīgo pamatu.
Tie, kuri studē stāstus par atgriešanos pie ticības, ir atklājuši par noderīgu uzlūkot ticību kā daudzu soļu, mūža ilgu ceļojumu.3 Iespējams, mēs sāksim ar vienkāršu ticību bērnībā, taču kādā brīdī šī bērnišķā ticība saskarsies ar jautājumiem un bažām. Lai arī mūsu ticība, kas nav tikusi pārbaudīta, ir kalpojusi par labu garīgo pamatu, tagad mums ir jāvirzās caur sarežģījumiem no vienkāršas ticības uz brieduma ticību, kas spēj izturēt nākotnes izaicinājumus.4 Vieglāk var šķist ticību pamest, it kā gūstot atvieglinājumu, taču bagātīgi tiks atalgots to cilvēku ceļojums, kuri vēršas pie Dieva un turpina barot savas ticības sēklas.
Ticības pārbaudījumu piedzīvoja Samuēls Hoglunds no Zviedrijas, kad ģimenes locekļiem radās jautājumi. Viņš izgāja cauri fāzei, kad, „saņemot atbildi uz vienu jautājumu, radās vēl cits jautājums,” viņš paskaidroja. „Mana ticība svārstījās ik stundu, līdz es atskārtu, ka šis process un mana vajadzība pēc skaidrības ir nenoturīga.” Tā vietā, lai censtos rast atbildi uz katru salīdzinoši maznozīmīgu jautājumu, Samuēls nolēma studēt svarīgus jautājumus, — tos, kas ir būtiski, lai celtu stabilu pamatu Jēzū Kristū. Samuēls, gluži kā Alba, pētīja, lūdza un studēja Svētos Rakstus, un tādējādi uzzināja, cik daudz viņam vēl bija jāmācās, un tas viņam palīdzēja iegūt brieduma ticību. „Šī pieredze tik ļoti stiprināja manu ticību,” viņš stāsta, „un arī man mācīja — ko tu patiesi meklē, to tu atradīsi.”
„Ja jūs attapsities un uzmodināsit savas spējas, lai pārbaudītu manus vārdus, un izmantosit kaut kripatiņu ticības, jā, pat ja jūs nevarat vairāk, kā vēlēties ticēt, ļaujiet šai vēlmei darboties jūsos” (Almas 32:27).
„Var šķist, ka ticības pielietošana prasa pārāk daudz pūļu,” prezidents Nelsons apliecināja. „Dažkārt mēs prātojam, vai vispār varam sakopot pietiekami daudz ticības, lai saņemtu tik ļoti nepieciešamās svētības.”5 Bet pat mazītiņi ticības soļi, sākot ar „kripatiņu ticības”, var „darboties jūsos” un uzsākt garīgo atdzimšanu.
Pēc tam, kad Amanda Frīberna no ASV bija garīgi nomaldījusies, viņa spēra mazu ticības soli un lūdza, kas vedināja viņu saņemt pamudinājumu — apmeklēt vietējā tempļa apkārtni. „Kad tur sajutu Garu, mana ticība atjaunojās,” viņa stāsta. Atgriežoties Baznīcā un pieņemot aicinājumu mācīt Sākumskolā, viņas ticība tika stiprināta, un viņa turpināja spert soļus, kas ļāva viņai pilnībā pieņemt evaņģēliju. Un šajā laikā Amanda novēroja: „Es atradu atbildes uz jautājumiem, kas man tik ļoti bija nepieciešamas.”
Kādā brīdī Dens Elsvorts, arī no ASV, nebija drošs, vai viņam bija saglabājusies ticības kripatiņa, ko pielietot. Viņa sākotnējā saskarsme ar Vecās Derības akadēmisko un vēsturisko pusi pavājināja viņa ticību Bībelei un ietekmēja viņa ticību visiem Svētajiem Rakstiem. Taču Dens turpināja apmeklēt baznīcu un nolēma veikt eksperimentu sešu mēnešu garumā — lūgt, gavēt un kalpot Baznīcā. Dažkārt viņš palūdza savām mazajām meitām arī lūgt par viņa tēta ticību.
Pēc kāda laika Dens sāka gūt garīgas pieredzes un atrast atbildes uz dažiem jautājumiem, kas viņam sagādāja vislielākās raizes. Kādu dienu, atrodoties bibliotēkā, viņš sajuta pamudinājumu izpētīt kādu grāmatu rindu un izvēlēties vienu grāmatu. Tajā grāmatā viņš atrada vērtīgus pretargumentus grāmatai, kas sākumā satricināja viņa ticību Bībelei. Lai arī šī pieredze nesniedza atbildes uz visiem jautājumiem, tā sniedza Denam dažas svarīgas mācības: „Pirmkārt, man ir jābūt pazemīgam attiecībā uz to, cik patiesībā daudz es varētu zināt pats. Un, otrkārt, līdzās saprātam pastāv arī citi veidi, kā atrast patiesību: garīgi pamudinājumi, pozitīvi rezultāti, ko sniedz Gara augļi, un idejas, kas sekmē mentālus atklājumus, un tas viss raisīja stiprāku pārliecību un ticību, nekā man bija pirms tam.”
Pasperot vienkāršu soli — noskatoties izglītojošu video par Mormona Grāmatu, Zaka Māršala (no Anglijas) prāts pavēra iespēju domai, ka šī grāmata varētu būt ticama. „Es biju to lasījis iepriekš ģimenes Svēto Rakstu studiju laikā un arī patstāvīgi, taču bez patiesa nolūka,” viņš paskaidroja. „Taču pusaudžu gados es pārstāju būt aktīvs Baznīcā, līdz ar to pierādījumi, ko redzēju video, lika man pirmo reizi lasīt Mormona Grāmatu ar nolūku.” Pēc tam, kad Zaks bija eksperimentējis ar Dieva vārdu, viņš sāka aizstāt šaubas ar ticību. Tagad viņš saka: „Baznīcu, ko kādreiz uzskatīju par ierobežojošu, tagad es redzu kā atbrīvojošu, gluži kā teica Jēzus: „Patiesība darīs jūs brīvus” [Jāņa 8:32]”.
„Ja jūs izturaties nevērīgi pret koku un nedomājat par tā kopšanu, lūk, tas neiesakņosies” (Almas 32:38).
Sperot mazus soļus, barojot ticību, mums arī ir jāapzinās savi domu gājieni, kas kavē vai apgrūtina ticības attīstību. Studējot Baznīcas locekļu stāstus par atgriešanos pie ticības dažādās valstīs, Ēriks un Sāra Devignī, Brigama Janga–Aidaho universitātes profesori, piebilda: „Kā mēs domājam — var būt tikpat svarīgi, kā — ko mēs domājam.” Piemēram, ja sagaidām, ka reliģiskā ziedošanās mums aiztaupīs dzīves neērtības un sirdi plosošus izaicinājumus, tā tas nebūs un tā rodas nereāli pieņēmumi. Jēzus Kristus apsolīja, ka nekad mūs neatstās, taču brīdināja, ka „pasaulē jums ir bēdas” (Jāņa 16:33). Tomēr dzīves izaicinājumi, saskaņā ar Sāras vārdiem, var „likt mums raudzīties uz evaņģēliju negatīvā veidā. Dažkārt mēs atsakāmies no ideāla, kad saskaramies ar kaut ko, kas nav ideāls.”
Autors un neatkarīgais vēsturnieks Dons Bredlijs no ASV kādā reizē saskārās ar jautājumiem par Baznīcas vēsturi, par kuru viņš skaidro: „Es vienkārši nebiju laimīgs un skeptiski raudzījos uz visu. Cinisms negatīvi ietekmētu jebkādas attiecības, un es pazaudēju savu ticību un attiecības ar Dievu.” Dažus gadus vēlāk Dons sāka strādāt pie cerības un pateicības sajūtas savā personīgajā dzīvē.
Viņš arī sāka studēt pētījumus par organizētās reliģijas pozitīvo ietekmi uz garīgo un fizisko veselību. „Es nespēju noliegt šos pētījumus,” atceras Dons. „Galu galā es atskārtu, ka biju aizstājis skepticismu ar kritisko domāšanu un ar cerības pilnāku attieksmi pret dzīvi, es atguvu savu ticību Dievam un Jēzum Kristum.” Dons atgriezās pie šīs vēsturiskās informācijas, kas iepriekš viņā raisīja šaubas, taču tagad šis pats materiāls raisīja viņā pārliecību par to, ka Džozefs Smits bija Dieva pravietis.
„Bet, ja jūs kopsit vārdu, jā, kopsit to koku, kad tas iesāks augt, … jūs pļausit savas ticības un savas uzcītības, un pacietības, un iecietības ražu” (Almas 32:41, 43).
Pat ja ir vēlme eksperimentēt ar Dieva vārdu un ir cerības pilns skats uz dzīvi, atgriešanās pie ticības un atsākšana apmeklēt baznīcu var būt biedējošs, pat nomācošs process. Šiem pūliņiem ir nepieciešama ne tikai pacietība, drosme un pazemība, bet arī draugu un ģimenes locekļu mīlestība. Pieņemot draugu sirsnīgo palīdzību, mēs barojam sēklu un ļaujam tai iesakņoties un neiznīkt.
Kad Leo Vinegars no ASV no sākuma saskārās ar jautājumiem par Baznīcas vēsturi, viņš uzzināja, cik svarīgi ir līdzjūtīgi draugi. „Mana liecība izsīka,” viņš paskaidroja, kad viņš piedzīvoja „vientulību un spēcīgu izmisumu, negribēdams lūgt”. Kādu dienu Leo sajuta pamudinājumu sazināties ar Baznīcas vēstures profesoru. Viņš ne tikai iedrošināja Leo apdomāt viņa šaubu ceļu, bet viņi kļuva par tuviem draugiem. Ar mentora palīdzību un gadiem ilgo cerības pilno studēšanu, Leo liecība lēnām atgriezās. Ar laiku viņš atrada atbildes uz daudziem jautājumiem. „Esmu mūžam pateicīgs savam Glābējam Jēzum Kristum par to, ka Viņš mani vadīja atpakaļ,” viņš skaidro, „un par draugiem, kas Viņu pārstāv”.
„Ja jūsu draugi vai ģimenes locekļi nošķiras no Baznīcas, turpiniet viņus mīlēt,” šādu padomu dod prezidents Nelsons. „Jums nav dots tiesāt citu cilvēku izvēli, jo arī jūs neesat pelnījuši tikt kritizēti par to, ka esat uzticīgi.”6
Bailes no kritikas atturēja Letīciju Rūlu, Baznīcas locekli no Anglijas, no evaņģēlija 20 gadu garumā. Viņa bieži vēlējās atgriezties, taču viņa „baidījās ienākt pa durvīm un izjust tiesājošu attieksmi par to, ka nebija dzīvojusi pareizi”. Tikai dzīvībai bīstama diagnoze deva viņai drosmi spert šo grūto soli. Ar sirsnību un mīlestību viņu sagaidīja Baznīcas locekļi, šādi raisot viņā vēlmi atkal dzīvot saskaņā ar evaņģēliju.
„Iedēst[iet] šo vārdu savās sirdīs, un, kad tas sāks briest, tāpat kop[iet] to ar savu ticību. Un, lūk, tas kļūs par koku, kas jūsos ieaugs mūžīgajā dzīvībā” (Almas 33:23).
Sava sprediķa noslēgumā Alma skaidri paziņo — lai arī ir svarīgi pielikt pūliņus, lai sēklu barotu, tie nav tikpat svarīgi, kā pati sēkla. Tā vietā mēs iedēstām patieso sēklu, kad „sā[kam] ticēt Dieva Dēlam, ka Viņš nāks atpestīt Savus ļaudis un ka Viņš cietīs un mirs, lai izpirktu viņu grēkus” (Almas 33:22).
Mihaels Aurass no Vācijas apguva svarīgas mācības par evaņģēlija prioritātēm pēc tam, kad jaunības gados bija nomaldījies no evaņģēlija. „Evaņģēlijs ietver tik daudz labu lietu un attiecību, taču tikai ticība Jēzum Kristum uzturēs mūsu liecību dzīvu,” viņš skaidro. „Gan es, gan mans tēvs — mēs abi kopā uz kādu laiku apšaubījām savu ticību ar dažādiem jautājumiem, taču atgriezāmies brīdī, kad balstījām savu ticību uz Jēzu Kristu, nevis uz kaut ko citu.”
Prezidents Nelsons mums apliecina: „Glābējs atrodas jums vistuvāk tad, kad jūs nonākat pie kalna vai kāpjat tajā ar ticību.”7 Jēzus Pats apsola: „Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mateja 28:20). Viņš ies mums līdzās, mūs mīlēs „ar mūžīgu mīlestību” (Jeremijas 31:3) un sniegs mums bagātīgu dzīvi (skat. Jāņa 10:10). Tie, kuri vēlas iedēstīti šo sēklu, atklās, ka pat viņu mazā ticība caur Glābēju var kļūt par „kok[u], kas ieaugs mūžīgajā dzīvībā” (Almas 33:23).
Autore dzīvo Jūtā, ASV.