„Sirsnīgā žēlastība 25 gadus vēlāk”, Liahona, 2024. g. marts.
Pēdējo dienu svēto balsis
Sirsnīgā žēlastība 25 gadus vēlāk
Esmu pateicīgs par to, ka Dievs izmantoja aizmirstu vēstuli, lai izrādītu Savu sirsnīgo žēlastību.
Fotogrāfija publicēta ar autora laipnu atļauju
Kas es mācīju agrā rīta semināru Eurekā, Kalifornijā, ASV, es biju palūdzis saviem studentiem padomāt, kā viņi sevi redz pēc 10 gadiem. Tad es lūdzu viņiem uzrakstīt vēstuli ar viņu liecību par evaņģēliju un jebko citu, ko viņi vēlētos sev pateikt nākotnē. Es pateicu, ka aizsūtīšu viņiem šīs vēstules pēc 10 gadiem.
Pagāja gadi, un es tā arī neaizsūtīju šīs vēstules. Kādu dienu, pēc 25 gadiem, mana meita Haidija atrada šīs vēstules un par tām apvaicājās. Kad biju pastāstījis par manu pagātnes plānu, viņa sociālajos tīklos uzmeklēja manu bijušo studentu adreses.
Aleksa Nabauma ilustrācija
Pēc tam, kad viņa bija pa pastu aizsūtījusi šīs vēstules, mēs saņēmām dažas jaukas atbildes. Viena no kādreizējām semināra studentēm uzrakstīja:
„Lūdzu, pasaki savam tētim, ka ir iemesls, kāpēc viņš atrada šīs vēstules tieši tagad. Manai 18-gadīgajai meitai ir grūtības ar viņas liecību un sajūtu, ka tas nav domāts viņai — „būt par perfekto pēdējo dienu svēto meiteni”. Viņa nedalās savās sajūtās ar mums. Mums klājas grūti.”
Mana bijusī studente, kas jutās sagrauta meitas veiktā ieraksta dēļ viņas emuārā, piebilda:
„Es zināju, ka man ir par to ar viņu jārunā. Kā parasti, kad cenšos ar viņu runāt, viņai ir akmens seja un kareivīgs noskaņojums, un viņa neko nesaka. Es iedevu viņai savu vēstuli un pateicu, ka vēlos, lai viņa to izlasītu.
Es redzēju, ka viņa vairākas reizes pārlasa pirmo rindkopu. Es biju rakstījusi, ka nezinu, vai man ir liecība, ka būt par perfekto pēdējo dienu svēto no manis prasa par daudz un ka varbūt tas nemaz nav domāts man.
Mana meita sāka raudāt. Man vajadzēja, lai viņa zinātu, ka es tiešām saprotu viņas grūtības. Bez šīs vēstules viņa nebūtu man noticējusi! Palēnām viņa ir kļuvusi nedaudz piekāpīgāka, un es tiešām ticu, ka laiks, kad šī vēstule tika piegādāta, bija sirsnīgā žēlastība. Ja es to būtu saņēmusi pirms 10 gadiem, visdrīzāk, es to būtu izmetusi vai pazaudējusi. Lūdzu, paud savam tētim pateicību par to, ka viņš lika mums rakstīt šīs vēstules, un par to, ka šo gadu laikā nebija tās atradis! Nekas nav tikai sakritība.”
Mūsu mīlošais Debesu Tēvs uzrauga visas Savas avis, un Viņa brīnumainā laikā caur katru no mums Viņš var izrādīt sirsnīgu žēlastību un paveikt brīnumus, lai atvestu atpakaļ ganāmpulkā tos, kuri ir nomaldījušies.