„Patiesības vārdi”, Liahona, 2024. marts.
Ticības portreti
Patiesības vārdi
Man bija daudz jautājumu, taču mans līgavainis un Baznīca man palīdzēja uz tiem rast atbildes.
Fotogrāfijas publicētas ar autores laipnu atļauju
Uzaugot Taivānas kultūrā, kas nav kristīga, es netiku audzināta saskaņā ar kādu reliģiju. Es ticēju Dievam, taču neko nezināju par Jēzu Kristu. Mana karjera un aizņemtā sabiedriskā dzīve bija mana reliģija. Tas ietvēra arī alkohola lietošanu un smēķēšanu. Es arī dzēru daudz kafiju un tēju. Tā ir daļa no mūsu biznesa kultūras.
Mans līgavainis un viņa ģimene iepazīstināja mani ar Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. Čeiss ir amerikānis. Viņš uzauga evaņģēlijā un kalpoja misijā, taču tolaik bija neaktīvs. Viņa vecākais dēls gatavojās kalpot misijā, un Čeiss atbalstīja viņa lēmumu.
Covid-19 izolēšanās laikā mēs apmeklējām Vakarēdiena sanāksmes Čeisa vecāku mājās, skatoties pārraides no viņu baznīcas sanāksmes nama. Pēc runām, ko noskatījāmies, Čeisa abi dēli svētīja un pasniedza maizi un ūdeni.
Man bija daudz jautājumu. Mans līgavainis pacietīgi atbildēja uz katru no tiem. Kas ir Jēzus? Kas tā bija par sajūtu, kas pārņēma mani ikreiz, kad mēs pulcējāmies uz Baznīcas sanāksmi? Tā bija sajūta, ko es nekad iepriekš nebiju sajutusi. Ko simbolizē maize un ūdens? Kādēļ man acīs sariesās asaras, kad pieņēmu Vakarēdienu? Kas tas bija par mieru, ko izjutu?
Kādā vakarā es atradu mājaslapu savā dzimtajā valodā, kas paskaidroja to, kas ir Jēzus un stāstīja par Viņa dzīvi. Nākamajā dienā es pateicu sava līgavaiņa mātei, ka saprotu, kas ir Jēzus, un Viņam ticu.
Kādā svētdienas vakarā uz mājām ieradās bīskaps, jo Čeisa vecākais dēls grasījās ordinēt savu jaunāko brāli priesterības amatā. Kad vecākais dēls uzlika savas rokas uz jaunākā dēla galvas, es nespēju pārstāt raudāt. Es sajutu tik spēcīgas emocijas savā sirdī, es nespēju aizturēt asaras. Vēlāk mans līgavainis paskaidroja, ka es biju sajutusi Svēto Garu un ka viņš arī to sajuta.
Es pamanīju, ka mana līgavaiņa mīlestība pret viņa baznīcu atgriezās. Kaut kādā veidā es zināju, ka manas sajūtas ir saistītas ar Dievu un patiesību. Es sajutu mīlestību, kādu iepriekš nekad nebiju jutusi.
„Es piesaucu Dievu”
Mana tūrisma vīza beidzās, un man vajadzēja atgriezties Taivānā. Turpmāko mēnešu laikā, kad biju viena, man pietrūka šīs sajūtas. Dažkārt mani pārņēma izmisums un tumsība. Šīs sajūtas bija tik nomācošas, ka es vēlējos padoties. Es īsti nezināju, kā lūgt, taču es piesaucu Dievu un stāstīju Viņam visu, — kā es jutos un ko domāju. Es sajutu mieru, tā bija tā pati sajūta, ko pieredzēju, kad apmeklēju mūsu baznīcu mājās. Es zināju, ka tas bija Svētais Gars. Viņš mani mierināja.
Pēc tam mans līgavainis nosūtīja pie manis misionārus, lai mani mācītu. Es viņiem pastāstīju, ka jau zinu to, ka atjaunotais evaņģēlijs ir patiess un kādas sajūtas raisa Svētais Gars. Taču es biju noraizējusies par to, ka man būs grūti atmest smēķēšanu un kafijas un tējas dzeršanu.
Es sāku apmeklēt baznīcu, lasīt Mormona Grāmatu un satikties ar māsām — misionārēm — trīs vai četras reizes nedēļā. Galu galā Svētais Gars man palīdzēja atmest smēķēšanu un kafijas un tējas dzeršanu.
Nedēļu pēc nedēļas mana bērnības draudzene sāka ievērot manī pārmaiņas. Es uzaicināju viņu kopā ar mani tikties ar misionārēm. Kad viņa klausījās, viņa arī sajuta Svēto Garu un ieguva liecību. Covid-19 krīzei rimstoties, mans līgavainis, kurš tagad bija aktīvs Baznīcā, beidzot varēja atbraukt uz Taivānu. Mēs apprecējāmies, un viņš mani kristīja. Es biju kā jauns cilvēks.
Māsa Velinga Čena Kenfīlda (Vinija) kopā ar māsām misionārēm un bīskapijas locekļiem, kas viņu mācīja un ar viņu sadraudzējās. „Mēs joprojām runājamies katru nedēļu un kopā darbojamies manā jaunajā Baznīcas aicinājumā Palīdzības biedrībā,” viņa stāsta.
Mani draugi mūža garumā un biznesa partneri, tai skaitā baņķieri un akciju tirgus aģenti, pamanīja izmaiņas un teica, ka esmu citādāka un laimīgāka. Es viņus uzaicināju uz savām kristībām, un viņi ieradās. Pēc tam viņi man stāstīja, ka sajuta ko tādu, ko iepriekš nekad nebija jutuši.
Man nav bail citiem pastāstīt, ko es zinu par Jēzu Kristu vai ko es pret Viņu jūtu — to, ko es zinu, kā patiesu esam. Es zinu, ka man ir stipra liecība. Citi, kas mani pazīst visu dzīvi, to pamana. Viņu cieņa pret manu ticību ir likusi viņiem pārstāt smēķēt un lietot alkoholu darba sanāksmēs un vakariņās. Mūsu biznesa kultūrā tas ir kaut kas unikāls.
Māsa Kenfīlda kopā ar Jinu Hua, draudzeni mūža garumā, kurai radās interese par Baznīcu, pateicoties māsas Kenfīldas pievēršanās stāstam.
Es nebaidos ļaut citiem redzēt, dzirdēt un sajust manu liecību. Es ticu, ka daudzi cilvēki, kuri nezina, kā atrast Dievu un Jēzu Kristu, sajutīs to pašu, ko es, kad izdzirdēs patiesības vārdus. Es vienmēr būšu gatava dalīties vārdos, kas izmainīja manu dzīvi.