„Seja logā”, Liahona, 2024. g. marts.
Pēdējo dienu svēto balsis
Seja logā
Es domāju, ka mana kaimiņiene bija ziņkārīga, bet izrādījās, ka viņai vienkārši bija nepieciešams draugs.
Fotogrāfija publicēta ar autores laipnu atļauju
Es bieži vien redzēju, kā viena un tā pati seja raugās no dzīvokļa loga. Es pie sevis nodomāju: „Cik skumji, ka kāds nemitīgi skatās pa savas istabas logu, tiesājot savu kaimiņu nodarbes!”
Tad kādu dienu es iedomājos viņu apciemot un pajautāt, vai varu kā palīdzēt. Es nolēmu paņemt līdzi tikko izceptu maizi.
Siltā maizīte izkausēja ledu manas pavecās kaimiņienes sirdī. Ar asarām acīs viņa man pastāstīja, cik vientuļa jūtas. Neviens viņu neapciemoja un neviens viņai nezvanīja, pat ne viņas pašas bērni. Ar trīcošu roku viņa noslaucīja no vaigiem asaras.
Viņa nopūtās un tad pateica: „Cik jauki būtu vienkārši atstāt šo pasauli. Es nevienu netiesāju, skatoties pa logu. Es tikai vēroju, kā spēlējas bērni, un visu pārējo, kas pagalmā notiek.”
Aleksa Nabauma ilustrācija
Ar laiku mēs sākām runāt par evaņģēliju. No sākuma viņa bija atturīga, jo viņas vīrs bija kalpojis kādā amatā citā baznīcā. Taču jo vairāk mēs runājām, jo lielāku iespaidu uz viņu atstāja patiesās mācības par Jēzu Kristu un Viņa atjaunoto evaņģēliju, kurā es dalījos.
„Cik jauki, ka mums ir tas pats Jēzus!” viņa teica. „Vai mēs satiksim cits citu debesīs?”
„Jā,” es atbildēju, „mēs tur būsim kopā, staigājot roku rokā.”
Sākot ar to brīdi, mēs kļuvām par labām draudzenēm daudzu gadu garumā, līdz viņa atstāja šo pasauli.
Tagad man patīk iedomāties, ka mana kaimiņiene lūkojas lejup no sava debesu loga, sekojot mūsu gaitām un cerot, ka mūsu starpā valda pietiekama saskaņa un mīlestība.