1831. gada novembrī elderu grupa sapulcējās uz īpašu konferenci Hiramā, Ohaio. Viena no konferencē apspriestajām tēmām bija atklāsmju publicēšana, ko bija saņēmis pravietis Džozefs Smits. Sapulces laikā Tas Kungs Džozefam Smitam deva atklāsmi un noteica, ka tā būs ievads atklāsmju grāmatai, kas tiks publicēta. Šī atklāsme tagad ir Mācības un Derību 1. nodaļa. Vēlāk, konferences laikā, Tas Kungs deva atklāsmi, kas tagad pierakstīta Mācības un Derību 67. nodaļā. Šajā atklāsmē Tas Kungs uzrunāja brāļus, kuri bija apšaubījuši valodas stilu, kādā pravietis pauda atklāsmes.
Vai tu kādreiz esi domājis, kāpēc daži cilvēki saņem liecību par evaņģēlija principiem, bet daži nesaņem?
1831. gada novembrī elderu grupa, ieskaitot pravieti Džozefu Smitu, sapulcējās, lai apspriestu pravieša saņemto atklāsmju publicēšanu. Vairāki elderi bija saņēmuši liecību, ka atklāsmes ir patiesas. Tomēr citi joprojām cerēja saņemt šādu liecību.
No tā, ko tu uzzināji 1.–2. pantā, aizpildi tukšās vietas, ierakstot šādu principu: Tas Kungs dzird manas un pazīst manu .
Attēls
jauniete lūdz
Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz jautājumu: „Kā zināšanas par šo principu var tev palīdzēt pilnveidot savas lūgšanas?” Tad uzraksti par kādu pieredzi, kas tev vai kādam tavam paziņam ir palīdzējusi iegūt garīgu apstiprinājumu evaņģēlija patiesībām.
Izlasi Mācības un Derību 67:3 un uzzini, kāpēc daži elderi nesaņēma svētību, ko Tas Kungs viņiem bija vēlējis. Tu vari pasvītrot frāzes, kas tev šķiet īpaši svarīgas.
Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz jautājumu: „Kā bailes, kurām tu ļauj ienākt sirdī, var aizkavēt tev svētību saņemšanu? Tad uzraksti, kādas bailes var apturēt cilvēkus no svētību saņemšanas.
Apdomā, kā Tā Kunga spēks var palīdzēt mums aizstāt bailes ar ticību. Kā šīs zināšanas var cilvēkam palīdzēt turpināt pilnveidot liecību?
Tas Kungs izaicina tos, kas kritizē Viņa atklāsmes
Vai tu kādreiz esi domājis, kāpēc mums būtu jāseko Baznīcas vadītājiem, kaut arī viņi nav ideāli?
Izlasi Mācības un Derību 67. nodaļas ievadu un 5. pantu, pievēršot uzmanību atšķirīgajai attieksmei, kāda bija elderiem pret atklāsmēm. (Atceries, ka pirmais pravieša Džozefa Smita atklāsmju krājums tika nosaukts par Pavēļu Grāmatu. Vēlāk nosaukums tika mainīts uz Mācība un Derības.) Pievērs uzmanību nodaļas ievadam: „daudzi no brāļiem sniedza svinīgu liecību” par to, ka atklāsmes ir patiesas. Tomēr „bija dažas negatīvas runas par valodu, kas izmantota atklāsmēs”. Saskaņā ar 5. pantu, daži elderi domāja, ka viņi varētu „izteikties augstāk par [Džozefa Smita] valodu”. Sava prāta iedomības dēļ viņi domāja, ka ir daudz piemērotāki, lai rakstītu atklāsmes, nekā Tā Kunga iesvaidītais pravietis (skat.2. Nefija 9:28–29).
Izlasi Mācības un Derību 67:4 un tad vēlreiz pārlasi 5. pantu. Pievērs uzmanību tam, kā Tas Kungs atbildēja uz elderu bažām attiecībā uz atklāsmju valodas stilu.
Kāpēc, tavuprāt, bija svarīgi, lai elderi saprastu, ka Tas Kungs zināja, ka strādā caur nepilnīgiem kalpiem?
Izlasi Mācības un Derību 67:6–9 un sameklē, kādu izaicinājumu Tas Kungs deva tiem, kuri bažījās par atklāsmju valodas stilu.
Viljams E. Maklellins pieņēma Tā Kunga izaicinājumu uzrakstīt atklāsmi, lai salīdzinātu ar tām, kuras bija saņēmis pravietis Džozefs Smits. Džozefs Smits savā vēsturē rakstīja: „Viljams E. Maklellins, pēc viņa domām, bija visgudrākais vīrs, kuram piemita vairāk zināšanu nekā veselā saprāta, centās uzrakstīt pavēli, kas būtu līdzīga kādai no Tā Kunga dotajām, bet cieta neveiksmi; tā bija šausmīga atbildība — rakstīt Tā Kunga Vārdā. Elderiem un visiem klātesošajiem, kas bija liecinieki šim iedomīgajam cilvēka mēģinājumam atdarināt Jēzus Kristus valodu, atjaunojās ticība evaņģēlija pilnībai un pavēļu un atklāsmju patiesumam, ko Tas Kungs bija devis Baznīcai ar manu starpniecību; un elderi paziņoja, ka vēlas liecināt par viņiem zināmo patiesību visai pasaulei” (History of the Church, 1:226).
Pēc šī notikuma visi klātesošie elderi vienojās parakstīt dokumentu, oficiāli apliecinot to, ka atklāsmes, ko ietver Pavēļu Grāmata, ir patiesas.
Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz šiem jautājumiem:
Kāpēc, tavuprāt, Džozefs Smits, kuram bija niecīga izglītība, varēja uzrakstīt šīs atklāsmes, bet Viljams E. Maklellins, kurš bija ļoti labi izglītots, to nevarēja?
Ko tu vari mācīties no šī stāsta par mūsu vadītāju tiesāšanu viņu nepilnību dēļ?
Apdomā, kā tu vari apņemties taisnīgi sekot saviem vadītājiem, neatkarīgi no nepilnībām, ko tu vai citi viņos varētu saskatīt.
Tas Kungs dod padomu Saviem sekotājiem par to, kā sagatavoties, lai izturētu Dieva klātbūtni
Savā studiju dienasgrāmatā uzzīmē tabulu ar divām slejām. Virs pirmās slejas uzraksti Atalgojums un virs otrās — Kā iegūt atalgojumu. Izlasi Mācības un Derību 67:10–14, sameklējot, kādu atalgojumu Tas Kungs solīja šiem brāļiem un ko viņiem vajadzēja darīt, lai to iegūtu. Ieraksti savas atbildes atbilstošajās slejās.
Saskaņā ar šiem pantiem, ko brāļiem vajadzēja darīt, lai izturētu Dieva klātbūtni? (Vārds izturēt nozīmē pastāvēt vai palikt noteiktā vietā.) Ja viņi „noplēsīs no sevis” greizsirdību un bailes un kļūs pazemīgi, viņi varēs izturēt Dieva klātbūtni.
Kā rakstīts Mācības un Derību 67:13, šie brāļi tika iedrošināti „turpināt pacietībā”, līdz viņi taps pilnīgi. Izlasi stāstu, ar ko dalījās prezidents Dīters F. Uhtdorfs, Augstākais prezidija loceklis, kurš mācīja, cik svarīga ir pacietība pilnveidošanās procesā:
Attēls
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs
„1960–ajos gados Stendfordas universitātes profesors uzsāka vienkāršu eksperimentu, lai pārbaudītu četrgadīgu bērnu gribasspēku. Viņš viņu priekšā nolika lielu zefīru un teica, ka viņi to var apēst uzreiz, vai, ja pagaidīs 15 minūtes, tad viņi varēs dabūt otru zefīru.
Tad viņš bērnus atstāja vienus un caur spoguļstiklu skatījās, kas notiks. Daži bērni zefīru apēda uzreiz; daži spēja pagaidīt vien dažas minūtes, līdz padevās kārdinājumam. Tikai 30 procenti spēja pagaidīt” (skat. „Turpiniet pacietībā”, Ensign vai Liahona, 2010. g. maijs, 56).
Kā, tavuprāt, šis profesora eksperiments un slēdzieni attiecas uz jauniešiem mūsdienās?
Pēc tam prezidents Uhtdorfs runāja par zefīru eksperimenta slēdzieniem:
Attēls
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs
„Ejot laikam, [profesors] turpināja vērot bērnus un ievēroja interesantu sakritību — bērniem, kuri nespēja gaidīt, vēlāk dzīvē bija grūtības labi uzvesties, kamēr tie, kuri spēja gaidīt, parasti bija pozitīvāki un labāk motivēti, viņiem bija labākas atzīmes skolā un lielāki ienākumi, kā arī pilnvērtīgākas attiecības ar citiem cilvēkiem.
Tas, kas sākās kā vienkāršs eksperiments ar bērniem un zefīriem, kļuva par nozīmīgu pētījumu, kas izteica domu, ka spēja gaidīt — būt pacietīgam — bija galvenā rakstura iezīme, kas varētu noteikt turpmākos panākumus dzīvē. …
Gaidīt var būt grūti. To zina gan bērni, gan vecāki. Mēs dzīvojam pasaulē, kas piedāvā ātrās uzkodas, acumirklīgu sazināšanos, filmas pēc pieprasījuma un tūlītējas atbildes uz visnenozīmīgākajiem vai būtiskākajiem jautājumiem. Mums nepatīk gaidīt. …
Pacietība — spēja uz laiku apturēt savas vēlmes — ir dārgs un rets tikums. Mēs vēlamies, ko vēlamies, un vēlamies to tagad. Tādēļ jau pati doma par pacietību var šķist nepatīkama un dažkārt pat skarba.
Tomēr bez pacietības mēs nevaram iepriecināt Dievu; mēs nevaram kļūt pilnīgi. Patiesi, pacietība ir attīrošs process, kas šķīsta prātu, padziļina laimes sajūtu, liek koncentrēties uz rīcību un sniedz cerību gūt mieru” („Turpiniet pacietībā”, 56. lpp.).
Atbildi uz jautājumu savā studiju dienasgrāmatā: „Kāpēc, tavuprāt, pacietība ir svarīga tavos centienos būt cienīgam un izturēt Tā Kunga klātbūtni?” Dažas minūtes apdomā arī tās dzīves jomas, kurās tev vajadzētu būt pacietīgākam pret sevi vai citiem. Ja vēlies, tu vari uzrakstīt mērķi, kurā nolem būt pacietīgāks savās pūlēs kļūt šķīstam Dieva priekšā.
Savā studiju dienasgrāmatā, zem šīs dienas uzdevumiem, ieraksti: