Došanās projām no Navū; Grūtais ceļš pāri Aiovai; Mācības un Derību 136:1–18

Pēc tam, kad pravietis Džozefs Smits tika nogalināts, Divpadsmit apustuļu kvorums Brigama Janga, Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidenta, vadībā prezidēja pār Baznīcu un turpināja Tā Kunga darbu. Viņi iedrošināja svētos pabeigt Navū templi un gatavoties doties uz rietumiem.

Padomā, kad tu paveici kaut ko grūtu tāpēc, ka zināji, ka rezultāts būs šo pūļu vērts.

Viens no grūtākajiem uzdevumiem, kas svētajiem tika dots pēc pravieša Džozefa Smita nāves, bija pabeigt Navū templi. Svētie nesa lielus upurus, lai uzceltu Navū templi. Lasot tālāk sniegto rindkopu, pasvītro upurus, ko nesa svētie, lai uzceltu pirmo templi Navū:

1844. gada oktobra vispārējā konferencē Brigams Jangs aicināja svētos ziedot desmito tiesu un citus ziedojumus tempļa celtniecībai. Atbildot uz šo aicinājumu, katra Palīdzības biedrības māsa ik nedēļu ziedoja vienu peniju tempļa materiāliem. Daudzi vīrieši ziedoja savu laiku, strādājot pie tempļa celtniecības vienu no katrām desmit dienām. Citi atdeva vairāk nekā vienu desmito daļu no saviem ienākumiem. Džozefs Toronto atdeva Brigamam Jangam 2500 dolārus vērtu zeltu un teica, ka vēlas atdot visu, kas viņam ir, Dieva valstības celšanai.

Attēls

Navū templis

Kāpēc, tavuprāt, svētie vēlējās upurēt tik daudz, lai uzceltu templi?

Lai gan svētie upurējās, lai uzceltu Navū templi, vajāšana tempļa pabeigšanu padarīja daudz grūtāku. Daudzi Baznīcas ienaidnieki domāja, ka, tiklīdz pravietis Džozefs Smits tiks nogalināts, Baznīca vairs nepastāvēs. Tomēr, kad Baznīcas locekļi palika uzticīgi un Baznīca turpināja augt, Baznīcas ienaidnieki pielika vēl lielākas pūles, lai svētos padzītu no Ilinoisas.

Lasot tālāk sniegtās rindkopas, pievērs uzmanību tam, ko darīja Baznīcas ienaidnieki, lai Baznīcu iznīcinātu:

1844. gada septembrī Kolonels Levijs Viljams, kurš bija iesaistīts Džozefa un Hairama Smitu nogalināšanā, noorganizēja lielu militāru pasākumu, lai piespiestu pēdējo dienu svētos doties prom no Ilinoisas. Tas tika izsludināts kā „lielā vilka medības Henkukas apgabalā” (David E. Miller and Della S. Miller, Nauvoo: The City of Joseph [1974. g.], 186. lpp.). To padzirdot, Ilinoisas gubernators Tomass Fords uz apgabalu sūtīja štata armijas ģenerāli Džonu Hardinu, lai saglabātu mieru.

Pēc gada, 1845. gada septembrī, Kolonels Viljams, vadot 300 nemiernieku pūli, uzbruka pēdējo dienu apmešanās vietām attālajos apgabalos, nodedzinot daudzas neapsargātas mājas, saimniecības ēkas, dzirnavas un labības kūļus. Septembra vidū prezidents Brigams Jangs aicināja brīvprātīgos glābt šos svētos. Navū svētie sagatavoja 134 ratus, lai ģimenes no attālajiem apgabaliem atgādātu drošībā uz Navū.

Kā šie uzbrukumi tempļa celtniecības darbu padarīja grūtāku?

Daudzi Ilinoisas iedzīvotāji baidījās, ka pēdējo dienu svēto klātbūtne novedīs līdz pilsoņu karam. Viņi lūdza svētajiem pamest štatu. 1845. gada 24. septembrī Divpadsmit apustuļu kvorums apsolīja, ka Baznīca štatu pametīs nākamajā pavasarī.

Apdomā, kāpēc lēmumu — pamest Ilinoisu — bija grūti pieņemt? Apdomā arī to, kā lēmums — doties prom no Navū — varēja ietekmēt svēto centienus pabeigt templi.

Lai gan svētie zināja, ka viņiem būs jādodas prom no Ilinoisas, viņi turpināja celt Navū templi.

1. Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz šādu jautājumu: „Kāpēc, tavuprāt, svētie turpināja tempļa celtniecības darbus, lai gan zināja, ka dosies projām?”

Tajā laikā tempļa paaugstināšanas priekšraksti vēl nebija pieejami lielākajai daļai no Baznīcas locekļiem. 1841. gada atklāsmē Tas Kungs svētajiem apsolīja: ja viņi uzcels Navū templi, viņi varēs saņemt šos glābšanas priekšrakstus (skat. M&D 124:22–44).

Svētie ticēja, ka tempļa priekšraksti viņus sagatavos, lai viņi mūžībā varētu atrasties Debesu Tēva klātbūtnē, un ka viņu ģimenes tiks sasaistītas kopā uz mūžību. Stāsti par svēto upuriem un grūtībām, ko viņi ir pārvarējuši, lai uzceltu templi, mums māca šādu patiesību: Tempļa priekšrakstu saņemšana ir visu mūsu taisnīgo pūļu un upuru vērta.

2. Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz šiem jautājumiem:

   1. Kāpēc, tavuprāt, tempļa priekšrakstu saņemšana ir grūta darba un upuru vērta?

   2. Kas tev ir jādara, lai tu varētu saņemt tempļa priekšrakstus?

Apdomā, vai ir kaut kas, ko tev vajadzētu pārtraukt vai sākt darīt, lai iegūtu tempļa svētības.

Attēls

Prezidents Tomass S. Monsons

Prezidents Tomass S. Monsons aprakstīja upurus, kādus vairāki mūsdienu svētie ir nesuši, lai saņemtu tempļa priekšrakstus: „Pirms daudziem gadiem es lasīju par vairāk nekā simts Baznīcas locekļu lielu grupu, kas atstāja Manausu, kas atrodas Amazones lietus mežu vidū, lai dotos uz tolaik tuvāko templi, kas atradās Sanpaulu, Brazīlijā — gandrīz 2500 jūdžu (4000 km) attālumā no Manausas. Šie uzticīgie svētie ceļoja ar laivu pa Amazones upi un tās pietekām četras dienas. Pēc tam, kad bija pabeigts ceļojums pa ūdeni, viņi iekāpa autobusos, lai vēl trīs dienas ceļotu pa bedrainiem ceļiem, ar ļoti maziem pārtikas krājumiem un bez iespējas ērti izgulēties. Pēc septiņām dienām un naktīm viņi ieradās Sanpaulu, kur tika veikti mūžīgie priekšraksti. Protams, mājupceļš bija tikpat sarežģīts. Tomēr viņi bija saņēmuši tempļa priekšrakstus un svētības, un, lai gan viņu maki bija tukši, viņi paši bija piepildīti ar tempļa garu un ar pateicību par saņemtajām svētībām” („Svētais templis — bāka pasaulei”, Ensign vai Liahona, 2011. g. maijs, 91. lpp.).

Kā šo svēto piemērs tevi iedvesmo sagatavoties tempļa priekšrakstu saņemšanai?

Izlasi tālāk sniegtās rindkopas un pasvītro piemērus Navū svēto taisnīgajām pūlēm, lai viņi varētu saņemt tempļa priekšrakstus:

Tiklīdz kāda no tempļa telpām tika pabeigta, Baznīcas vadītāji to iesvētīja, lai priekšrakstu darbs varētu sākties pēc iespējas ātrāk. 1845. gada 30. novembrī priekšrakstu darbam tika iesvētīti tempļa bēniņi. Svētie sāka saņemt savus endaumentus 10. decembra vakarā. Endaumenta sesijas turpinājās līdz 11. decembra plkst. 3:00 naktī.

Attēls

Prezidents Brigams Jangs

Līdz 1845. gada beigām vairāk nekā 1000 Baznīcas locekļu bija saņēmuši tempļa priekšrakstus. Brigams Jangs 1846. gadā rakstīja: „Svēto izrādītā vēlēšanās — saņemt [tempļa] priekšrakstus — bija tik dedzīga un mūsu vēlēšanās viņiem kalpot — tik kvēla, ka es pilnībā nodevos Tā Kunga darbam templī nakti un dienu, izmantojot miegam dienā vidēji ne vairāk par četrām stundām un tikai vienu reizi nedēļā dodoties uz mājām” (skat. History of the Church, 7:567). Daudzi Baznīcas locekļi ziedojās, katru vakaru mazgājot drēbes, lai nākamajā rītā darbs varētu atsākties bez kavēšanās.

1846. gada 3. februārī prezidents Jangs aizbrauca no tempļa, lai veiktu pēdējos sagatavošanās darbus un nākamajā dienā varētu doties projām no Navū uz rietumiem. Tomēr liels pūlis bija sapulcējies, lai saņemtu savus endaumentus, un viņš līdzjūtīgi atgriezās, lai viņiem kalpotu. Tas aizkavēja viņa došanos projām vēl uz divām nedēļām. Saskaņā ar tempļa pierakstiem, pirms došanās uz rietumiem endaumentu saņēma 5615 svētie. (Skat. Church History in the Fulness of Times Student Manual, 2. izd. [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2003. g.], 303.–304. lpp.)

3. Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz šiem jautājumiem:

   1. Kas tevi iedvesmo, lasot par svēto pūlēm saņemt tempļa priekšrakstus?

   2. Kādas pūles un upuri mums jāpieliek, lai saņemtu tempļa priekšrakstus?

Kad svētie bija saņēmuši tempļa priekšrakstus, viņi 1846. gada februārī sāka doties projām no Navū. Tomēr ne visi Baznīcas locekļi devās projām kopā ar galveno svēto grupu. Daži nebija sagatavojušies, lai laicīgi dotos projām, bet daži izlēma palikt.

Daudzi svētie, kuri palika Navū, joprojām tika vajāti. 1846. gada septembrī, septiņus mēnešu pēc tam, kad galvenā svēto grupa bija devusies projām, apmēram 800 cilvēki, bruņojušies ar sešiem lielgabaliem, gatavojās uzbrukt Navū. Atlikušie svētie un daži jaunie iedzīvotāji, kuri kopskaitā sasniedza apmēram 150 cīnīties spējīgus vīriešus, gatavojās pilsētu aizstāvēt.

Pēc pāris dienu ilgām kaujām svētie bija spiesti padoties, un viņiem tika pavēlēts nekavējoties atstāt pilsētu. Pēc tam nemiernieku pūlis ieņēma pilsētu, izlaupīja mājas un nopostīja templi. Vairāki svētie, kuri pietiekami ātri nepaspēja aizbēgt, tika nogalināti vai iemesti Misisipi upē. Pēc tam, kad svētie aizbēga no Navū, viņi izveidoja bēgļu nometnes gar upes rietumu krastu. Lielākajai daļai cilvēku nebija pietiekami daudz ēdiena vai krājumu, lai sevi uzturētu.

Baznīcas vadītāji nosūtīja glābšanas grupu, lai tā dotos atpakaļ pāri bīstamajam Aiovas apvidum un palīdzētu cietušajiem svētajiem.

4. Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz jautājumu: „Kā, tavuprāt, tu justos, ja būtu aicināts atgriezties, lai palīdzētu šiem cietušajiem svētajiem?”

Izlasi tālāk sniegto prezidenta Brigama Janga doto padomu vīriem, kuriem tika uzticēts izveidot glābšanas grupu:

Attēls

Prezidents Brigams Jangs

„Ļaujiet derības ugunij, ko jūs sajutāt Tā Kunga namā, degt jūsu sirdīs kā neapslāpējamai liesmai, līdz jūs … būsiet atraduši katru vīrieti …, kurš var doties jums līdzi, un iedeguši viņa dvēselē to pašu uguni, līdz viņš ceļas … un nekavējoties dodas ceļā, lai atvestu šos daudzos nabaga ļaudis no Navū. …

… Šī ir diena, lai rīkotos” (Journal History of The Church of Jesus Christ of Latter-day Saints, 1846. g. 28. sept., 5.–6. lpp., Baznīcas Vēstures bibliotēka, Soltleiksitija).

No Brigama Janga izteikuma mēs varam mācīties, ka Tas Kungs prasa, lai mēs dzīvojam saskaņā ar derībām, ko esam noslēguši.

5. Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz šiem jautājumiem:

   1. Kādus upurus tu esi nesis, lai turētu derības?

   2. Kādas svētības tu esi pieredzējis, pateicoties tam, ka esi dzīvojis saskaņā ar noslēgtajām derībām?

Kad 1846. gada februārī galvenā svēto grupa devās prom no Navū, viņi devās uz rietumiem — pāri Aiovas štatam. „Došanās projām no Navū svētajiem bija rīcība ticībā. Viņi devās prom, nezinādami, kurp tieši gāja vai kad ieradīsies vietā, kur apmetīsies. Viņi tikai zināja, ka ienaidnieki viņiem drīz liks pamest Ilinoisu un ka viņu vadītāji bija saņēmuši atklāsmi atrast patvērumu kaut kur Klinšu kalnos” (Church History in the Fulness of Times Student Manual, 309. lpp.).

Lasot tālāk sniegto Orsona un Katrīnas Spenseru stāstīto, pievērs uzmanību viņu ticības un paļāvības piemēram:

„Pēc tam, kad bijām devušies projām no Navū, Katrīnai, kura vienmēr bija trausla un daudz slimoja, nebeidzamo grūtību dēļ strauji pasliktinājās veselība. Bēdu nomāktais vīrs aizrakstīja sievas vecākiem, sirsnīgi lūdzot steidzami viņu uzņemt savās mājās, līdz svētie atradīs apmešanās vietu. Viņi atbildēja: „Ja viņa atteiksies no savas apkaunojošās ticības, viņa var atgriezties, bet ne ātrāk.”

Kad Katrīnai tika nolasīta šī vēstule, viņa palūdza savam vīram paņemt Bībeli, atvērt Rutes grāmatu un izlasīt pirmās nodaļas sešpadsmito un septiņpadsmito pantu: „Nespied mani tevi atstāt un no tevis aiziet, jo, kurp tu iesi, es iešu un, kur tu mitīsi, es mitīšu. Tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs”” (Memoirs of John R. Young: Utah Pioneer 1847 [1920. g.], 17.–18. lpp.). Neilgi pēc tam Katrīna Spensera nomira.

Svētie ceļojuma laikā saskārās ar daudzām grūtībām. Spēcīgā lietus un nepietiekamā uztura dēļ svētie četrus mēnešus veica 300 jūdžu (482 km) garu ceļu pāri Aiovai. Ņemot vērā lēno gaitu, Baznīcas vadītāji izlēma līdz 1847. gada pavasarim neturpināt ceļu uz rietumos esošajiem Klinšu kalniem. Viņi svētajiem deva padomu uz ziemu apmesties kādā vietā. Viena no lielākajām apmešanās vietām — Ziemas mītne — atradās Misūri upes rietumu pusē, tagadējā Nebraskas štatā.

Attēls

Ziemas mītne

1847. gada janvārī Ziemas mītnē prezidents Brigams Jangs saņēma atklāsmi, kas pierakstīta Mācības un Derību 136. nodaļā.

Studējot Mācības un Derību 136:1–18, pievērs uzmanību Tā Kunga padomam attiecībā uz to, kā svētajiem ir jāorganizējas un jāsagatavojas turpināt ceļu uz rietumiem.

Vairāk par ceļu uz rietumiem tu uzzināsi no sava skolotāja šīs nodaļas mācību stundā.

6. Savā studiju dienasgrāmatā, zem šīs dienas uzdevumiem, ieraksti:

   Es studēju „Došanās projām no Navū”, „Grūtais ceļš pāri Aiovai” un Mācības un Derību 136:1—18 un to pabeidzu (datums).

   Jautājumi, domas un atziņas, kurās es vēlētos dalīties ar savu skolotāju: