Mācības un Derību 135. nodaļa

1844. gada 27. jūnijā pravietis Džozefs Smits un viņa brālis Hairams, kurš bija prezidenta palīgs un Baznīcas patriarhs, tika nogalināti Kārtidžas cietumā, Ilinoisā. Divpadsmit apustuļu kvorums apstiprināja, ka paziņojums par mocekļa nāvi ir jāiekļauj 1844. gada Mācības un Derību izdevuma beigās, kas bija gandrīz gatavs publicēšanai. Paziņojumā tika ietvertas daļas no aculiecinieku — elderu Džona Teilora un Vilarda Ričarda — stāstiem, kuri bija Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi. Tagad tas ir pierakstīts Mācības un Derību 135. nodaļā.

Izlasi Mācības un Derību 135:1. Iedomājies, ka tu esi Baznīcas loceklis, kurš 1844. gadā dzīvo Navū, Ilinoisā. Padomā, kā tu būtu juties, uzzinot šīs traģiskās ziņas.

Daudzus svētos pārņēma bēdas, uzzinot par Džozefa un Hairama Smitu nāvi. Apdomā savas sajūtas un liecību par pravieti Džozefu Smitu, mācoties par viņa pēdējām dzīves dienām.

Džozefs Smits un svētie apmēram trīs gadus Ilinoisā dzīvoja salīdzinoši mierīgi. Tomēr 1842. gadā viņi atkal piedzīvoja pretestību. Baznīcas atkritēji un pretinieki apvienojās spēkiem, lai cīnītos pret pravieti un Baznīcu. Vairāki Ilinoisas iedzīvotāji sāka nicināt un baidīties no svēto politiskās ietekmes. Citiem sāka skaust Navū ekonomiskā izaugsme, un viņi sāka kritizēt Navū pilsētas valdības un zemessardzes varu. Daži sāka izjust nepatiku pret svētajiem, jo viņi pārprata unikālās mormoņu doktrīnas un paradumus, piemēram, daudzsievību, ko nelabvēlīgā gaismā parādīja atkritušie Baznīcas locekļi. (Skat. Church History in the Fulness of Times Student Manual [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2003. g.], 263.–266. lpp., 270.–271. lpp.)

1844. gada jūnijā naidīgā attieksme pret Baznīcu strauji pieauga. Vairāki Ilinoisas iedzīvotāji apsprieda svēto izvešanu no štata, kamēr citi kala plānus, lai nogalinātu pravieti. Daži no tiem, kuri plānoja sazvērestību pret pravieti un Baznīcu, bija atkritušie Baznīcas locekļi. 1844. gada 7. jūnijā Viljams Lavs, kurš bija kalpojis par otro padomnieku Augstākajā prezidijā, un citi Baznīcas atkritēji izdeva pirmo laikraksta izdevumu ar nosaukumu Nauvoo Expositor (Navū Izskaidrotājs). Cenšoties kurināt naidu sabiedrībā pret pravieti un Baznīcu, šie cilvēki izmantoja laikrakstu, lai apmelotu Džozefu Smitu un citus Baznīcas vadītājus. Džozefs Smits un Navū pilsētas dome atzina, ka naida kurināšana, ko izsauc šis laikraksts, izraisīs nemierus pilsētā. Viņi paziņoja, ka laikraksts rada nemieru sabiedriskajā kārtībā un pavēlēja, lai Nauvoo Expositor izdevniecība tiktu slēgta.

Attēls

avīzes lappuse

Nauvoo Expositor satura, kā arī izdevniecības slēgšanas dēļ mormoņu pretinieku naidīgums pieauga. Izdevniecības īpašnieki iesniedza juridiskas prasības pret Džozefu Smitu un citiem pilsētas vadītājiem, apsūdzot viņus dumpja uzsākšanā. Džozefu Smitu no apsūdzībām attaisnoja pēdējo dienu svēto tiesneši un citi tiesneši, kuri nebija Baznīcas locekļi, bet tas tikai vēl vairāk saniknoja viņa ienaidniekus. Kad sāka izplatīties ziņojumi, ka bruņots pūlis pulcējas, lai uzbruktu Navū pilsētai, Džozefs Smits, būdams pilsētas mērs, paziņoja, ka Navū atrodas karastāvoklī (īslaicīgā karaspēka uzraudzībā), un Ilinoisas gubernatora Tomasa Forda vadībā pavēlēja leģionam aizstāvēt pilsētu.

Nemieri šajā apgabalā izplatījās tik strauji, ka gubernators Fords devās un Kārtidžu — reģionālās valdības centru —, lai neitralizētu nestabilo situāciju. Viņš aizrakstīja Džozefam Smitam, sakot, ka tikai pravieša un citu vadītāju tiesāšana ne–mormoņu zvērināto tiesas priekšā Kārtidžā apmierinās cilvēku prasības. Gubernators Fords viņiem apsolīja arī pilnīgu aizsardzību un taisnīgu tiesu, ja viņi brīvprātīgi padosies. Džozefs atbildēja, ka, dodoties ceļā, viņa dzīvība būs briesmās, un teica, ka nebrauks.

Šajā grūtajā laikā, kopā apdomājot situāciju, pravietis uzskatīja: ja viņš ar Hairamu atstās Navū un dosies uz Rietumiem, svētajiem netiks nodarīts nekāds ļaunums. Rīkojoties saskaņā ar šo iedvesmu, Džozefs un Hairams devās uz Aiovu — pāri Misisipi upei. Tomēr daži Baznīcas locekļi Navū apšaubīja pravieša plānu. Daži pie viņa atnāca, apsūdzot viņu gļēvulībā un sakot, ka viņš pamet svētos, lai viņi ar vajāšanu tiktu galā vieni paši. Pravietis atbildēja: „Ja mana dzīvība nav vērtīga maniem draugiem, tad tā nav vērtīga arī man pašam” (skat. History of the Church, 6:549). Pēc kopīgām pārdomām Džozefs un Hairams atgriezās Navū. 1844. gada 24. jūnija agrā rītā viņi devās uz Kārtidžu.

Izlasi Mācības un Derību 135:4, pievēršot uzmanību pravietojumam, ko Džozefs Smits izteica, atrodoties netālu no Kārtidžas.

1. Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz šiem jautājumiem:

   1. Kā, tavuprāt, jutās Džozefs Smits, atstājot savu ģimeni un zinot, ka viņš pie tās vairs neatgriezīsies?

   2. Kāpēc, tavuprāt, pravietis bija „kluss kā vasaras rīts”, apzinoties, ka viņš turp devās „kā jērs uz nokaušanu”?

Pravietis zināja, ka viņa nāve pasargās daudzu svēto dzīvības.

Izlasi Mācības un Derību 135:5 un pievērs uzmanību tam, ko Hairams lasīja un atzīmēja pirms došanās uz Kārtidžu.

Attēls

Mormona Grāmatas lappuse

2. Atbildi uz jautājumu savā studiju dienasgrāmatā: „Kāpēc, tavuprāt, Hairamam bija tik svarīgi tajā brīdī izlasīt šos pantus no Etera grāmatas (Etera 12:36–38)?”

1844. gada 25. jūnijā Džozefs, Hairams un citi vadītāji iemaksāja drošības naudu, lai viņi tiktu atbrīvoti līdz oficiālai tiesai, kurā tiktu izskatīta apsūdzība par dumpja izraisīšanu. Tomēr tajā vakarā Džozefs un Hairams tika ieslodzīti Kārtidžas cietumā, jo tika apsūdzēti nodevībā pret valsti. Tas bija pretlikumīgi, un Džozefs ar saviem advokātiem pret to iebilda, jo šāda apsūdzība iepriekšējā sēdē, kad tika piemērota drošības nauda, netika pieminēta, un par apsūdzību nodevībā pret valsti drošības naudu nedrīkstēja piemērot, tāpēc viņiem bija jāpaliek Kārtidžas cietumā, nonākot briesmās.

1844. gada 26. jūnijā Džozefs cietumā satikās ar gubernatoru Fordu. Gubernators Fords bija iecerējis doties uz Navū, un Džozefs prasīja, vai viņš var doties līdzi, jo juta, ka viņš Kārtidžā nav drošībā. Gubernators Fords apsolīja paņemt Džozefu un Hairamu līdzi, ja dosies prom no Kārtidžas. Tovakar pravietis sargiem liecināja par Mormona Grāmatas patiesumu un evaņģēlija atjaunošanu.

1844. gada 27. jūnija rītā Džozefs uzrakstīja vēstuli savai sievai Emmai: „Es esmu pilnībā samierinājies ar savu likteni, zinot, ka esmu attaisnots un ka esmu darījis labāko, ko varēju. Pasaki bērniem un visiem maniem draugiem, ka es viņus mīlu” (skat. History of the Church, 6:605). Vēlāk, tajā pašā dienā, neskatoties uz brīdinājumiem par plānu ieņemt cietumu un nogalināt ieslodzītos, gubernators Fords devās prom no Kārtidžas, lai runātu ar Navū iedzīvotājiem. Viņš lauza savu solījumu un nepaņēma līdzi Džozefu un Hairamu. Pirms aizbraukšanas gubernators Fords lika Kārtidžas zemessargiem — acīmredzami, visnaidīgākajiem, kuri bija sapulcējusies Kārtidžā, — apsargāt cietumu un atlaida citus zemessargus.

Karstā un tveicīgā 27. jūnija pēcpusdienā apustuļi Džons Teilors un Vilards Ričards bija kopā ar Džozefu un Hairamu Kārtidžas cietumā. Sēžot cietuma otrā stāva istabā, pravieti un pārējos pārņēma slikta nojauta. Pravietis palūdza Džonam Teiloram nodziedāt dziesmu „Trūcīgais ceļinieks” (skat. Garīgās dziesmas, nr. 19). Ja tev ir dziesmu grāmata (vai ja tu vari piekļūt interneta mājaslapai lds.org/music/text/hymns/a-poor-wayfaring-man-of-grief), noklausies šo dziesmu, nodziedi to vai izlasi tās vārdus, un padomā, kāpēc tie pravietim šajā dzīves brīdī bija tik nozīmīgi.

Pamēģini iedomāties, ka esi kopā ar pravieti Džozefu Smitu Kārtidžas cietumā:

Attēls

istaba Kārtidžas cietumā

1844. gada 27. jūnijā, neilgi pēc plkst. 17:00, saniknotais pūlis — apmēram 150–200 vīrieši, kuru sejas bija nokrāsotas, lai noslēptu viņu identitāti, — aplenca cietumu. Sargi izrādīja vien nelielu pretestību, kad vairāki ļaundari steidzās augšup pa kāpnēm uz istabu, kurā atradās pravietis, viņa brālis Hairams un viņa draugi.

Džozefs un pārējie spiedās pret durvīm, lai neļautu ļaundariem tās atraut vaļā. Kāds no uzbrucējiem izšāva caur durvju augšējo paneli, trāpot Hairamam deguna kreisajā pusē. Viņš nokrita, iesaucoties: „Es mirstu!” (Skat. History of the Church, 6:617.) Vēlāk Džons Teilors rakstīja: „Es nekad neaizmirsīšu to dziļo līdzjūtību un rūpes, ko varēja redzēt brāļa Džozefa sejas izteiksmē, kad viņš pievilka klāt Hairamu un, noliecoties pār viņu, teica: „Ak, mans nabaga dārgais brāli Hairam!”” (Skat. B. H. Roberts, The Rise and Fall of Nauvoo [1965. g.], 443. lpp.).

Iepriekš, tajā pašā dienā, kāds apmeklētājs Džozefam bija iedevis revolveri. Aizstāvot pārējos biedrus, Džozefs pielēca pie durvīm un starp durvīm un durvju rāmja spraugu izšāva gaitenī. Tikai trīs no sešām revolvera atverēm izšāva, ievainojot vairākus uzbrucējus. Pēc tam uzbrucēji spieda savus ieročus caur pusaizvērtajām durvīm, un Džons Teilors centās atvairīt viņu ieroču stobrus ar spieķi.

Kad sadursme gaitenī pieauga, Džons Teilors mēģināja bēgt pa istabas logu. Mēģinot izdarīt lēcienu, viņu augšstilbā sašāva kāds, kurš atradās pie durvīm, kā arī kāds, kurš atradās cietuma ārpusē. Viņš nokrita uz grīdas un, cenšoties paslēpties zem gultas, kas atradās pie loga, tika smagi ievainots ar vēl trīs šāvieniem. Tikmēr Vilards Ričards sāka sist pa ieročiem, kas spiedās cauri durvīm, ar savu spieķi.

Tajā brīdī Džozefs Smits nolēma mēģināt izbēgt pa logu, ko, pēc Vilarda Ričarda domām, viņš darīja, lai censtos izglābt viņa un Džona Teilora dzīvības. Vilardam Ričardam turpinot atvairīt pie durvīm stāvošos uzbrucējus, pravietis piegāja pie atvērtā loga un izsaucās: „Ak Kungs, mans Dievs!” (Skat. History of the Church, 6:618.) To darot, viņu skāra lodes, ko nemiernieki izšāva gan no cietuma iekšpuses, gan ārpuses, un viņš izkrita pa logu, piezemējoties uz zemes. Uzbrucēji, kuri atradās cietuma iekštelpās, steidzās ārā, lai pārliecinātos, vai Džozefs ir miris. Lai gan neviens Baznīcas loceklis neatradās tuvumā, kāds iekliedzās: „Mormoņi nāk!”, un visi ļaundari aizbēga. (Skat. History of the Church, 6:618, 620.–621. lpp.; skat. arī Church History in the Fulness of Times Student Manual, 283. lpp.)

Attēls

logs

3. Izlasi Mācības un Derību 135:3. Savā studiju dienasgrāmatā uzraksti, kādas domas un sajūtas tevi pārņēma, izlasot stāstu par Džozefa un Hairama Smitu mocekļa nāvi.

Izlasi Mācības un Derību 135:2 un pievērs uzmanību aprakstam par Džona Teilora un Vilarda Ričarda likteņiem.

Vilards Ričards tika ievainots, lodei skarot vien kreiso ausi, tādējādi piepildot Džozefa pravietojumu, ko viņš izteica vairāk nekā gadu pirms tam, „ka pienāks laiks, kad lodes kā krusa lidos viņam apkārt un viņš redzēs savus draugus krītam gan pa labi, gan kreisi, bet viņa drānas paliks neskartas” (skat. History of the Church, 6:619).

Pievērs uzmanību frāzei „lai aizzīmogotu šīs grāmatas un Mormona Grāmatas liecību” Mācības un Derību 135:1. Šajā kontekstā vārds „aizzīmogot” nozīmē kaut ko uz visiem laikiem apstiprināt, piemēram, liecību. Tu vari pierakstīt šo skaidrojumu savos Svētajos Rakstos. Pievērs uzmanību arī vārdiem mocekļu nāve 1. pantā. Moceklis ir cilvēks, kurš tiek nogalināts, liecinot, ka tas, kam viņš tic, ir patiesība. Vārds moceklis cēlies no grieķu valodas vārda, kas nozīmē „liecinieks” (Bible Dictionary, „Martyr”).

Attēls

Džozefa un Hairama Smitu statujas

Izlasi Mācības un Derību 135:7, pievēršot uzmanību, par ko liecina Džozefa un Hairama Smitu mocekļa nāve.

4. Atbildi savā studiju dienasgrāmatā uz jautājumu: „Kā zināšanas par to, ka Džozefs un Hairams Smiti aizzīmogoja savu liecību par atjaunoto evaņģēliju ar savām dzīvībām, ietekmē tavu liecību par atjaunoto evaņģēliju?”

5. Savā studiju dienasgrāmatā, zem šīs dienas uzdevumiem, ieraksti:

   Es studēju Mācības un Derību 135. nodaļu un to pabeidzu (datums).

   Jautājumi, domas un atziņas, kurās es vēlētos dalīties ar savu skolotāju: