Došanās zvejot
Autore dzīvo Džordžijā, ASV.
Heidns ar lielu nepacietību gaidīja, kad varēs doties zvejot! Kaut Dens nedotos kopā ar mums. …
„Dzīvoju jaukā ģimenē, Cits citam mīļi mēs.” (Bērnu dziesmu grāmata, 188. lpp.).
„Paņemsim makšķerēšanas piederumus. Laiks doties zvejot!” sacīja tētis.
Heidns plati pasmaidīja un apskatījās apkārt. Spīdēja saule un gaisā virmoja sanoņa. Pie ezera viņi būs vieni paši!
Sekodams tētim, Heidns devās aiz mašīnas un no bagāžnieka izcēla lielo zvejas kasti. Tā bija smaga, bet viņš neiebilda. Viņš būtu gatavs nest divreiz smagāku, ja vien viņam būtu iespēja kopā ar tēti doties zvejot.
Makšķeres nograbēja, kad tētis tās izņēma no mašīnas. „Izskatās, ka Dens ir iemidzis,” viņš sacīja. „Vai tu piecelsi viņu?”
Heidns centās neizrādīt savu neapmierinātību. „Nu, labi.”
Viņš gandrīz bija aizmirsis, ka viņa mazais brālis, Dens, bija devies viņiem līdzi. Dens vienmēr mēdz skraidīt apkārt un skaļi sarunāties. Viņš varētu aizbaidīt visas zivis!
Viņš paskatījās pa atvērto logu. „Den, laiks mosties.”
Taču Dens joprojām bija cieši aizmidzis.
Heidns pārtrauca viņu modināt. Ja paveiksies, Dens gulēs visu izbrauciena laiku.
Heidns klusi atvilka zvejas kasti līdz tēta zvejas vietai, kas atradās krastā.
„Te būs ēsma, tārpi un pārējais!”
Tētis no viņa paņēma zvejas kasti. „Lieliski, paldies.” Tad tētis paskatījās apkārt. „Kur ir tavs brālis?”
Heidns paskatījās uz mašīnu. Pēkšņi viņš iedomājās, kā viņš justos, ja pamostos un būtu viens svešā vietā. Ne pārāk labi, Heidns secināja. Patiesībā, droši vien viņš būtu diezgan nobijies. Un Denam bija tikai pieci gadi.
„Vienu mirklīti, tēti. Tūlīt būšu atpakaļ.” Taču, kad viņš ieskatījās mašīnā, Dena tur nebija!
Heidns vairs nespēja sadzirdēt sanošos kukaiņus. Šķita, ka viss ir apklusis.
„Dena tur nav!” Heidns izsaucās.
Tētis steidzās un ātri pārmeklēja mašīnu.
„Viņš droši vien meklē mūs,” tēvs sacīja. „Pagājusi tikai viena minūte. Viņš nevar būt tālu.”
Heidns centās būt mierīgs, taču iekšēji juta ļoti lielu uztraukumu. „Vai es varu noskaitīt lūgšanu?”
„Es domāju, ka tā ir ļoti laba ideja.”
Heidns pateicās Debesu Tēvam par savu mazo brāli un lūdza, kaut viņi nekavējoties varētu atrast Denu, lai viņam nevajadzētu baiļoties.
Kad Heidns bija beidzis, viņš izjuta zināmu atvieglojumu.
Tētis uzlika savu roku uz Heidna pleca. „Ja tu būtu Dens, kurp tu dotos?”
Heidns pamanīja, ka otrā pusē mašīnai durvis bija vaļā. Dens droši vien mūs nepamanīja pie ezera. Heidns norādīja uz kādu tuvumā esošu ceļu. „Es laikam sāktu iet šajā virzienā,” viņš sacīja.
Viņi steidzīgi uzsāka iet pa šo ceļu.
Katra sekunde likās kā mūžība. Ejot pa ceļu, Heidns turpināja sacīt lūgšanas savā sirdī. Nedaudz pagājuši uz priekšu, viņi nonāca ceļa līkumā un ieraudzīja Denu.
„Den!” Heidns iesaucās.
Dens pagriezās un pasmaidīja. „Hei, kur jūs bijāt?”
Viss atkal nostājās savās vietās. Heidns pieskrēja pie Dena un cieši viņu apskāva.
„Man ir tik liels prieks, ka esam tevi atraduši,” Heidns sacīja. Viņš pateica īsu pateicības lūgšanu savā sirdī.
Dens tikai smaidīja. „Kur tad ir zivis?”
„Nāc, es tev parādīšu,” Heidns sacīja. Viņš nevarēja sagaidīt, kad nokļūs pie ezera. „Paskatīsimies, kuram izdosies noķert pirmo zivi. Es tev palīdzēšu uzlikt ēsmu.”