Pēdējo dienu svēto balsis
Eņģeļi — vārdā misters un misis Danni
Vilsona Onga ilustrācija
Kamēr es skatījos televīziju, man piezvanīja mamma, lai pateiktu, ka viņas brālis, mans 92 gadus vecais onkulis Floids, ar sievu ir saslimuši ar gripu un viņiem mājās nav ko ēst. Neviens no viņiem nejutās pietiekami labi, lai aizietu uz veikalu pēc kaut kā ēdama. Onkulim Floidam un Millijas tantei tuvumā nebija neviena ģimenes locekļa, tāpēc viņiem nebija neviena, kurš varētu viņiem palīdzēt.
Mamma vēlējās uzzināt, vai es varētu palīdzēt. Šajā ģimenes daļā es esmu vienīgā Baznīcas locekle, un es jau iepriekš biju saņēmusi aicinājumus palīdzēt šādās situācijās. Vienīgā problēma bija tā, ka es dzīvoja Jūtā, ASV, bet mans onkulis ar tanti Hemetā, Kalifornijā, ASV.
Es pateicu mammai, lai dod man dažas minūtes laika padomāt, ko es varētu darīt. Man bija draudzene, kura dzīvoja netālu no Hemetas, tāpēc es viņai pazvanīju un pajautāju, vai viņa Hemetā kādu pazīst. Viņa man pastāstīja par kādu sievieti, vārdā māsa Danna, ar kuru kopā viņa bija kalpojusi Redlandas Kalifornijas templī un kura tajā pilsētā bija Palīdzības biedrības prezidente.
Kad māsa Danna pacēla klausuli, es teicu: „Sveicināta, māsa Danna. Jūs mani nepazīstat, bet mani sauc Nensija Litla, un es dzīvoju Jūtā. Es esmu Baznīcas locekle, bet mans onkulis un tante, kuri dzīvo Hemetā, nav. Viņi ir slimi, un viņiem nav ko ēst.” Es viņai pateicu, kur viņi dzīvo, kas bija tālu no vietas, kur dzīvoja viņa, un paskaidroju, ka vienkārši vēlētos uzzināt, vai ir kāds restorāns, kas varētu atrasties netālu no viņu mājām, lai es varētu pasūtīt ēdienu un viņi to varētu viņiem piegādāt.
Tā vietā māsa Danna uzstāja, ka viņa pati ar vīru aizvedīs ēdienu manai tantei un onkulim. Viņiem bija mājās gatavota zupa un maize, un viņas mamma tikko bija izcepusi cepumus. Es iebildu, bet viņa uzstāja.
Pēc dažām stundām māsa Danna man piezvanīja un apliecināja, ka viss ir kārtībā. Vēlāk man piezvanīja mamma un pastāstīja, ko onkulis Floids bija teicis par šo apciemojumu. Viņš teica: „Pie manis mājās bija ieradušies eņģeļi —vārdā misters un misis Danni. Viņi ieradās ar pilnu klēpi ēdiena — augļiem, dārzeņiem, mājās gatavotu zupu, maizi un cepumiem. Tie bija labākie cepumi, kādus es jebkad biju ēdis.” Danni bija aizbraukuši pie mana onkuļa, palīdzējuši ar nepieciešamajām lietām, un tad brālis Danns aiznesa manu trauslo tanti Milliju, kurai bija Alcheimera slimība, no viņas gultas uz virtuvi, lai māsa Danna varētu viņu pabarot.
Kad brālis Floids zvanīja manai mammai, lai par to pastāstītu, viņš raudāja. Viņš teica, ka nekad nebija sastapis tik laipnus un sirsnīgus cilvēkus. Viņš manai mammai teica, ka es varu būt laimīga, ka dzīvoju Jūtā un varu atrasties starp „visiem tiem mormoņiem”.
Četras dienas pēc šī apmeklējuma onkulis Floids izgāja ārā pēc pasta, paslīdēja un nokrita. Viņš sasita savu galvu un pēc četrām dienām nomira. Neskaitot medmāsu, kura nāca uz mājām, brālis un māsa Danni bija pēdējie cilvēki, kurus mans onkulis redzēja pirms savas nāves.
Es esmu pateicīga par Kristum līdzīgiem cilvēkiem — vienu no manām Palīdzības biedrības māsām —, kura dzīvo simtiem kilometru tālu, kuru es joprojām neesmu satikusi dzīvē, taču kura palīdzēja manam onkulim un tantei.