Kalpojot viņpus Jordānas

2012. gadā Hamondi kalpoja par priekšrakstu darbiniekiem Reksburgas Aidaho templī. Rons vadīja veiksmīgu zobārstniecības praksi un strādāja par pasniedzēju Brigama Janga universitātē Aidaho — Reliģijas nodaļā. Taču viņu dzīves mierīgā rutīna pēkšņi mainījās, saņemot skaidru, garīgu iedvesmu — nekavējoties iesniegt papīrus, lai kalpotu misijā. Viņus pārsteidza, ka tas notika tieši tobrīd. Viņu precētie bērni atradās dažādos karjeras un dzīvesvietas maiņas posmos, un Rons vēl negrasījās doties pensijā. Taču Gars viņiem apstiprināja, ka viņi ir nepieciešami un ka viss būs labi.

Izrādījās, ka priesterības vadītāji Baznīcas galvenajā pārvaldē gavēja un lūdza par to, lai atrastu īsto pāri, kas kalpotu, pildot PDS Labdarības organizācijas direktoru pienākumus Ammānā, Jordānijā.

„Ir tik acīmredzami,” stāsta Sandija, „ka Tas Kungs bija mums priekšā, sagatavojot īpaši mums paredzēto uzdevumu. Mēs zinām, ka Viņš to dara attiecībā uz katru misionāru, kas kalpo. Zināšanas par to, ka Glābējs izkārto visu tavā labā, vēl pirms tu sāc kalpot, sniedz man mierinājumu.”

„Atskatoties atpakaļ,” saka Rons, „mēs esam pateicīgi, ka nenorādījām konkrētu vietu un nebijām uzstājīgi attiecībā uz to, kur vēlamies kalpot. Ar paļāvību nododot visas šīs lietas Tā Kunga rokās, mēs ļāvām Viņam mums sniegt tādu pieredzi, ko citādāk nebūtu guvuši.”

Šī pieredze ietvēra arī sadarbību ar Jordānijas karalisko ģimeni humānajos projektos, kuros bija ieinteresēti karaliskās ģimenes pārstāvji. Hamondu pāris sadarbojās ar vietējām slimnīcām un klīnikām, nodrošinot Jordānijas medicīnas personālam apmācības jaundzimušo atdzīvināšanā un glābšanā, kā rezultātā ievērojami samazinājās jaundzimušo mirstība. Pateicoties viņu un citu misionāru pāru pūlēm, PDS Labdarības organizācija nodrošināja apmācības un sagādāja aprīkojumu redzes klīnikām un organizācijām, kas palīdz cilvēkiem ar invaliditāti. Hamondu pāris un citi labklājības misionāri sniedza atbalstu arī kādam centram, kas māca sievietēm ar invaliditāti, kā uzšūt apģērbu un izgatavot amatniecības izstrādājumus. Šīs prasmes sniedza viņām iespēju labāk nodrošināt sevi un savas ģimenes.

Attēls

midwives practice neonatal resuscitation techniques

Pa kreisi: fotogrāfija publicēta ar PDS Labdarības organizācijas atļauju; pa labi: fotogrāfija publicēta ar Hamondu pāra atļauju

Citu projektu ietvaros notika sadarbība ar nevalstiskām organizācijām un Jordānijas valdību attiecībā uz reaģēšanu ārkārtas situācijās un Jordānijas studentu atlasīšanu, lai katru gadu iegūtu vienu no divām stipendijām mācībām Brigama Janga universitātē. Viena pieredze, kas Hamondiem sniedza lielu gandarījumu, bija sadarbība ar Romas katoļu baznīcu, būvējot skolas telpas Irākas kristiešiem, kuriem nebija vietas, kur pulcēties.

Kalpojot Jordānijā, Hamondu pāris uzzināja, cik patiess ir Tā Kunga solījums tiem, kas kalpo Viņam: „Es iešu jūsu vaiga priekšā. Es būšu pie jūsu labās rokas un jūsu kreisās, un Mans Gars būs jūsu sirdīs, un Mani eņģeļi jums apkārt, lai jūs atbalstītu” (M&D 84:88).

„Dievs iesaistās šajā darbā,” saka Rons. „Viņš strādā kopā ar Saviem kalpiem vīna dārzā. Pāris, kas dodas misijā, ir vienots ar To Kungu, strādājot Viņa vīna dārzā. Atrodoties Jordānijā, mēs neticējām brīnumiem, mēs tos piedzīvojām.”

Nav šaubu, ka eņģeļi, kuri viņus „ieskāva”, nāca no debesīm, bet tie arī nāca no šīs Zemes, it īpaši viņu bērnu izskatā, kas atbalstīja vecāku lēmumu — kalpot tik tālu prom no mājām.

Un Tas Kungs tamdēļ svētīja viņu ģimeni ar īpašu spēku — aizsardzību un atbalstu. Kad viņu bērni vērsās pie Tā Kunga, sniedza cits citam padomu, lūdza un gavēja cits par citu, viņi pieņēma svarīgus ar karjeru un dzīvesvietas maiņas saistītus lēmumus un kliedēja raizes par iespējamām dzemdību komplikācijām.

Viņu bērni saņēma tik ievērojamas svētības, ka brīdī, kad brāli un māsu Hamondus aicināja pagarināt savu divus gadus ilgo misiju vēl uz gadu, visi bērni ar sajūsmu viņus atbalstīja. Viņi sajuta, ka tieši savu vecāku kalpošanas rezultātā Tas Kungs ļoti īpaši darbojās viņu dzīvēs.

Taču vēl aizvien atšķirtību no ģimenes Hamondi izjuta kā upuri. Atrasties pasaules otrajā malā — prom no tiem, kurus mīl, bija grūti. Taču tas nebija tik grūti, kā tas būtu bijis pagātnē. Modernās tehnoloģijas ļāva ģimenei iesaistīties cits cita dzīvē tik bieži, cik tas bija nepieciešams. Sandija stāsta: „Misionāru pāri nezaudē kontaktu ar savām ģimenēm. Mēs bieži uzturējām kontaktus ar saviem bērniem, kas atradās mājās. Pateicoties aplikācijai „FaceTime” un e-pastiem, četri mazbērni, kas piedzima, kamēr mēs kalpojām misijā, pazina mūs un bija sirsnīgi un laipni pret mums, kad mēs atgriezāmies.”

Attēls

the Hammond family

Pa kreisi: fotogrāfija publicēta ar PDS Labdarības organizācijas atļauju; pa labi: fotogrāfija publicēta ar Hamondu pāra atļauju

Viena no daudzajām svētībām, ko Hamondi saņēma, pateicoties savai kalpošanai, ir tā, ka viņu acis atvērās dāsnumam un draudzībai pret cilvēkiem Jordānijā. Kad Hamondi bija tikko saņēmuši savu aicinājumu, viņi nebija droši par cilvēkiem, kuriem viņi kalpos.

„Taču mēs atklājām, ka mūsu musulmaņu draugi bija laipni un dāsni,” stāsta Rons, „un mēs esam pārliecināti: ja viņi zinātu, ka mums draudētu jebkādas briesmas, viņi darītu visu, lai mūs aizsargātu.

Viņu žēlsirdība ir apbrīnas vērta. Jordānieši darīs visu, lai palīdzētu trūkumcietējiem, ja vien viņi to spēj. Viņi ir laipni uzņēmuši bēgļus — vēl pirms Dāvida laika. Bībelē ir atrodamas daudzas atsauces uz „viņpus Jordānas”, un mēs sākām parakstīties savu vēstuļu beigās „viņpus Jordānas”, šādi atzīstot žēlsirdīgo kalpošanu, ko mums bija privilēģija sniegt šajā vēsturiski žēlsirdīgajā valstī. Gadsimtiem ilgi Jordānija ir bijusi vieta, kur izrādīta žēlsirdība, un Tas Kungs par to ir svētījis šejienes ļaudis.”

Tik cieša sadarbība ar Jordānijas ļaudīm ļāva Hamondu pārim izveidot ar viņiem draudzīgas attiecības. „Mūs vairākas reizes uzaicināja uz „Iftar” mielastu, tas ir mielasts, ar ko noslēdz Ramadāna gavēni,” stāsta Sandija. „Mūsu musulmaņu draugi arī aicināja mūs apmeklēt saderināšanās ballītes, kāzas un citus ģimeniskus pasākumus.”

Baznīca neveic pievēršanas darbu un nekrista musulmaņus Jordānijā vai jebkur citur, kur to aizliedz likums, tāpēc Hamondu pāris nedalījās informācijā par Baznīcu. Tā vietā viņi koncentrējās uz draudzīgu attiecību veidošanu un noturēšanu ar karalisko ģimeni, vietējiem humānās palīdzības partneriem, citiem misionāru pāriem, ar kuriem viņi kopā kalpoja, kā arī ar reliģiju un valdības vadītājiem. Kad viņiem jautāja par Baznīcu, Hamondu pāris iedrošināja šos cilvēkus apmeklēt mājas lapu LDS.org.

Ņemot vērā Rona un Sandijas pieredzi, vai viņiem šķiet, ka viņi kaut kādā ziņā ir īpaši, salīdzinot ar citiem misionāru pāriem, kas aicināti kalpot vai kas varētu tikt aicināti kalpot?

Jā un nē. „Mēs kalpojām tur un kad Tam Kungam bija nepieciešams pāris ar mūsu īpašām prasmēm un dzīves pieredzi,” stāsta Hamondi. „Taču šis princips attiecas uz visiem senioru misionāriem. Katrs pāris, kas ir spējīgs kalpot misijā, ir ticis sagatavots kalpot tikai viņiem īpašā veidā. Viņiem tikai vajag pietiekami pielietot ticību, lai dotos tur, kur viņi ir nepieciešami Tam Kungam, un caur viņiem Viņš ietekmēs citu cilvēku dzīves.”

„Misionāru pāri var daudz ko ietekmēt,” teica elders Roberts D. Heilzs, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis. „Pāri var paveikt ievērojamas lietas, ko neviens cits nespēj. …

… Pāri var kalpot praktiski neierobežotos veidos — misijas birojā, apmācot vadītājus, atbalstot ģimenes vēstures darbu un tempļa darbu un sniedzot humāno palīdzību, — tā ir iespēja izmantot gandrīz jebkuru prasmi vai talantu, ar ko Tas Kungs ir svētījis. …

… Jūs savā dzīvē esat daudz saņēmuši; ejiet un vaļsirdīgi dodiet, kalpojot mūsu Kungam un Glābējam. Ticiet, Tas Kungs zina, kur jūs esat vajadzīgi. Nepieciešamība ir tik liela, brāļi un māsas, bet strādnieku ir tik maz.”²