Pravietiski vārdi negaidītā vietā
Autore dzīvoja Argentīnā, kur viņas vīrs kalpoja par misijas prezidentu.
Atstāti žurnāli uz mūžu mainīja Oskara Kastro dzīvi.
Oskars Kastro tika kristīts un konfirmēts pēc tam, kad mājā, kurā viņš ievācās, atrada vispārējās konferences žurnāla Liahona izdevumu.
Dena Būra ilustrācija; autora fotogrāfija
Diena, kad Oskara sieva pameta viņu un abu kopīgos, mazos bērnus, bija viena no grūtākajām viņa dzīvē. Bija jāpieņem tik daudz lēmumu. Viņš bija meklējis darbu, un tagad viņam bija nepieciešama jauna dzīvesvieta. Viņam šķita, ka visa dzīve ir sabrukusi. Viņš gribēja padoties, un būtu to darījis, ja nebūtu viņa abi skaistie bērni.
Sanhuanā, Argentīnā, nebija daudz brīvu mājvietu, kuras Oskars varēja atļauties. Taču tikko kāda jaunu vīriešu grupa bija atbrīvojusi mazu māju drošā apkārtnē, tādēļ Oskars to izīrēja un gatavojās sākt visu no jauna kopā ar saviem bērniem.
Viņu jaunajās mājās uz grīdas bija atstāti daži žurnāli un grāmatas, un pēc darba pilnas dienas, visu savācot un sakārtojot, Oskars apsēdās un ieskatījās vienā no žurnāliem. Kaut kāda iemesla dēļ viņu ieintriģēja žurnāla vāks. Zem virsraksta Liahona bija attēls ar vecu vīru, kas stāvēja uz torņa un runāja ar ļaudīm. Vīrs viņam atgādināja praviešus no Bībeles.
Oskars atvēra žurnālu un sāka lasīt: „Ikviens no mums jau zina, ka mums vajadzētu pateikt cilvēkiem, kurus mēs mīlam, ka mēs viņus mīlam. Taču tas ko mēs zinām, ne vienmēr atspoguļojas mūsu rīcībā.”1 Oskars domāja par skarbajiem vārdiem, kurus viņš un sieva bieži vien teica vienas otram. Viņš vēlējās saviem bērniem iemācīt rīkoties labāk. Oskars turpināja lasīt žurnālu, un viņš juta, ka viņā mostas cerība. Līdz nedēļas beigām viņš bija izlasījis katru rakstu un vēlējās uzzināt vairāk.
Pēc mēneša Oskara apkārtnē staigāja divi misionāri. Oskars viņus uzrunāja un pajautāja, vai viņi ir pēdējo dienu svēto misionāri, un cik būtu jāmaksā, lai iegādātos vēl kādu baznīcas žurnālu. Elderi teica, ka tas maksās tikai 20 minūtes viņa laika.
Nākamajā dienā abi misionāri apmeklēja Oskaru viņa mājā. Oskars viņiem pastāstīja, kā viņš pārcēlās un atrada vecas grāmatas, žurnālus un bukletus, un tādējādi uzzināja par Baznīcu. Viņš paskaidroja, ka pirmais raksts, kuru viņš izlasīja, attiecās tieši uz viņa tā brīža dzīves situāciju. Viņš jau zināja, cik svarīga ir ģimene, un gribēja uzzināt vairāk par ģimenes mājvakaru un ģimenes lūgšanu. Viņš pastāstīja elderiem, ko vēl viņš ir iemācījies par Baznīcu, tajā skaitā par Džozefu Smitu un evaņģēlija atjaunošanu.
Viņš ieskatījās tieši elderu acīs un teica vārdus, kurus vēlas dzirdēt ikviens misionārs: „Es ticu, ka Džozefs Smits bija Dieva pravietis.” Elderi aicināja viņu kristīties, un ar asarām acīs Oskars tam piekrita. Pēc dažām nedēļām Oskars Kastro tika kristīts un konfirmēts par Baznīcas locekli.
Tas Kungs bija sagatavojis Oskaru, un viņa gars bija pazemīgs un gatavs mācīties un augt. Tajā neaizmirstamajā, emocionālajā dienā vispārējas konferences runu vēstījumu gars izdevumā Liahona aizskāra Oskara sirdi. Iepriekšējie mājas īpašnieki nezināja, cik liela ietekme būs dažiem atstātiem Baznīcas žurnāliem, taču evaņģēlija vēstījumi, kas iekļauti šajos žurnālos, kļuva par nozīmīgu pievēršanās līdzekli. Vadot viņu uz patiesību, kuru viņš bija meklējis, tie uz mūžu izmainīja Oskara dzīvi.