Pēdējo dienu svēto balsis
Kā man darbā palīdzēja virsnieks Moronijs
Alena Gārnsa ilustrācija
Bija mācību gada grūts periods, kad es mācīju 13 un 14 gadus vecus jauniešus. Es biju pārnācis mājās no saspringtas sanāksmes, kurā vadītājs mani iepazīstināja ar manas nodarbības vērtējumu. Tā kā es biju jauns skolotājs, un man vajadzēja sagatavot plānus gandrīz katrai nodarbībai, man bija grūti īstenot mācību programmu un noturēt skolēnu interesi. Būtībā sarunā mēs secinājām, ka man ir jāpiespiež saviem skolēniem izdarīt izvēle — apgūt mācību saturu vai ciest neveiksmi — un jārīkojas atbilstoši šiem brīdinājumiem.
Pēc šīs sanāksmes es jutos nomākts un noraizējies. Es nolēmu uzdot jautājumus par šīs sanāksmes secinājumiem, nākamajā dienā studējot Svētos Rakstus. Pārsteidzoši, bet es saņēmu atbildes, lasot Mormona Grāmatu.
Es lūdzu, lai tajā rītā, studējot Svētos Rakstus, es varētu saprast, kā būt par labāku skolotāju. Kad Almas grāmatas 44. nodaļā es lasīju par virsnieku Moroniju, Svētais Gars mani mācīja. Šajā stāsta posmā virsnieks Moronijs un nefijieši bija ielenkuši lamaniešus pie Sidonas upes un panākuši to, ka viņu pretinieki bija gatavi nomest savus ieročus. Es turpināju lasīt un nodomāju: „Ak, cik ļoti es gribētu klasē būt tāds kā virsnieks Moronijs: uzstājīgs, pārliecināts un veiksmīgs.”
Es izlasīju viņu dialogu un pamanīju, ka Moronijs sacīja Zerahemnasam un lamaniešiem, ka viņiem ir jāizvēlas: „nolikt savus kara ieročus pret mums, un … mēs saglabāsim jūsu dzīvības, ja jūs iesit savu ceļu un nenāksit vairs atkal karot pret mums” vai „ja jūs to nedarīsit, … es pavēlēšu saviem vīriem, lai viņi jums uzbruktu” (Almas 44:6, 7). Es sapratu, ka viņš dara tieši to, ko mans vadītājs liek darīt man! Viņš teica: „Dod viņiem divas izvēles un esi uzstājīgs.” Paturot to prātā, es pieņēmu Moronija devīzi — „Lūk, mēs pabeigsim šo sadursmi” (Almas 44:10).
Apbruņojies ar principiem, kurus biju apguvis Svēto Rakstu stāstā par vienu no maniem varoņiem, es atgriezos klasē, būdams pārliecināts un ar kaujas plānu. Man bija virsnieka Moronija figūriņa, un es to turēju sava krekla kabatā visu atlikušo mācību gadu. Šī figūriņa man atgādināja par to, kā virsnieks Moronijs mani mācīja tikt galā ar jauniešu klasi. Kad es devu skolēniem divas izvēles iespējas, viņu uzvedība uzlabojās, viņi darīja, kas bija jādara, uzlabojās arī mūsu saskarsme. Mācību gads bija noslēdzies, un, lai gan tas bija grūts, pateicoties atbildei uz lūgšanu un Svēto Rakstu spēkam, es spēju „pabeigt šo sadursmi”.