Caur liesmām gūtās paklausības mācības

Prezidents Tomass S. Monsons reiz stāstīja par kādu atgadījumu, kad viņš sapratis, cik paklausība ir svarīga. Kad viņam bija astoņi gadi, viņa ģimene devās uz kalnu namiņu. Viņš ar savu draugu kādā vietā vēlējās nopļaut zāli, lai tajā varētu izveidot vietu ugunskuram. Viņi no visa spēka centās izraut zāli ar rokām, taču viss, ko viņi ieguva, bija nezāļu pilnas saujas. Prezidents Monsons paskaidroja: „Un tad manā astoņgadīgajā prātā ienāca, kā man likās, nevainojams risinājums. Es teicu Denijam: „Mums šo zāli vajag nodedzināt. Vienkārši izdedzināsim zālē apli!””

Lai gan viņš zināja, ka viņam nav ļauts izmantot sērkociņus, viņš aizskrēja pēc tiem uz namiņu un ar Deniju zālē aizkūra nelielu ugunskuru. Viņi domāja, ka tas izdegs pats no sevis, bet tā vietā tas kļuva arvien lielāks un bīstamāks. Viņš ar Deniju aizskrēja pēc palīdzības, un drīz vien pieaugušie steidzās turp, lai nodzēstu liesmas, pirms tās bija sasniegušas kokus.

Prezidents Monsons turpināja: „Todien mēs ar Deniju apguvām vairākas skaudras un tai pat laikā svarīgas mācības, no kurām svarīgākā bija paklausība.” (Skat. „Paklausība nes svētības” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2013. g. maijs, 89.–90. lpp.)

Vai tu, līdzīgi prezidentam Monsonam, kādreiz esi guvis smagu mācību par paklausību? Kādus mērķus tu varētu izvirzīt, lai paklausot varētu sevi pasargāt nākotnē?