Gavēšana un lūgšana par Emmu

Attēls

windows in Denmark

iStock/Thinkstock fotogrāfija

Mana ģimene bija tikko atgriezusies no brīnišķīgām brīvdienām. Pēc vakariņām es ļāvu saviem bērniem — četrgadīgajam Markum un trīsgadīgajai Emmai —doties uz guļamistabu un spēlēties mūsu dzīvokļa ceturtajā stāvā. Dānijā logus atver kā žalūzijas. Logi parasti ir aizvērti, taču, dodoties brīvdienās, vēlējāmies, lai mūsu ceļojuma laikā dzīvoklis vēdinās, tāpēc mēs tos bijām atstājuši pusvirus.

Mazgājot traukus, es pēkšņi sajutu, ka kaut kas nav kārtībā. Es ieskrēju viesistabā, un Markus skrēja lejā pa kāpnēm. Viņš, būdams baiļu pilns, kliedza, sakot, ka Emma ir izkritusi pa logu — logu, kas ir aptuveni 40 pēdas (12 m) virs betona ietves. Es skrēju lejā pa kāpnēm, atkārtoti saucot Emmas vārdu. Es redzēju savu mazo meitu, kura gulēja uz betona tā, it kā būtu bez dzīvības. Viņa bija pilnīgi ļengana, kad es viņu paņēmu rokās, un es nodomāju, ka manas bailes no visļaunākā ir piepildījušās. Mans vīrs, kas man sekoja līdzi ārā, paņēma viņu savās rokās un nekavējoties iedeva viņai priesterības svētību.

Drīz vien ieradās ātrā palīdzība, un, kamēr mediķi izmeklēja Emmu, mēs ar Marku noskaitījām lūgšanu. Drīz pēc tam mēs visi bijām ātrās palīdzības automašīnā ceļā uz slimnīcu.

Intensīvās aprūpes nodaļā mums drīz vien pievienojās ģimenes locekļi, kas ieradās mūs atbalstīt. Markus kopā ar saviem brālēniem devās mājās, bet es ar vīru paliku slimnīcā, vēl nezinot, kāds ir Emmas stāvoklis.

Pēc laika, kas likās kā mūžība, beidzot ienāca viens no ārstiem un lūdza informāciju par nelaimes gadījumu. Viņš sacīja, ka parasti kritiens no šāda augstuma izraisa iekšējus savainojumus un izredzes izdzīvot nav lielas. Emmai bija lauzts iegurnis un smadzeņu satricinājums, taču viņas nobrāzumi bija tikai virspusēji. Ārsts teica, ka droši vien viņu noķēra kāds eņģelis.

Lai gan Emmas izdzīvošana bija brīnums, galvas traumas dēļ viņa joprojām bija bez samaņas. Mans vīrs un divi tuvi draugi iedeva Emmai vēl vienu svētību. Šajā svētībā viņai tika apsolīta pilnīga atveseļošanās bez paliekošiem traucējumiem, kā arī pateikts, ka tā būs pozitīva pieredze viņas dzīvē. Es jutu ļoti lielu pateicību par priesterības spēku. Manas lūgšanas visas nakts garumā bija uzklausītas.

Pēc četrām dienām Emma atmodās no komas. Šo četru dienu laikā draugi, Baznīcas locekļi un citi gavēja un lūdza par viņu. Es jutu, kā uzticīgo svēto lūgšanas mani ieskauj, stiprinot mani un manu ģimeni. Es jutos tā, it kā Debesu Tēvs būtu mani ieskāvis Savās rokās un piepildījis ar mierinājumu.

Vienu dienu, pirms viņa atmodās no komas, mūsu staba locekļi gavēja par viņu. Mēs ticam, ka Debesu Tēvs uzklausīja mūsu lūgšanas un Emma atmodās no komas, pateicoties gavēnim. No tā brīža Emmas ātri atveseļojās. Pēc piecām dienām viņa pateica savu pirmo vārdu kopš negadījuma, un pēc deviņām dienām viņu izrakstīja no slimnīcas. Piecas nedēļas viņa uzturējās ratiņkrēslā un tad uzsāka fizioterapijas kursu.

Apmēram mēnesi pēc negadījuma es pēkšņi guvu muguras traumu, jo bieži biju cilājusi Emmu. Mani pārņēma ne vien fiziska, bet arī garīga bezspēcība. Kā lai es turpinu rūpēties par viņu?

Kādu vakaru vainas apziņa par savu bezspēcību bija neizturama. Es izgāju no mājas un apsēdos parkā uz soliņa, kur es kādu stundu lūdza Debesu Tēvu. Pirmo reizi savā dzīvē es izjutu Glābēja Izpirkšanas brīnumaino spēku, kas mani pārņēma. Visas sāpes un bēdas, kuras biju izjutusi, tika paņemtas prom no manis, pēc šīs lūgšanas visas manas nastas tika noņemtas no maniem pleciem. Emma tobrīd vēl joprojām atradās ratiņkrēslā, un es turpināju ārstēt savu muguru, taču es saņēmu spēku nepadoties.

Pēc viena gada Emma varēja skriet, smieties, stāstīt stāstus un domāt, kā tas būtu jādara četrgadīgam bērnam.

Mēs zinām, ka ir mīlošs Tēvs debesīs, kurš rūpējas par mums un pazīst mūs katru personīgi. Viņš zina, ar kādiem izaicinājumiem mēs saskarsimies. Es nekad neapšaubīšu brīnumus, kurus varam pieredzēt, pateicoties lūgšanām, gavēšanai un priesterības svētībām.