Ģimenes vēsture: miers, aizsardzība un apsolījumi

Es uzskatu, ka pirmajai ģimenei, kas minēta Mormona Grāmatā, — Lehija ģimenei — ir spēcīga mācība, kuru mēs, iespējams, neesam ievērojuši. Lehija ģimene var mums daudz iemācīt pat ģimenes pierakstiem, — kāpēc tie ir svarīgi Tam Kungam un kāpēc tiem vajadzētu būt svarīgiem mums.

Stāsta sākumā Lehijs un Sārija audzina savas meitas un četrus dēlus Jeruzālemē, dzīvojot nosacīti ērtu dzīvi dižā pilsētā. Viņu dzīves uz mūžu mainījās brīdī, kad Tas Kungs pavēlēja Lehijam vest savu ģimeni tuksnesī.

Lehijs paklausīja, un viņš un viņa ģimene atstāja visus laicīgos īpašumus un uzsāka bīstamu ceļojumu tuksnesī. Pēc kāda laika Lehijs teica savam dēlam Nefijam:

„Lūk, es esmu nosapņojis sapni, kurā Tas Kungs man ir pavēlējis, lai tu un tavi brāļi atgrieztos Jeruzālemē.

Jo lūk, Lābanam ir jūdu pieraksti un arī manu sentēvu ciltsraksti, un tie ir iegravēti uz plāksnēm no misiņa” (1. Nefija 3:2–3; uzsvērums pievienots).

Pateicoties šai pavēlei, mūsu ģimenes ir svētītas ar šo diženo Nefija ticības un paklausības deklarāciju: „Un notika, ka es, Nefijs, teicu savam tēvam: Es iešu un darīšu to, ko Tas Kungs ir pavēlējis, jo es zinu, ka Tas Kungs nedod pavēles cilvēku bērniem, ja vien Viņš nesagatavos ceļu priekš tiem, lai viņi varētu paveikt to, ko Viņš tiem ir pavēlējis.” (1. Nefija 3:7.)

Misiņa plāksnes bija pieraksts. Tās ietvēra Svētos Rakstus, taču tajos bija arī Lehija ģimenes vēsture. Tas Kungs zināja, cik svarīgi ir nosargāt šo pierakstu daudzām nākamajām paaudzēm.

Vai jūs kādreiz esat domājuši par to, kāpēc Tas Kungs nepavēlēja Lehijam, bet gan viņa dēliem atgriezties pēc šiem pierakstiem? Viņš bija ģimenes patriarhs. Tas Kungs viņam atklāja vīziju. Vai Lehijam nebūtu bijusi lielāka ietekme uz Lābanu nekā viņam dēliem?

Mēs nezinām, kāpēc Tas Kungs pavēlēja Lehija dēliem atgriezties Jeruzālemē, taču mēs zinām, ka viņiem bija grūti paveikt to, ko Tas Kungs viņiem lūdza izdarīt. Uzdevums bija sarežģīts, un tas bija pārbaudījums viņu ticībai. Viņi apguva vērtīgas mācības, kas viņiem lieti noderēja viņu ceļojumā tuksnesī. Iespējams, vissvarīgākais, ko viņi iemācījās: kad Tas Kungs pavēl, Viņš tiešām nodrošina ceļu.

Mēs varētu sev pajautāt, ko Tas Kungs vēlētos, lai mūsu dēli un meitas iemācās, kad viņi „atgriežas”, lai atgūtu mūsu ģimenes pierakstus? Kā Viņš tiem sagatavo ceļu? Vai ir kādas pieredzes, kuras Viņš vēlētos tiem sagādāt? Vai mēs aicinām viņus iegūt šīs pieredzes? Kādas svētības Viņš cer sniegt jūsu ģimenei caur tempļa un ģimenes vēstures kalpošanu?

Kad Nefijs un viņa brāļi atgriezās sava tēva teltī, Lehijs „paņēma pierakstus, kas bija iegravēti uz plāksnēm no misiņa, un viņš tos izpētīja no paša sākuma”. Tajos viņš atrada „piecas Mozus grāmatas”, „svēto praviešu pravietojumus” un „savu tēvu ciltsrakstus; tādēļ viņš zināja, ka viņš bija tā Jāzepa pēctecis, … kas tika pārdots uz Ēģipti. Un kad Lehijs „redzēja visas šīs lietas, viņš tika piepildīts ar Garu” (1. Nefija 5:10, 11, 13, 14, 17).

Tad Lehijs mācīja savai ģimenei, ko viņš bija guvis no plāksnēm. Jūs varat teikt, ka viņa telts kļuva par ģimenes vēstures un apguves centru; tādām būtu jābūt arī mūsu mājām.

Ir viegli saprast, kāpēc Tas Kungs vēlējās, lai Lehija ģimenei būtu šie pieraksti. Tie deva viņa pēcnācējiem identitātes sajūtu, kas sasaistīja viņus ar uzticīgiem pagātnes patriarhiem un iedēstīja viņu sirdīs „solījumus, kas doti tēviem” (M&D 2:2; Džozefs Smits — Vēsture 1:39). Šie pieraksti bija tik svarīgi nedzimušo nākotnes paaudžu ticībai, ka Gars brīdināja Nefiju, ka bez tiem vesela „tauta kritīs neticībā un ies bojā” (1. Nefija 4:13).

Citu tautu pieredzes Mormona Grāmatā parāda, ka patiesi, kad pieraksti ir zuduši, ir zudušas patiesas mācības, un rezultāts nākotnes paaudzēm var būt postošs.

Mulekieši atstāja Jeruzālemi aptuveni vienā laikā ar Lehija ģimeni. Taču atšķirībā no Lehija ģimenes, „viņi neņēma līdzi pierakstus”. Kad pēc aptuveni 400 gadiem Mosija viņus atrada, „viņu valoda bija kļuvusi samaitāta; … un viņi noliedza sava Radītāja esamību” (Omnija 1:17). Viņi bija zaudējuši savu derības tautas identitāti.

Mosija mācīja mulekiešiem savu valodu, lai viņi varētu mācīties no viņa īpašumā esošajiem pierakstiem. Rezultātā mulekieši mainījās no konfliktu pilnas, bezdievīgas sabiedrības uz sabiedrību, kas saprot Dieva laimes ieceri viņiem un viņu ģimenēm.

Attēls

family going to the temple

Zināšanas, kas mēs esam attiecībā pret Dievu un citam ar citu, maina mūsu domāšanu, rīcību un uzvedību. Pieraksti ir būtiska mūsu identitātes un perspektīvas daļa. Atskatīšanās atpakaļ sagatavo mūs ceļam uz priekšu.

Vecāki, vai jūs esat aicinājuši savas ģimenes „atgriezties”? Vai jūsu ģimene vienā vai otrā veidā ir bijusi šķirta no saviem pierakstiem vai cits no cita? Vai jūsu ģimenes saites tagadnē vai pagātnē ir bijušas pārrautas? Kas noticis jūsu ģimenes vēsturē, radot šo atšķirtību? Vai tā bija imigrācija, ģimenes konflikts, pievēršanās evaņģēlijam vai vienkārši pārejošs laiks? Vai jūs nesen esat meklējuši savus priekštečus vietnē FamilySearch.org?

Israēla nams ir bijis izkaisīts, un daudzējādā ziņā tas ietver ģimenes un pierakstu izkaisīšanu. Mūsu pienākums ir sapulcināt viņus un, ja nepieciešams, dziedināt atšķirtības radītās rētas. Kad mēs uzcītīgi cenšamies pievērst bērnu sirdis saviem tēviem, arī mūsu sirdis pievērsīsies mūsu bērniem¹, un mēs kopā atklāsim mieru un dziedināšanu, kas gūstams no šī darba (skat. M&D 98:16).

Gluži tāpat, kā Lehijs sūtīja savus bērnus atpakaļ uz Jeruzālemi pēc svētajiem pierakstiem, sūtīsim savus bērnus pēc mūsu ģimenes pierakstiem. Gluži tāpat kā Tas Kungs nodrošināja ceļu Nefijam, Viņš ir nodrošinājis internetu un citas tehnoloģijas, kas dos mūsu bērniem iespēju sapulcināt un dziedināt mūsu ģimenes. Un Viņš ir devis tempļus, kur mēs varam iesniegt atrastos vārdus, un padarīt mūsu sapulcināšanu mūžīgu caur saistīšanas priekšrakstiem.

Kad es un mana sieva Šerola apprecējāmies, mēs nolēmām, ka mums būs četri dēli. Tam Kungam bija cits plāns. Viņš mums deva četras meitas.

Mēs kopā ar meitām esam ceļojuši tuksnesī. Tagad viņas ir precējušās, viņām ir savi bērni un savs ceļš cauri tuksnesim. Vai ceļa gaitā viss ir bijis viegli? Nē. Mums ir bijusi sava daļa kurnēšanas, un ir bijis ne mazums grūtību.

Dzīves tuksnesis ģimenēm var būt smags. Kad cilvēki vaicā: „Kā klājas tev un tavai ģimenei?” Es bieži saku: „Mēs pašlaik esam starp krīzēm. Paldies, ka pajautāji!”

Taču ceļa gaitā ir arī patiesa prieka brīži. Būdami vecāki, mēs pavadām daudz laika, stiprinot mūsu bērnus ceļam tuksnesī. Mūsu dienu pravieši ir apsolījuši, ka ģimenes vēstures darbs sniedz „aizsardzību no pretinieka ietekmes”² un „dziļu un paliekošu” pievēršanos Glābējam.³ Kāds spēcīgs līdzeklis mūsu ģimeņu sapulcināšanai, dziedināšanai un saistīšanai.

Būdams savas ģimenes patriarhs, es esmu lūdzis savām meitām „atgriezties”, lai atrastu pierakstus, vestu vārdus uz templi un mācītu mūsu mazbērnus. Es esmu lūdzis viņām, piedaloties mūsu ģimenes vēstures darbā, noskaidrot, kas ir viņu priekšteči.

Es apsolu, ka, aicinot savus bērnus „atgriezties” un atrast savas ģimenes pierakstus, jūs „ļoti priecāsities”, tāpat kā Lehijs un Sārija, un „pateiksities Israēla Dievam”. Studējot savus pierakstus, jūs būsiet „piepildīti ar Garu”, jo jūs atklāsiet, ka „tie [ir] noderīgi; jā, pat ļoti vērtīgi”. „Tādēļ tā bija gudrība Tai Kungā, ka mēs nesām tos sev līdzi, kad mēs ceļojām pa tuksnesi uz apsolīto zemi” (1. Nefija 5:9, 17, 21–22).

Baznīca ir uz zemes, lai atbalstītu un stiprinātu jūsu ģimeni šajā ceļojumā. Es apsolu: kad jūsu ģimene piedalīsies pierakstu apkopošanā, siržu dziedināšanā un ģimenes locekļu saistīšanā, jūs un jūsu pēcnācēji tiksiet svētīti mūžīgi mūžos.