Pārdomas
Melvas pēdējās vakariņas
Autore dzīvo Jūtas štatā, ASV.
„Vai tu vēlies pieņemt Svēto Vakarēdienu?” es jautāju savai mirstošajai mātei.
Kristofera Tornoka ilustrācija
Mana māte nodzīvoja līdz 92 gadu vecumam un nesen aizgāja mūžībā. Viņa bija slimnīcā un ārsti nolēma, ka neko vairāk viņas labā nav iespējams darīt, kā tikai palīdzēt uzturēt labsajūtu līdz aiziešanas brīdim.
Gatavojoties vest viņu mājās, telpā ienāca divi brāļi no vietējās bīskapijas un man vaicāja, vai mana māte vēlas pieņemt Svēto Vakarēdienu. Vispirms es atbildēju: „Nē, paldies.” Mamma gandrīz neko nespēj norīt. Tad es sacīju: „Nedaudz uzgaidiet, es pajautāšu viņai.” Es pieliecos tuvāk pie viņas auss un sacīju: „Ir atnākuši divi priesterības nesēji. Vai tu vēlies pieņemt Svēto Vakarēdienu?” Vārgā, bet skaidrā balsī viņa atbildēja: „Jā.”
Kad maize bija svētīta, es to paņēmu no trauka, nolauzu nelielu drupatu un maigi to ieliku viņas mutē. Tas viņai prasīja zināmu laiku, un es klusām atvainojos vīriešiem, ka viņiem ir jāgaida. Viņi apgalvoja, ka viss ir kārtībā. Pēc otrās lūgšanas es paņēmu mazo plastmasas trauciņu ar ūdeni un pieliku to viņai pie lūpām. Viņa iedzēra tikai mazu malciņu, bet es biju pārsteigta, cik labi viņa to norija.
Es pateicos brāļiem, un viņi devās uz nākamo telpu. Aptuveni pēc stundas māte mierīgi nomira.
Vēlāk es aptvēru, cik tas bija svēts brīdis, kuru pieredzēju kopā ar māti. Viņa pieņēma Svēto Vakarēdienu — tas bija pēdējais, ko viņa izdarīja savā dzīvē. Pēdējais vārds, ko viņa sacīja, bija „Jā” — apliecinot, ka vēlas pieņemt Svēto Vakarēdienu, jā, apliecinot, ka upurē un sniedz savu salauzto sirdi un nožēlas pilno garu (3. Nefija 9:20), jā, apliecinot, ka uzņemas uz sevis Jēzus Kristus Vārdu un apsola vienmēr Viņu atcerēties, jā, apliecinot, ka pieņem Viņa Garu. Pēdējais, kam pieskārās viņas lūpas, bija Svētā Vakarēdiena simboli.
Šīs pēdējās vakariņas viņai, noteikti, bija kas īpašs! Lai gan viņa bija par vāju, lai kustētos vai runātu, viņa, noteikti, bija dzīva Kristū! Viņa, noteikti, bija ļoti pateicīga, jūtot Viņa pestīšanas un visuvarošo spēku, kas bija viņā mirstīgā ceļojuma beidzamajos brīžos un kas deva viņai cerību mūžīgajai dzīvei.
Kad mēs katru nedēļu pieņemam Svēto Vakarēdienu, kaut mēs būtu pateicīgi par iespēju atjaunot savas derības un izjust piedošanu un labvēlību, tiecoties kļūt līdzīgākiem mūsu Tēvam debesīs un Viņa Dēlam, Jēzum Kristum. Tad šī maize un ūdens mums, tāpat kā tas, noteikti, bija manai mātei, būs saldāks par visu saldo un tīrāks par visu, kas ir tīrs (Almas 32:42).