Kalpošana Baznīcā
Manas kalpošanas darba pilnās svētdienas
Autors dzīvo Kalifornijā, ASV.
Manas svētdienas ir aizņemtas, bet es esmu pateicīgs, ka varu kalpot, nepiedzīvojot grūtības, ar ko saskārās agrīnie Baznīcas vadītāji, kā piemēram, elders Pārlijs P. Prets.
Čidijas Veinas ilustrācijas
Ir svētdienas rīts. Man priekšā stāv 12 stundu garš saraksts ar sapulcēm, intervijām, konfirmācijām un ordinācijām. Es sākšu kalpot kādā staba centrā un pabeigšu citā sapulču namā, kas atrodas pilsētas otrā pusē, — tas viss jāpaveic ļoti karstā dienā.
Es ļoti gaidu katru sapulci, interviju, konfirmāciju un ordināciju. Taču vakar, domājot par to, cik aizņemts būšu, es sāku sevi nedaudz žēlot, — līdz es atvēru Pārlija P. Preta autobiogrāfiju un atsāku to lasīt no vietas, kur iepriekš biju pārtraucis. Elders Prets tika sagūstīts kopā ar Džozefu un Hairamu Smitu un citiem, pārciešot grūtos laikus Misūri. Kad brāļi tikai aizvesti uz Independenci, viņi tika ieslodzīti viesnīcā, kur viņiem bija jāguļ uz grīdas un spilvena vietā jāliek galva uz koka bluķa.
Kādā aukstā, sniegainā rītā elders Prets piecēlās un nemanīts izmuka no viesnīcas. Viņš devās cauri pilsētai austrumu virzienā, kur pletās lauki. Noejot apmēram 1,6 kilometrus, elders Prets iegāja mežā, krītošais sniegs aizklāja viņa pēdu nospiedumus, bet koki noslēpa viņu pašu.
Viņš domāja par savu sarežģīto situāciju. Ja viņš turpinātu iet uz austrumiem, tad viņš nonāktu citā štatā, kur viņš varētu aizsūtīt ziņu ģimenei, lai viņi dodas pie viņa. Ja viņš atgrieztos viesnīcā, viņam būtu jāpaliek ieslodzītam un jāizcieš sods par nopietnām apsūdzībām. Cīnoties ar kārdinājumu bēgt, elders Prets domāja par grūtībām vai pat nāvi, ar ko būtu jāsastopas citiem ieslodzītajiem, ja viņš tagad dotos projām.
Nezinot, ko darīt, viņam galvā ienāca vārdi no Svētajiem Rakstiem: „Kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; bet kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to atradīs, patiesi mūžīgo dzīvi” (skat. Marka 8:35; M&D 98:13).
Elders Prets atgriezās viesnīcā. Pēc tam sekoja mēnešiem ilgs, smags ieslodzījuma laiks — bez ģimenes, sadraudzības ar svētajiem un iespējas kalpot par apustuli.1
Aizverot grāmatu, es domāju par ciešanām, kas bija jāpiedzīvo agrīnajiem svētajiem, no kuriem daži bija arī mani senči. Pateicoties viņu liecībai par evaņģēliju un viņu ticībai Jēzum Kristum, viņi izturēja nežēlību un vajāšanu. Pateicoties viņu izturībai, es šodien varu brīvi kalpot un pielūgt Dievu, esot ar viņiem vienots ticībā un liecībā.
Kamēr es gatavojos šai sabata dienai, mana ģimene ir drošībā, gaidot dienu, kad varēs pielūgt Dievu mājīgās baznīcas telpās. Sadraudzība ar svētajiem padarīs mūsu dienu gaišāku. Mēs priecāsimies kopā ar viņiem, veicot konfirmācijas un ordinācijas, pildot pienākumus un stiprinot ticību. Mēs pieņemsim Svēto Vakarēdienu, atceroties mūsu Glābēju un Viņa izpērkošo upuri. Un šovakar mēs pulcēsimies mājās, lai lasītu Mormona Grāmatu un kopā lūgtu, pirms mēs dosimies pie miera mūsu ērtajās gultās un liksim galvas uz saviem mīkstajiem spilveniem.
Manas svētdienas ir aizņemtas. Par to es esmu pateicīgs un svētīts.