Mācīšana pēc Glābēja parauga
Mācīšanās prieks
Tads R. Kalisters
Svētdienas skolas vispārējais prezidents
Sākot apņēmīgāk mācīties, mēs pieredzēsim dievišķu prieku, kas gūstams no mācīšanās un dzīvošanas saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju.
Ir kāds stāsts par vīru, kuru visi dēvēja par pilsētas dīkdieni. Viņš nevēlējās strādāt, viņš negribēja meklēt darbu. Viņš vienkārši dzīvoja uz citu rēķina. Galu galā pilsētas iedzīvotājiem tas apnika. Viņi nolēma aizvest viņu uz pilsētas nomali un izraidīt. Vedot viņu preču vagonā uz pilsētas robežu, vagona vadītājs sajuta līdzjūtību. Iespējams, nevīžam vajadzētu dot vēl vienu iespēju. Tādēļ viņš pajautāja: „Vai tu nevēlies maisiņu ar kukurūzu jaunam sākumam?”
Dīkdienis atbildēja: „Vai tā ir izlobīta?”1
Skolotāji un audzēkņi: vienlīdzīgs pienākums darīt savu daļu
Dažkārt cilvēki vēlas saprast evaņģēliju, neieguldot ne mazākās pūles, — viņi vēlas, lai Svētie Raksti tiktu izskaidroti un viņiem pašiem nebūtu jālasa. Viņi vēlas mācīties evaņģēliju, klausoties īsus, aizraujošus citātus vai skatoties nelielus, interesantus video klipus. Viņi vēlas, lai Svētdienas skolas skolotājs sagatavotu un kā ar karoti iebarotu viņiem stundu, neprasot īpašu sagatavošanos vai līdzdalību no viņu puses.
Gluži pretēji tam Glābējs reiz aicināja Savus audzēkņus doties mājās, jo viņi nevarēja saprast Viņa vārdus. Viņš tiem pavēlēja lūgt, pārdomāt un „sagatavot savus prātus rītam”, kad Viņš „nāks pie [viņiem] atkal” (skat. 3. Nefija 17:2–3).
Lūk, kāda bija mācība: ne tikai skolotājam ir pienākums sagatavoties, bet arī audzēknim. Gluži tāpat kā skolotājam ir pienākums mācīt ar Garu, arī audzēknim ir pienākums mācīties ar Garu (skat. M&D 50:13–21).
Mormona Grāmatā rakstīts: „Sludinātājs nebija labāks par klausītāju, ne arī skolotājs bija labāks par mācāmo; un tā viņi visi bija vienlīdzīgi” (Almas 1:26; uzsvars pievienots).
Tālāk doti daži ieteikumi, ko mēs varam darīt, lai pieredzētu prieku, kas rodams, darot savu daļu evaņģēlija apgūšanā un dzīvojot saskaņā ar to.
Mācīšanās mājās
Studējiet Svētos Rakstus
Katrs Baznīcas loceklis ir atbildīgs par evaņģēlija mācīšanos; šo pienākumu nevar deleģēt. Lielākā daļa mācīšanās ietver regulāras Svēto Rakstu studijas. Prezidents Harolds B. Lī (1899–1973) pasludināja: „Ja mēs katru dienu nelasām Svētos Rakstus, mūsu liecības kļūst seklākas.”2 Apustulis Pāvils novēroja, ka jūdi Bērijā „bija labvēlīgāki par Tesalonīkes jūdiem un vārdu labprāt uzņēma”, un tad viņš pastāstīja iemeslu šādai uztveres spējai: „viņi ik dienas meklēja rakstos” (Ap. darbu 17:11; uzsvars pievienots).
Ikdienas Svēto Rakstu studēšana ir būtiska mūsu garīguma sastāvdaļa. Nekas nevar pilnībā kompensēt tās trūkumu mūsu ikdienā. Tādēļ Svēto Rakstu studēšanai ir jāatvēl laiks, nevis jāstudē tad, ja atliek laika.
Ir cilvēki, kas saka: „Es esmu tik ļoti noslogots, ka man nav laika ikdienas Svēto Rakstu studēšanai.” Šis apgalvojums zināmā mērā atgādina stāstu par diviem koku cirtējiem, kuri sacentās par to, kurš vienas dienas laikā nocirtīs vairāk koku. Saulei austot sākās sacensības. Reizi stundā mazākais vīrs uz aptuveni 10 minūtēm iegāja mežā. Katru reizi, kad viņš to darīja, viņa pretinieks pasmaidīja un pamāja ar galvu, būdams pārliecināts, ka viņš ir priekšā. Lielākais vīrs ne reizi neatstāja savu vietu, ne brīdi nepārstāja cirst kokus, ne uz mirkli neatvilka elpu.
Dienai beidzoties lielākais vīrs bija satriekts, uzzinot, ka viņa pretinieks, kurš šķietami tērēja tik daudz laika, bija nocirtis daudz vairāk koku nekā viņš. „Kā tu to paveici, tik bieži atpūšoties?” viņš vaicāja.
Uzvarētājs atbildēja: „Ak, es asināju savu cirvi.”
Katru reizi, kad mēs lasām Svētos Rakstus, mēs „asinām savus cirvjus”. Un, brīnumainā kārtā, kad mēs to darām, mēs varam pārējo laiku izmantot daudz gudrāk.
Laicīgi sagatavojieties
Pētījumi ir atklājuši, ka tikai neliela Baznīcas locekļu daļa izlasa pirms nodarbības tās rakstvietas, kas tiks pārrunātas svētdienas stundās. Ikviens no mums var palīdzēt mainīt šo situāciju. Mēs varam pildīt savu mācīšanās pieredzes daļu, nākot uz stundām labāk sagatavoti, iepriekš izlasot Svētos Rakstus un gatavi dalīties atziņās. Mūsu sagatavošanās var būt garīga dāvana, kuru mēs dāvājam visiem klases dalībniekiem.
Mācīšanās stundās
Piedalieties stundās
Pavēle atvērt savas mutes (skat. M&D 60:2–3) attiecas ne tikai uz misionāru darbu, bet arī uz darbu stundās. Kad mēs piedalāmies, mēs aicinām Garu, kas var liecināt par mūsu teiktā patiesumu un apgaismot mūsu prātus ar lielāku izpratni. Bez tam mūsu līdzdalība var iedvesmot citus un tādējādi iedrošināt viņus iesaistīties.
Šādi mēs sekojam mācīšanas principam, kuru sniedzis Tas Kungs: „Lai viens runā noteiktā laikā un lai visi klausās viņa vārdos, lai, kad visi būs runājuši, visi varētu būt iedvesmoti par visu” (M&D 88:122; uzsvērums pievienots). Dažkārt nav viegli līdzdarboties stundā; tas liek mums „iziet ārpus komforta zonas”. Taču tas veicina visas klases izaugsmi.
Pierakstiet iespaidus
Jau ilgu laiku es ņemu līdzi uz Baznīcu tukšas pierakstu kartītes un cītīgi cenšos saklausīt doktrinālas atziņas vai garīgus iespaidus, kurus es varētu pierakstīt. Es varu godīgi teikt, ka esmu bagātīgi atlīdzināts. Šāda pieeja mainīja manu perspektīvu; mana mācīšanās kļuvusi mērķtiecīgāka un ātrāka; mana vēlme apmeklēt Baznīcu kļuvusi lielāka.
Kādēļ ir tik svarīgi pierakstīt garīgas pieredzes, kuras gūstam Baznīcā vai citos apstākļos? Uz mirkli iedomājieties, ka māte uzrunā savu pusaugu dēlu, un kādā brīdī viņš saka: „Mammu, tas ir tiešām labs padoms.” Tad viņš paņem pierakstu blociņu un sāk pierakstīt iespaidus, kurus guvis viņu sarunas laikā. Tiklīdz māte būtu atguvusies no pārsteiguma, vai viņa vēlētos dot viņam vairāk?
Nešaubīgi šis pats princips ir attiecināms uz mūsu Tēvu Debesīs. Kad mēs pierakstām Viņa sniegtos iespaidus, Viņš daudz lielākā mērā dos mums turpmākās atklāsmes. Bez tam, daudzi iespaidi, kurus mēs saņemam, sākumā var šķist kā mazi domu aizmetņi, bet, ja mēs tos lolojam un pārdomājam tos, tie var izaugt par lieliem, garīgiem ozoliem.
Pravietis Džozefs Smits runāja, cik svarīgi ir pierakstīt atziņas un iespaidus: „Ja jūs … turpināt pārrunāt svarīgus jautājumus … un tos nepierakstāt, … iespējams tādēļ, ka atteicāties pierakstīt šīs lietas, kad Dievs tās ir atklājis, pienācīgi tās nenovērtējot, Gars var aiziet , … un te ir jeb bija plašas zināšanas ar mūžīgu nozīmi, kas nu ir zudušas.”3
Mācīšanās prieks
Mācīšanās ir kas daudz vairāk par dievišķu pienākumu. Ir paredzēts, ka tai ir jābūt arī dziļi izjustam priekam.
Reiz seno laiku matemātiķim, vārdā Arhimeds, viņa ķēniņš pavaicāja, vai viņa jaunais kronis ir no tīra zelta, vai arī zeltkalis ir negodīgi aizvietojis daļu zelta ar sudrabu. Arhimeds pārdomāja risinājumu un visbeidzot rada atbildi. Viņa atklājums viņā radīja tādu prieku, ka, atbilstoši leģendai, viņš skrēja pa pilsētu saucot: „Eureka!” Eureka!” — kas nozīmē „Atradu! Atradu!”
Lai cik liels nebūtu viņa prieks par zinātniska principa atklāšanu, daudz lielāks prieks rodams, atklājot Jēzus Kristus evaņģēlija patiesās mācības: tās mācības, kas ne tikai sniedz mums informāciju, bet arī glābj mūs. Tieši tādēļ Glābējs teica: „To Es uz jums esmu runājis, lai … jūsu prieks būtu pilnīgs” (Jāņa 15:11). Un tādēļ „Dieva dēli izsaucās priekā” (Ījaba 38:7), kad viņi uzzināja par pestīšanas ieceri. Gluži tāpat kā sēklām ir dabiska spēja augt, arī evaņģēlija patiesajām mācībām ir dabiska spēja radīt prieku.
Tā nav tikai dievišķa pavēle „meklēt zināšanas” (M&D 88:118), bet tā ir arī dievišķa rīcība. Ik reizi, kad mēs studējam Svētos Rakstus, nākam uz stundu nedaudz labāk sagatavoti, piedalāmies stundas pārrunās, uzdodam jautājumus un pierakstām svētus iespaidus, mēs kļūstam līdzīgāki Dievam, tādējādi palielinot mūsu spēju pieredzēt to prieku, kuru izjūt Viņš.
Kaut mēs visi censtos cītīgāk mācīties, daudz dievišķāk mācīties mājās, stundās un jebkurā citā vietā! To darot, mēs pieredzēsim dievišķu prieku, kas rodas no mācīšanās un dzīvošanas saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju.