Spēks izturēt

Aptuveni mēnesi pirms manas 16. dzimšanas dienas, mana ģimene devās ceļojumā ar mašīnu pa ASV, lai apskatītu dažas Baznīcas vēsturiskās vietas. Man nebija iebildumu tik ilgu laiku atrasties mašīnā, jo mums kopā vienmēr bija labi. Es atceros, kā es iekāpu mašīnā dienu pēc tam, kad bijām apmeklējuši Ziemas mītni Nebraskā. Lija aumaļām. Es ierāpos aizmugurējā sēdeklī, paņēmu segu, ietinos tajā, lai klausoties lietus skaņās, iemigtu.

Nākamais, ko es atceros, bija nekontrolējama griešanās. Vēlāk es uzzināju, ka mūsu mašīna saslīdēja uz slapjā ceļa un ietriecās cementa barjerā zem tilta. Es neskaidri atceros, kā kāds man teica, ka man ir lauzta kāja un mani ved uz operāciju.

Neilgi pēc tam, kad es atguvos slimnīcā, palātā ienāca mans tētis. Viņš apsēdās man blakus uz gultas malas un paņēma manu roku. Nezinu kā, bet man bija sajūta, ka jau zinu, ko viņš grasās teikt.

„Mīļā,” viņš teica, „vai tu zini, kur mēs atrodamies?”

„Slimnīcā,” es atbildēju.

„Vai tu zini, kas notika?”

„Mēs iekļuvām avārijā.”

„Vai kāds tev ir stāstījis par pārējo ģimeni?”

Es ieturēju pauzi un tad teicu, ka nē.

Viņš teica, ka visiem viss būs labi, izņemot mammu. Viņa neizdzīvoja.

Es domāju, ka tajā pašā mirklī mani pārņems iznīcinošas skumjas, taču tā nebija. Sākotnējā šokā nezināma iemesla dēļ es jutu mieru, maigu sajūtu, ka es varu paļauties uz Dievu, ka viss nokārtosies.

Guļot tur, slimnīcā, es atcerējos kādu īpašu Baznīcas vēsturisko vietu, kuru mēs bijām apskatījuši divas dienas pirms negadījuma, — Martina līci Vaiomingā. Šajā vietā daudzi pionieri nomira no bada, sniega un aukstuma. Es atceros akmeņu kaudzes, kas bija saliktas virs kapa vietām, un domāju, cik daudz ticības bija nepieciešams pārējiem pionieriem, lai sakrautu savus rokas ratiņus un turpinātu iet tālāk. Šis stāsts mani ļoti iespaidoja. Domājot par šo pieredzi, es zināju, ka pionieri turpināja ceļu, un arī man tas bija jādara, tajā skaitā jābūt stiprai savu jaunāko brāļu un māsu dēļ.

Es saglabāju sākotnējo miera sajūtu vēl aptuveni pusotru nedēļu. Es sēdēju ratiņkrēslā un vēroju uguņošanu pa slimnīcas logu 4.jūlijā, kad mani pārņēma sajūta — mana mamma ir mirusi. Viņas nebūs klāt manā vidusskolas izlaidumā. Viņas nebūs klāt, kad es saņemšu tempļa dāvinājumu. Viņas nebūs klāt manās kāzās. Viņa bija prom.

Tad kļuva ļoti grūti. Man ļoti sāpēja kāja, un man nebija apetītes. Es skatījos televīziju, neko neredzot, un lielāko daļu laika es vienkārši gulēju. Mana ģimene uztraucās par mani, jo es maz raudāju.

Asaras lija straumēm, kad mēs beidzot devāmies mājup uz Oregonu, kur mūs gaidīja tukšs nams. Man pēkšņi bija jāpilda liela daļa mammas pienākumu, un mani brāļi un māsas bieži meklēja pie manis mierinājumu. Es centos būt stipra viņu dēļ. Taču tas nebija viegli.

Atgriezties skolā bija smagi. Visi bija dzirdējuši par negadījumu, un ja nebija, viņi par to uzzināja, kad mani skolotāji mani iepazīstināja kā meiteni, kas cietusi nelaimes gadījumā. Es jutos atstumta.

Bija īpaši grūti, kad pēc deviņiem mēnešiem mans tēvs no jauna apprecējās. Es zināju, ka mana pamāte nāks par labu mūsu ģimenei un ka mums viņa bija nepieciešama, bet bija grūti pielāgoties.

Tomēr ne viss šajā laikā bija drūms. Es jutu lielu mana Debesu Tēva, manas ģimenes un manu Baznīcas vadītāju mīlestību. Izdziedināties un virzīties uz priekšu pēc negadījuma man palīdzēja vienkāršas lietas, kas stiprināja manu ticību. Katru dienu, stundu pirms gulēšanas, es lasīju Svētos Rakstus, lūdzu un savā istabā rakstīju dienasgrāmatu. Savas istabas radītajā privātumā man nebija jābūt stiprai brāļu un māsu dēļ. Es varēju raudāt, cik daudz vēlējos, un izliet savu sirdi Dievam. Es Viņam atklāju tieši to, ko jutu, un to, cik ļoti man trūka mammas. Es zināju, ka Viņš mani dzird, pateicoties lielajai, sirsnīgajai žēlastībai, kuru sajutu. Šī istaba kļuva par manu svētnīcu.

Šīs vienkāršās lietas man palīdzēja nezaudēt saikni ar Dievu, nevis atgrūst Viņu un just rūgtumu. Es neuzskatīju, ka ar negadījumu Dievs nodarīja pāri manai ģimenei. Es jutu lielāku spēku būt pacietīgai un pakļauties Viņa gribai, un turpināt virzīties uz priekšu savās grūtajās dienās. Un bija dažas tiešām grūtas dienas.

Kad mans tēvs no jauna apprecējās, es vēlējos rādīt labu piemēru saviem brāļiem un māsām, un es noteikti nevēlējos, lai man būtu sliktas domas par pamāti, tādēļ es turpināju paļauties uz Dievu. Viens no pasākumiem manā Personīgā progresa grāmatā bija uzlabot savu mājas dzīvi, divas nedēļas stiprinot attiecības ar ģimenes locekļiem. Būtībā mērķis bija censties būt līdzīgai Kristum un izrādīt mīlestību rīcībā. Es nolēmu to izmēģināt un kalpot manai pamātei.

Mūsu apvienotā ģimene atstāja lielu netīro trauku kaudzi. Tā nu es sāku ar to. Turpinot kalpot nākamās divas nedēļas, es apjautu spēju — iemīlēt savu pamāti un būt pacietīga, lai gan es nebiju pilnībā apmierināta ar situāciju. Domas par kalpošanu viņai palīdzēja man pārvarēt grūtības, jo es jutu Gara klātbūtni.

Es vēl arvien nesaprotu, kāpēc negadījums notika manā ģimenē, un vēl arvien ir grūtas dienas. Bet, tāpat kā pionieri, es esmu paļāvusies uz Dievu, un man ir dots spēks izturēt līdz galam.